Moluski

Moluski
Astoņkājis (Octopus vulgaris)
Klasifikācija Valsts Dzīvnieki (Animalia) Virstips Spirālveidīgie (Lophotrochozoa) Tips Gliemji (Mollusca)
Iedalījums Vairogkāji (Caudofoveata) Rievkāji (Aplacophora) Bruņgliemeži (Polyplacophora) Monoplakofori (Monoplacophora) Gliemenes (Bivalvia) Lāpstkāji (Scaphopoda) Gliemeži (Gastropoda) Galvkāji (Cephalopoda)

Moluski jeb gliemji (Mollusca) ir dzīvnieku tips.

Pasaulē ir zināmas ap 130 000 gliemju sugām, tādēļ pēc sugu skaita dzīvnieku valstī gliemju tips ieņem otro vietu tūlīt aiz posmkājiem. Vislielākā gliemju sugu daudzveidība ir jūrās un okeānos. Tikai divas no klasēm — gliemeži un gliemenes, ir apguvuši arī saldūdeņus, un tikai viena klase — gliemeži, ir sastopami arī uz sauszemes. Gliemju tipā ietilpst 3 lielas klases:

• Gliemeži (apdzīvo sauszemi, ūdeņus)
• Gliemenes (austeres, bezzobes, pērļgliemenes, upespērlenes Margaritifera un citas)
• Galvkāji (kalmāri, sēpijas)

Sistemātika

Gliemju tipu iedala 8 mūsdienu un 2 izmirušu gliemju klasēs.

Tips Gliemji (Mollusca)

• klase Vairogkāji (Caudofoveata)
• klase Rievkāji (Aplacophora)
• klase Bruņgliemji (Polyplacophora)
• klase Monoplakofori (Monoplacophora)
• klase Gliemenes (Bivalvia)
• klase Lāpstkāji (Scaphopoda)
• klase Gliemeži (Gastropoda)
• klase Galvkāji (Cephalopoda)
• klase †Rostroconchia
• klase †Helcionelloida

(†) - izmirušu organismu grupa.

Dzīvesvietas

Gliemji dzīvo dažāda tipa ūdeņos, kā arī uz sauszemes. Dīķos, ezeros, klusās upju un strautu attekās uz ūdensaugiem vai vienkārši pie ūdens virsmas bieži ir sastopams lielais dīķgliemezis un lielā spolīte. Saldūdeņos uz gultnes dzīvo bezzobes un perlamutrenes. Jūrās uz zemūdens klintīm un uz gultnes mīt mītilas, austeres un pērlenes, bet ūdeņu klaidā un gultnes tuvumā peld kalmāri, sēpijas un astoņkājgliemji. Uz sauszemes pa laukiem rāpo kailgliemeži, bet dārzos - vīngliemeži.

Ārējā uzbūve

Mīksto ķermeni lielākajai daļai gliemju apņem čaula. Tā sastāv no kaļķa un ragavielai līdzīgas vielas un aizsargā dzīvnieka ķermeni no izžūšanas un citiem nelabvēlīgiem vides faktoriem. Dīķgliemežiem, spolītēm un vīngliemežiem ir viengabala, vītnē sagriezta čaula. Perlamutrenēm, bezzobēm un mītilām tā sastāv no diviem vākiem, kurus savstarpēji savieno elastīga saite. Dažiem gliemjiem (kailgliemežiem, astoņkājgliemjiem un kalmāriem) ārējā čaula nav attīstīta, taču šo gliemju senčiem tā kādreiz ir bijusi. Par to liecina čaulas atliekas (rudimenti), kas redzamas tagad dzīvojošām sugām. Gliemju mīksto ķermeni apņem epitēlija veidojums - mantija. Tās malas blīvi piekļaujas čaulai un izdala vielu, no kuras veidojas čaula. Starp mantiju un gliemja ķermeni izveidojas mantijas dobums. Vairākumama gliemju, piemēram, dīķgliemežiem un kalmāriem, ir galva, viduklis un kāja. Bezzobēm, perlamutrenēm un mītilām ķermenis sastāv tikai no vidukļa un kājas. Galva šiem gliemjiem izzuda, to senčiem pārejot uz pasīvu dzīvesveidu un filtrējošu barošanos.

