Miniatūrais pinčers

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Miniatūrais pinčers
Miniatūrais pinčers Poznaņas izstādē (2006).
Izcelsme Vācija
Īpašības
Svars 4 - 6 kg
Augstums skaustā 25 - 30 cm
Apmatojuma veids īss, smalks, pieguļošs
Krāsa ruds, melns ar rudiem lāsumiem
Metiena lielums 2 - 4 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 12 — 16
Suns
Canis lupus familiaris
Melnas krāsas miniatūrais pinčers ar rudiem lāsumiem

Miniatūrais pinčers (pundurpinčers) ir vācu izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 2. grupas, 1. sekcijas ar numuru 185, bez darba spēju pārbaudes[1]. Tā tikusi selekcionēta, krustojot vācu pinčerus ar takšiem un levretēm[2]. Šķirnes piekritēji dēvē miniatūro pinčeri par "rotaļu karali", jeb King of the Toys[nepieciešama atsauce]. Jebkura trīs vai vairāku pinčeru grupa tiek dēvēta par bandu[nepieciešama atsauce].

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stereotips, ka miniatūrais pinčers ir "miniatūrs dobermanis", izveidojies, jo dobermanis, jeb dobermanpinčers (šķirni izveidojis Karls Frīdrihs un Luis Dobermans ap 1890. gadu), ASV tika ievests pirms miniatūrā pinčera. 1919. gadā miniatūrais pinčers pirmoreiz tika ievests Savienoto Valstu suņu audzētāju kluba (AKC) izstāžu ringā. Tolaik, nezinot, ka oficiālais šķirnes nosaukums Vācijā bija cverigpinčers, jeb zwerigpinscher (mazais kodējs), AKC to nosauca par vienkārši "pinčeru" un ierindoja to jauktajā suņu šķirņu kategorijā. AKC norādītais šķirnes apraksts - šķirnes pārstāvim jāatgādina miniatūrs dobermanis - arī radīja maldīgo priekšstatu, ka miniatūrais pinčers ir miniatūra dobermaņa versija. Oficiālais šķirnes nosaukums Amerikā bija "pinčers", līdz 1972. gadā tas tika nomainīts uz "miniatūrais pinčers", kā šo šķirni šodien pazīst visā pasaulē[2].

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski artefakti un gleznas liecina, ka pundurpinčers ir ļoti sena šķirne, bet šķirnes dokumentācija sākusies vien pirms apmēram 200 gadiem[2], kas šķirnes patiesos pirmsākumus atstāj atvērtus debatēm. Piemēram, 1888. gadā publicēts Džīna Bungartca (Jean Bungartz) zīmējums, kurā tiek salīdzināts vācu pinčers un miniatūrais pinčers.[3]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miniatūrais pinčers ir harmoniski veidots, spēcīgs, kompakts, ar īsu muguru un gludu, īsu spalvu. Šķirnes pārstāvjiem jāizskatās koptiem, trauksmainiem, uzmanīgiem, pašpārliecinātiem un enerģiskiem. Raksturīgākās iezīmes ir suņa īpašā gaita, riksī, ar augsti paceltām kājām, bezbailīgums un enerģiskā klātbūtne[1].

Suņa galvaskauss ir iegarens, pakauša paugurs neizceļas. Piere ir paralēla purna līnijai. Pieres āda bez krokām. Pāreja no pieres uz deguna muguras daļu ir labi izteikta, bet ne asa. Purnam nav jābūt smailam. Degungals vienmēr melns. Lūpas melnas, labi pieguļ pie žokļiem. Žokļi spēcīgi. Pilna zobu formula. Šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Acis ovālas formas, tumšas. Cieši pieguļoši acu plakstiņi ir labi pigmentēti. Ausis "V" formas, taisnas vai lauztas, vērstas deniņu virzienā, ar mazliet pie galvas piekļautiem galiem.

Kakls ne pārāk īss, eleganti izliekts bez ādas krokām. Krūšu kurvis šķērsgriezumā ovāls, diezgan dziļš, tas sasniedz elkoņu līniju. Muguras līnija sākot no skausta viegli nolaižas krustu virzienā. Skausts ir visaugstākais muguras punkts. Krusti noapaļoti, labi muskuļoti. Aste zobena vai sirpa formas[1].

Leņķis starp lāpstiņu un pleca kaulu ir 95-105°. Pleci slīpi. Elkoņi labi pieguļ pie ķermeņa. Kājām jābūt pilnīgi taisnām, bez novirzēm uz iekšu vai āru. Pakaļkājas spēcīgas, slaidas ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi, kas arī negriežas ne uz iekšu, ne uz āru. Augšstilbi vidēja garuma, plati, labi muskuļoti. Priekškāju ķepas ir apaļas kā kaķa ķepa. Pakaļkāju ķepas mazliet garākas. Nagi melni, īsi. Suņa gaita ir viegla, vienmērīga bez palēcieniem[1].

Miniatūrajiem pinčeriem bieži vien ir kupētas ausis un astes, lai gan AKC vairs nepieprasa to kupēšanu izstādēm. Latvijā ausu un astu kupēšana pundurpinčeriem ir aizliegta.[4]

Izmērs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miniatūrā pinčera standartaugstums ir 25-30 cm abiem dzimumiem. Lai gan pundurpinčeram ir jābūt kvadrātveida proporcijām, kuces drīkst būt nedaudz garākas. Suņa galvas garums (no degungala līdz pakauša pauguram) sastāda pusi no ķermeņa garuma (no skausta līdz astes pamatnei). Svars ir apmēram 4-6 kg[1].

