Mindaugs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mindaugs
Mindaugas
Mindaugas.jpg
Lietuvas dižkunigaitis
Amatā
pirms 1236. gada — 1263. gads
Priekštecis Živinbuds vai
Dausprungs
Pēctecis Tranaitis

Dzimšanas dati ap 1200. gadu
Miršanas dati 1263. gads
Tēvs nav zināms (Daugerūts ?)
Bērni Vaišvilks,
meita, precējusies ar Švarnu
Gerstuks, Replis, Ruklis, Rupeiķis
Reliģija pagānisms, katolicisms

Mindaugs, agrākajos tekstos Mintauts (lietuviešu: Mindaugas, senkrievu: Мидогъ, latīņu: Myndowe, Mendoch, Mendog, Mendolgus, Mendolfus; dzimis ap 1200. gadu, miris 1263. gada 12. septembrī) bija Lietuvas valdnieks gan kā dižkunigaitis no 1236. gada, gan kā karalis no 1253. gada. Mindauga vadībā notika lietuviešu cilšu konsolidācija pret Zobenbrāļu ordeni, bet pēc 1236. gada Saules kaujas - Vācu ordeņa atzaru - Livonijas ordeni. Mindaugs uzskatāms par Lietuvas valsts izveidotāju.

Tituli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgais iespējamais oriģinālais Mindauga attēls uz valsts zīmoga, kas piestiprināts Sēlijas dāvinājuma rakstam (1255).

Latīniski rakstītā dokumentā viņš 1253. gadā dēvēts kā "Mindaugs, no Dieva žēlastības Lietuvas (Letovijas) karalis" (Mindowe dei gratia rex Lettowiae).[1]

Vēlāk viņa tituls nedaudz mainījās: 1255. gadā - Myndowe dei gracia Primus Rex Lettowie ("Letovijas" pirmais ķēniņš, proti, dižkunigaitis), bet 1261. gada augusta dokumentā - Mindowe, Dei gratia rex Littowie ("Litovijas" ķēniņš), kas atspoguļo lietuviešu nosaukuma variācijas dažādās to kaimiņzemēs.

Vārda cilme un izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Mindauga dzimta

Personvārds Mindaugs varētu būt cēlies no divu vārdu salikuma. Vārda otrā daļa "daugs" neapšaubāmi latviski tulkojama kā "daudz", bet pirmā daļa nozīmējusi vai nu "miņa" (lietuviešu menąs) vai "pieminēšana" (lietuviešu minimas)[2], tātad Mindauga vārds latviski varētu būt nozīmējis "atminīgais" vai "daudz minētais" (t.i. Mindaudzis).

Mindauga izcelsme nav noskaidrota, bet tā noteikti ir saistāma ar kādu no tagadējās Lietuvas austrumu daļas Aukštaitijas valdnieku dzimtām. Atskaņu hronikas autors pieminējis, ka Mindauga vārdā nenosauktais tēvs ir bijis "dižs ķēniņš" (ein kunic grôß). Baltkrievu vēsturnieks Vjačaslavs Nasēvičs izteicis hipotēzi, ka Mindauga tēvs ir bijis Nalsenes lietuviešu kunigaitis Daugerūts [3], kas no 1209. līdz 1213. gadam vadīja lietuviešu cīņas ar Livonijas bīskapu Albertu. Tādā gadījumā Mindaugs ir bijis Jersikas ķēniņa Visvalža sievasbrālis un viņa zemju potenciālais mantinieks.

Viens no Lietuvas kunigaišiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mindaugu ir pieminēts kā viens no pieciem Lietuvas "vecākajiem kņaziem" 1219. gada miera līgumā starp baltu zemju valdniekiem un Volīnijas kņaziem. Kā pārējie Lietuvas vecākie šajā dokumentā pieminēti Živinbuds (jeb Živibunds), Dausprungs, Daujots un Vilikaila. Domājams, ka viņus visus ir vienojušas radniecības saites, jo Dausprungs bija Mindauga vecākais brālis, bet Daujots un Vilikaila bija Daugerūta mantinieka Stekša dēli[4].

Lietuviešu zemes XIII. gadsimta vidū. Ar tumšāku krāsu apzīmētas karalim Mindaugam pakļautās teritorijas, bet ar gaišāku krāsu - zemes, uz kurām notika lietuviešu cilšu karagājieni.

Kļūšana par dižkunigaiti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc uzvaras Saules kaujā, kas kalpoja par impulsu lietuviešu zemju konsolidācijai, 1236. gadā Mindaugs kļuva par Lietuvas dižkunigaiti un 1238. gadā Mindaugs pirmo reizi minēts rakstiskos avotos kā Lietuvas valdnieks. 1244. gadā Mindaugs ar lielu karaspēku iebruka Kurzemē, bet zaudēja kaujā pie Embūtes.