Pārvietošanās

Lielākā daļa gliemju dzīvo mazkustīgi. Dīķgliemeži un spolītes lēnām rāpo pa ūdensaugiem, akmeņiem un citiem priekšmetiem. To pārvietošanās orgāns ir kāja. Kāja ir muskuļots ķermeņa sienas vēderpuses izaugums. Gliemim rāpojot, kājas apakšpusē (pēdā) saskatāma viļņveidīga muskulatūras saraušanās un atslābšana. Bezzobes un perlamutrenes dzīvo pa pusei iegrimušas gultnē. Šo gliemju kāja atgādina ķīli, kas, muskulatūrai, saraujoties, pavelk ķermeni uz priekšu. Kalmāri, sēpijas un astoņkājgliemji aktīvi peld pēc reaktīvās kustības principa. Mantijas dobumā caur atveri ieplūst ūdens, bet pēc tam caur piltuvi (pārveidotu kājas daļu) dzīvnieks to spēcīgi izšļāc ārā. Astoņkājgliemji un daži citi gliemji spēj ne tikai peldēt, bet, piepalīdzot taustekļiem (izveidojušies kā kājas priekšdaļas derivāti), var arī rāpot pa gultni. No tā nosaukums - galvkājgliemji. Šo dzīvnieku embrionālās attīstības laikā var novērot, kā kāja pārtop par taustekļiem un piltuvi.

Barošanās

Vairākums gliemju pārtiek no augiem. Dīķgliemeži un spolītes ar mēli, kuru klāj asi, cieti zobiņi (tā ir t.s. rīvīte), saberž ūdensaugu lapas un kātus, kā arī savāc aļģes no zemūdens priekšmetiem. Tie ēd arī dažādas organiskas atliekas. Bezzobes un perlamutrenes barojas pasīvi, atfiltrējot detrītu (ūdens organismu pussadalījušās atliekas) un mikroorganismus no ūdens, ko mantijas dobumā ienes ūdens. Filtrēšana notiek žaunās un mutes lēveros, kas barību arī virza uz muti. Ūdens ieplūst un izplūst caur ievadsifonu un izvadsifonu (plaisas starp mantijas krokām), kuri atrodas ķermeņa pakaļgalā. Nepārtraukto ūdens plūsmu mantijas dobumā rada skropstiņas, kas klāj žaunu, mantijas un mutes lēveru virsmu. Gliemjus, kuriem ir šāds barošanās tips, sauc par filtrētājiem. Kalmāri, sēpijas un astoņkājgliemji ir plēsīgi dzīvnieki. Tie medī krabjus, zivis, gliemjus un citus dzīvniekus. Kalmāri un sēpijas seko upurim, bet astoņkājgliemji tam uzglūn, paslēpušies starp zemūdens klintīm un akmeņiem. Lielu medījumu ar ragvielas knābi un rīvīti tie sasmalcina putriņā un tad norij. Lieli barības gabali nevar nokļūt kuņģī, jo barības vads šiem gliemjiem ir šaurs un iet caur smadzenēm (spēcīgi attīstītiem galvas ganglijiem).

Elpošana

Bezzobes, perlamutrenes un vairākums pārējo ūdenī dzīvojošo gliemju caur žaunām uzņem ūdenī izšķīdušo skābekli. Sauszemes gliemji (vīngliemeži un kailgliemeži) dzīvniekiem pilda plauša. Tā ir īpaša, ar asinsvadiem caurausta mantijas kabata. Gaiss plaušā ieplūst caur elpatveri. Tā elpo arī daži ūdenī dzīvojošie gliemji, piemēram, dīķgliemeži un spolītes. Laiku pa laikam tie paceļas pie ūdens virsmas un ieelpo gaisu.