Kažoks un krāsa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kažoks ir īss, gluds un spīdīgs, bez pavilnas. Āda nekur neveido krokas. Kažoka krāsa var būt dažādu toņu ruda vai melna ar rudiem lāsumiem. Balti plankumi, kas lielāki par 1cm vai arī melni plankumi, kas lielāki par 2cm nozīmē automātisku diskvalifikāciju lielākajā daļā pasaules valstu. Plankumains kažoks šķirnē nav pieļaujams. Šokolādes un marmora krāsas suņus Starptautiskās kinoloģiskās federācijas standarts neatzīst[1].

Temperaments[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šie suņi ir pašpārliecināti, modri un neatkarīgi. Saimniekam bez pieredzes būtu jāapmeklē suņu apmācības nodarbības ar savu kucēnu, lai iemācītu tam paklausības bāzes. Audzināšanai jābūt konsekventai. Pret suni ir jāattiecas kā pret suni, nevis kā pret bērnu, ko pastāvīgi nēsā uz rokām un lutina. Pundurpinčeri ir ļoti aktīvi, tiem ir nepieciešamas ikdienas pastaigas lai izskrieties. Tie ir arī labi piemēroti adžiliti disciplīnai un sasniedz augstus rezultātus. Dažus indivīdus ir diezgan grūti atsaukt pēc pastaigas un saimnieki ir spiesti laist tos izskrieties tikai pilnīgi nožogotā vietā[5]. Miniatūrie pinčeri ir lieliski sargsuņi - viņi vienmēr ir uzmanīgi un ļoti aizdomīgi uzlūko svešiniekus, bet suņa reakciju veido tas, kā viņš bērnībā ir audzināts un socializēts.[6]. Šim sunim ir skaļa balss un izteikta tendence uz riešanu, arī bez īpaša iemesla, kas ir jākontrolē kopš agra kucēna vecuma. Saimniekam ir jāiemāca savam sunim neapriet garāmgājējus, velosipēdus, pa pretējo trotuāru ejošus citus suņus. Dažiem indivīdiem piemīt zināms kareivīgums un tieksme provocēt citus, lielākus suņus, aprejot tos atņirdzot zobus. Tāda uzvedība ir pilnīgi nepieļaujama un var arī izraisīt otra suņa uzbrukumu. Suns ir jāsocializē ar saviem radiniekiem, organizējot kopīgas pastaigas. Satiekot lielus nepazīstamus suņus, nav vēlams to ņemt uz rokām un spiest pie sevis. Tas veicina bailes un agresīvu reakciju. Pirmajā saskarsmē ar citu suni saimniekam jāpaliek neitrālam, nav jāglāsta neviens no dzīvniekiem, bet jāļauj tiem saostīties un mierīgi izvērtēt vienam otru. Pareizi socializēts pundurpinčers kļūst par patīkamu rotaļu biedru bērniem. Viņš viegli iemācās atnest bumbiņu un izpildīt dažādus trikus. Dzīvnieku, kas īsti nepazīst bērnus labāk neatstāti bez uzraudzības, jo viņš var pārprast situāciju un neadekvāti noreaģēt[7]. Suns kas ir pieradis pats spēlēt bērna lomu var smagi pārdzīvot ģimenes papildinājumu un uztvert parādījušos mazuli kā sāncensi. Pavisam maziem bērniem arī ir jāpaskaidro, ka dzīvnieks, lai cik mazs, tas nebūt nav rotaļlieta. Šis suns parasti neļaus darīt sev pāri un prot sevi aizstāvēt ar zobiem.

Kopšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kažoka kopšana ir vienkārša - to pietiek dažkārt izmazgāt un izsukāt.[8] Daudzi no miniatūriem pinčeriem nemīl mitrumu. Ja suns atkārtoti izrāda nepatiku iet ārā zem lietus, var iegādāties speciālu lietusmēteli. Tas pats attiecas uz silto apģērbu, it īpaši vecam dzīvniekam ziemas laikā[9] Miniatūrie pinčeri ir aktīvi suņi, tiem nepieciešamas ikdienas pastaigas vai iespēja izskrieties iežogotā pagalmā. Īpaša uzmanība būtu jāvelta zobu stāvoklim, jo šim sunim ir izteikta tendence uz zobakmeņa veidošanos, kas ar laiku noved pie atkārtotām infekcijām mutes dobumā. Pie zobu tīrīšanas kucēns jāradina agrā bērnībā, citādi vēlāk viņš tam vairs nepakļausies. Tomēr ar to ne vienmēr pietiek. Ideālā gadījumā būtu jānopērk vienkāršs kiretāžas instruments, ko izmanto zobārsti, un regulāri jānoņem cietais zobu aplikums manuāli. Tas prasa zināmu roku veiklību un iemācīt sunim pakļauties procedūrai, mierīgi guļot uz sāniem. Zobakmeni var arī apmēram reizi gadā noņemt pie veterinārārsta, bet šī procedūra ir saistīta ar narkozi, kas pati pa sevi jau ir riskanta. Pinčerim ir arī izteikta nosliece uz aptaukošanos, tāpēc ir būtiski nepieradināt savu suni pie našķiem un ēdiena atliekām no galda. Augšanas periodā kucēna kauli ir diezgan trausli. Lūzuma gadījumā būtu jāgriežas pie pieredzējuša ķirurga ortopēda, lai uzlikt ārējās fiksācijas aparātu. Kāju ģipsēšana ir ārkārtīgi riskanta un var beigties ar ekstremitātes nekrozi. Pieauguša dzīvnieka kauli kļūst izturīgāki, bet traumas gadījumā ārstēšanas tehnika nemainās. Iegādājoties kucēnu būtu jāpaprasa audzētājam klīnikas adrese, kur var gūt kvalitatīvu palīdzību.[10].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]