Cīņa par varu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1247. gada ziemā Mindaugs sūtīja savus brāļadēlus kunigaišus Tautvilu un Ģedivīdu un to mātes brāli Vīkintu karagājienā pret krievu kņaziem. 1248. gada 15. janvārī kaujā pie Protvas upes lietuviešu karaspēks uzvarēja Zelta Ordas vietvalža Maskavas un Suzdaļas lielkņaza Mihaila Jaroslaviča vadīto karaspēku, kaujā krita arī pats kņazs Mihails. Nākamajam Vladimiras-Suzdaļas lielkņazam Svjatoslavam Vsevolodovičam izdevās piespiest lietuviešus atkāpties pēc uzvaras kauja pie Zubcovas. Kad sakautie kunigaiši atgriezās Lietuvā, Mindaugs nosūtīja pret tiem savu karaspēku. 1249. gadā Tautvils, Ģedivīds un Vīkints aizbēga uz Galīcijas-Volīnijas kņazisti, kuras valdnieks tajā laikā bija Ģedivīda un Vīkinta sievastēvs kņazs Daniels.

Kristīšanās un kļušana par Lietuvas karali[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas bīskaps Alberts II un Kulmas bīskaps Indriķis krista Mindaugu un Martu (nezināms autors, 17.gs.).

1250. gadā Livonijas ordeņa karaspēks vairākas reizes iebruka Mindauga pārvaldītajās teritorijas, un Livonijas ordeni atbalstīja arī Tautvils ar savu karaspēku, ko sagādāja kņazs Daņils. Drīz pēc tam Tautvils kristījās. Šo notikumu rezultātā arī Mindaugs nolēma pieņemt kristietību, tādējādi atņemot Livonijas ordenim formālo iemeslu iebrukumiem Lietuvā. Viņš nosūtīja savu sūtni pie Livonijas ordeņa mestra Andreasa un uzaicināja viesos.

Romas pāvesta Inocenta IV bulla par to, ka Lietuva atrodas katoļu baznīcas aizgādnībā un nepieciešams organizēt Mindauga kronēšanu par karali.

1251. gada pavasarī Livonijas ordeņa mestrs Andreass fon Štīrlands pēc dzīrēm piedāvāja Mindaugam pieņemt kristietību, pretī apsolot izgādāt karaļa kroni. Mindaugs ar mestru Andreasu noslēdza vienošanos, kurā apsolīja mestram nodot daudz zemju. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis no Rīgas padzina Tautvilu, kurš pēc tam nesekmīgi uzbruka Mindauga rezidencei Vorutas pilī un atkal aizbēga uz Volīniju.

1251. gadā pāvests Inocents IV pasludināja, ka Lietuva atrodas Sv. Pētera aizgādnībā, un deleģēja Livonijas mestram kronēt Mindaugu par Lietuvas karali. Rīgā tika izgatavoti divi zelta kroņi ķēniņam un viņa sievai Martai. Kulmas bīskaps no Prūsijas tika aicināts piedalīties kronēšanas ceremonijā. 1253. gada 6. jūlijā notika Mindauga kronēšana (iespējams, tas notika Vorutas vai Viļņas pilī). Mindaugs saņēma no Livonijas mestra Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Livonijas ordenim daļu Žemaitijas un jātvingu teritorijas. 1253. gada jūlijā Lietuvas karalis Mindaugs dāvināja Vācu ordenim Livonijā par solīto palīdzību cīņā pret žemaišu kunigaiti Vikintu viņa pārvaldīto Žemaitijas daļu - pusi Raseiņu, Laukavas (lietuviski Laukuva), Betigolas (lietuviski Betygala), Eragolas (lietuviski Ariogala) un jātvingu apdzīvotās Dainavas, kā arī visu Kuleni (lietuviski Kolainiai), Kārsavu (lietuviski Karšuva), Kroši (lietuviski Kražiai), Nederavu, Vizaini un Vangu (lietuviski Ivangėnai) abos Nemunas lejteces krastos.

1253. gada 21.augustā pāvests Inocents IV apstiprināja Vācu ordenim zemes Lietuvā, ko sakarā ar savu kronēšanu viņam dāvinājis karalis [Mindaugs]: visu Kārsavu un Vangu, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu. Pāvests Inocents IV uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam [Albertam II] iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietavas bīskapu saskaņā ar karaļa [Mindauga] vēlēšanos.

1254. gada 12.martā ar savu dēlu piekrišanu Lietavas karalis Mindaugs piešķīra bīskapam Krišjānim kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas. 1254. gadā Mindaugs noslēdza mieru ar Volīniju un Tautvilu. 1258. gadā Lietuvas un Polockas karaspēks uzbruka Smoļenskai un Toržokai. Tā paša gada ziemā Zelta Ordas karaspēks sakāva lietuviešus un ieņēma visu Lietuvas zemi. [5]

Atsacīšanās no savienības ar Livonijas ordeni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1260. gada 13. jūlijā žemaišu karaspēks sakāva Livonijas ordeņa karaspēku Durbes kaujā, kas bija lielākā ordeņa sagrāve 13. gadsimtā. Pēc šīs kaujas baltu apdzīvotajās teritorijās sākās plaša mēroga nemieri pret Vācu ordeņa varu.

1261. gadā Mindaugs pārņēma Žemaitiju savā pakļautībā un atteicās no kristietības un miera ar Livonijas ordeni.