Vairošanās

Gliemju tipā ir kā hermafrodīti, tā šķirtdzimumu dzīvnieki. Dīķgliemeži un spolītes ir hermafrodīti. No to izdētajām, ar recekļainu vielu savstarpēji salipinātajām olām attīstās mazi gliemeži. Lielākā daļa perlamutreņu ir šķirtdzimumu. To olu apaugļošanās notiek mātītes mantijas dobumā, kurā nonāk spermatozoīdi, ko tēviņi izdalījuši ūdenī. No apaugļotām olām attīstās kāpuri, kurus perlamutrene izšļāc laukā ar izvadsifonu, kad tai garām peld kāda zivs. Kāpuri piestiprinās pie zivs ādas un žaunām un 1 - 2 mēnešus attīstās tās ķermenī. Šāds pielāgojums sekmē bezzobju un perlamutreņu izplatīšanos kāpura fāzē, jo pieaugušie indivīdi ir mazkustīgi.

Nozīme dabā

Gliemji ietilpst biocenožu dažādās barības ķēdēs. Ar sauszemes gliemežiem barojas krupji un kurmji. Ūdens gliemjus ēd daudzas zivis un jūraszvaigznes. Kalmāriem, sēpijām un astoņkājgliemjiem ir svarīga nozīme kā jūras zivju, roņu, kašalotu un citu dzīvnieku barībai. Ūdeņu biocenozēs gliemenēm ir liela nozīme kā ūdens filtrētājām. Piemēram, viena austere vienā stundā izfiltrē aptuveni 10 l ūdens, attīrot to no detrīta un mikroorganismiem.

Nozīme cilvēka dzīvē

Dažu sugu gliemjus cilvēks izmanto pārtikā un kā lauksaimniecības dzīvnieku barību. Austeres un mītilas pārtikā tiek lietotas jau no seniem laikiem. Austeres dzīvo jūrā no viena metra līdz septiņu metru dziļumā. Mītilas ir parastas jūru piekrastes un sēkļu iemītnieces. Arī kalmāru, astoņkājgliemju un dažu citu galvkājgliemju gaļa ir pārtikas produkts. Šos gliemjus īpaši daudz zvejo Japānā, Ķīnā un Korejā. Perlamutreņu un bezzobju sasmalcinātas čaulas nereti pievieno vistu barībai. Rūpnieciski izmantojamās gliemenes (mītilas, austeres un vēdekļgliemenes) audzē speciālās jūras fermās. Lielu praktisku interesi izraisa jūru pērļgliemenes. Šīm gliemenēm starp čaulu un mantiju iekļuvušie smilšu graudiņi pārklājas ar perlamutru, un izveidojas pērles. Atrast pērļgliemenes ar pērli izdodas reti. Dažkārt, pērļu zvejniekiem atverot pat simtiem čaulu, neizdodas atrast nevienu pērli. Dažās zemēs, piemēram, Japānā, noorganizēta rūpnieciska pērļu ieguve : pērļgliemenes izzvejo, atvērtā gliemenē ieliek mākslīgu pērles pamatu, gliemenes novieto uz sieta un nolaiž jūrā uz gultnes. Dažu gadu laikā čaulā izveidojas pērle. Daudzi gliemji nodara ļaunumu cilvēkam. Tā urbējgliemenes jeb kuģurbes urbj ejas zemūdens celtņu koka daļās un tās izposta. Rapani ir kaitīgi tāpēc, ka apēd austeres un mītilas. Tie ir lieli gliemeži, kuru čaulas augstums sasniedz 19 cm. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados rapanu kāpurus, kas bija pieķērušies pie kuģu dibena, no Japāņu jūras ievezāja Melnajā jūrā. Te rapani strauji savairojās, stipri iznīcināja austeres un samazināja mītilu apmetnes. Vienīgais cīņas paņēmiens ar rapaniem ir to izķeršana. Rapanu gaļa ir ēdama, bet to čaula - dekoratīva, tāpēc to ļoti pieprasa tūristi un atpūtnieki. Ne mazums zaudējumu gliemji nodara lauksaimniecībai. Tādi ir naktī aktīvie kailgliemeži. Tie īpaši savairojas siltās un slapjās vasarās. Ļoti kaitīgi ir lauku kailgliemeži, kas apēd ziemājus, kā arī kāpostus un citus dārzeņus. Dienvidos ļoti kaitīgs ir parku vīngliemezis. Dažu sugu gliemji ir parazītisko tārpu starpsaimnieki.