Misticisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Misticisms ir ticība tiešai, intuitīvai saskarsmei ar dievišķo vai pārdabisko un prakse attīstīt un piedzīvot šos apziņas stāvokļus.

Etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mistisks (grieķu valodā mistikos un mistes) ir noslēpumains un iesvētīts. Mistērija (grieķu valodā misterion) ir slepens rituāls vai slepena doktrīna tikai izredzētiem.

Faraons Ehnatons pielūdz saules dievu

Misticisma kopums un vēsturisks pārskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mistiķu reliģiozitāte, filozofija un prakse ir atrodama un pārstāvēta visās pasaules garīgās tradīcijās. Misticisms ir saistīts ar ezotēriku (grieķu valodā "iekšējs"), okultismu (latīņu valodā "apslēpts") un maģiju (grieķu valodā "pārdabiski varens").

Senā Grieķijā mistiķis un matemātiķis Pitagors rietumu kultūrā ieviesis jēdzienu - filozofija. Lietpratēji pieņem, ka misticisma sākums meklējams Seno Grieķu mistēriju skolās un reliģiskos festivālos, kuri vēlāk pārcēlās uz Seno Romu un iedvesmojās no platonisma un neoplatonisma.

Svētās Terēzas vīzija, ap 1612. gadu, Pīters Pauls Rubenss

Vairākas vēsturiskas Viduslaiku personas nodarbojās ar alķīmiju, teoloģiju, astroloģiju un misticismu. Tiek aprakstīti ebreju kabalisti un kristiešu mūki, piemēram dominikānis Meistars Ekharts (vācu: Eckhart von Hochhelm).[1][2][3] Renesanses periodā, baidoties no baznīcas varas, dažādi "domātāji" apvienojās slepenās brālībās un veica mistiskas nodarbības kā rožkrustieši, ilumināti, brīvmūrnieki u.tml.

Zinātniskās revolūcijas varoņi bieži saistīti ar misticismu. Johanness Keplers šodien tiek nosaukts par pirmo zinātnisko astrofiziķi un pēdējo nopietno astrologu. Latvijā pareģis un avantūrists Aleksandrs Kaljostro hipnotizēja jelgavniekus un vingrināja "psihiskās spējas".

19. un 20. gadsimtā misticisms attīstījās kopā ar pseidozinātni, mijās ar austrumu rakstu tulkojumiem, apcerēm un teoloģiskiem strīdiem. Teozofi pētīja nemateriālo pasauli un sprieda par kosmisko gudrību. Viljamsa Džeimsa ietekmēti psihologi iesāka interesēties par mistiskiem piedzīvojumiem un apskaidrības mirkļiem.[4] Latvijā Konstantīns Raudive, Zentas Mauriņas vīrs, pētīja parapsiholoģiju un paranormālas parādības.

Šodien ievērojamie rakstnieki, kristīgie mūki un mistiķi Viligis Jēgers[5] un Tomass Kītings attīsta kontemplatīvās meditācijas[6] un uztur dialogu ar budistiem.

Misticisms literatūrā un mākslā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mistiskās zināšanas ir jāpiedzīvo. Tā kā tās nav iespējams tieši aprakstīt un par tām nav iespējams tiešu runāt, šis apstāklis ir bagātinājis dzeju, glezniecību, un citas formas. Aforismi, simboli, metaforas, pat anekdotes un koanas tikušas izmantotas, lai skaidrotu piedzīvojumus un skolot praktikantus. Angļu rakstnieks Aldouss Hakslijs apkopojis tēlaini sacerētas mistiskās atklāsmes gudrības skaidrojumus grāmatā "Mūžīgā filozofija".[7]

Motivācija un kritika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kabalistu tradīcijas pamatā ir nepastarpinātas Dieva izpratnes meklējumi. Ilumināti nodarbojās ar "cilvēces pilnveidošanu un uzlabošanu". Teologi vēlas izprast Dievišķo Gribu. Pretstatā racionālismam misticisms ir transcendentāls uzskats, kā pamatā ir atklāsme un ticība dievišķai kārtībai. Misticisms reizēm nosaukts par novirzi no ticības kanona, par maģiju, māņticību un pseidozinātni.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Introducing Meister Eckhart, Michael Demkovich, OP, ISBN 978-0-7648-1507-2
  2. * [1] Stenfordas universitātes Filozofijas enciklopēdija (angliski)
  3. * [2] Misticisms (latviski)
  4. William James, The Varieties of Religious Experience, ISBN 978-1-59853-062-9
  5. Willigis Jaeger, Die Welle ist das Meer, (vāciski), ISBN 978-3-7831-3460-5
  6. Thomas Keating, Intimacy with God, The Christian Contemplative Tradition ISBN 978-0-8245-1390-0
  7. Aldous Huxley, The Perennial Philosophy ISBN 978-0-06-057058-3

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]