1263. gadā karavadonis Tranaitis kopā ar kunigaiti Daumantu sarīkoja sazvērestību, kuras rezultātā tā paša gada 12. septembrī Mindaugs tika nogalināts. Luterāņu mācītāja J. F. Rīvija (Rivius) hronikā esot minēts, ka 1618. gadā, novācot kāda torņa drupas, Aglonā atrasta marmora plāksne, uz kuras bijis uzraksts latīņu valodā: "Šeit atdusas Mindaugs, kunigaitis, lietuvietis..."[6]

Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Rīvija hronika ir 19. gadsimtā tapis viltojums [7], tādēļ Aglona kā Mindauga noslepkavošanas un apbedīšanas vieta uztverama kā nepārbaudāma leģenda.

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas pāvesta Innocentija IV rīkojums par Lietuvas bīskapa iesvēti 1253. gada 24. jūnijā:

"Tā kā jaunkristītais Lietavas karalis [Mindaugs] izteicis vēlēšanos, lai viņa valstī tiktu nodibināts neatkarīgs bīskapa sēdeklis, kā arī apņēmies uzcelt katedrāli un to apgādāt, pāvests Innocentijs IV uzdod Livonijas un Prūsijas archibīskapam [Albertam II] minētā karaļa izraudzītu kandidātu, kam būtu pietiekoši piedzīvojumi garīgās un laicīgās lietās, iesvētīt par Lietavas bīskapu, asistējot diviem vai trim kaimiņu bīskapiem, un pēc tam ar pievienoto formulu nozvērināt uzticībā pāvestam un Romas baznīcai."


Rusova Livonijas hronika par Mindauga kronēšanu:

RussowChronicle.jpg

"Lietavas ķēniņš Mintauts arī sūtīja pie mestŗa Andrēja sūtņus, kuŗi ziņoja, ka ķēniņš vēloties vest sarunas. Mestris, apspriedies ar saviem brāļiem un bruņniekiem, ieradās pie ķēniņa noteiktā vietā. Viņu satikšanās bija ļoti sirsnīga, un kad viņi bija izrunājušies, ķēniņš lika sagatavot lepnas dzīres un ielūdza mestri uz šīm dzīrēm. Pie galda mestris veda ar ķēniņu gaŗas sarunas un pierunāja ķēniņu, tā ka viņš apsolījās kristīties. Ķēniņš prasīja, lai mestris panāktu pie pāvesta to, ka viņu un viņa sievu tūliņ pēc kristības kronētu kā kristīgu ķēniņu un ķēniņieni. Mestris viņam to arī svinīgi apsolīja. Ķēniņš ļoti priecājās un apsolīja dāvāt ordenim vienu gabalu zemes. Ķēniņš un mestris šķirās ļoti draudzīgi. Mestris, pārnācis mājās, tūliņ paziņoja visu to pāvestam Inocentam. Pēdējais ļoti priecājās un izdeva mestŗam pilnvaru kronēt ķēniņu pēc kristīgo iekārtas.

Tajā laikā Rīgas bīskapijas priekšgalā bija Alberts II., pēc skaita piektais Rīgas biskaps, agrāk Brēmenes domkungs un Lībekas biskapijas administrators. Biskaps Alberts un mestris Štuklands lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar Kulmas biskapu Indriķi un daudz citiem biskapiem, daudziem kaŗeivjiem un bruņniekiem lielā greznībā devās uz Lietavu pie ķēniņa, kuŗš viņus saņēma ar lielu godu un sarīkoja lepnas dzīres.

Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Titles of European hereditary rulers
  2. Salys, Antanas (1953–1966). "Mindaugas". Lietuvių enciklopedija. XXVIII. Boston, Massachusetts: Lietuvių enciklopedijos leidykla. pp. 493–495.
  3. Насевіч В. Пытанняў больш, чым адказаў // Беларускі гістарычны агляд. Т. 5. Сш.1(8). Мн., 1998. С. 210–226. Рэцензія: Краўцэвіч А. Стварэнне Вялікага княства Літоўскага. Мн.: Беларуская навука, 1998. 208 с.
  4. Baranauskas, Tomas. "Brandieji viduramžiai: II dalis (1183-1283 m.)"
  5. Тои же зимы взяша Татарове всю землю Литовьскую, а самѣхъ избиша. - fragments no Novgorodas Pirmās hronikas par 1258. gada notikumiem
  6. Basilica Aglonensis
  7. Giedre Mickunaite. Making a Great Ruler: Grand Duke Vytautas of Lithuania. Central European University Press; 2006, 337 p.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mindauga dzimtas valdnieks Seal of Mindaugas.jpg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Živinbuds vai
Dausprungs
Lietuvas kunigaitis
1219. gads — 1236. gads
Pēctecis:
nav
Priekštecis:
nav
Lietuvas dižkunigaitis
1236. gads — 1253. gads
Pēctecis:
Tranaitis
Priekštecis:
nav
Lietuvas karalis
1253. gads — 1263. gads
Pēctecis:
Mindaugs II