Monotipija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Edgars Degā. Monotipija "Miegs" 1883 - 1885, Britu muzejs.

Monotipija (no grieķu: Mono un grieķu: typos) ir nospiedums ir grafikas iespiedtehnika, kurā no iespiedformas iespējams iegūt tikai vienu kvalitatīvu estampu jeb nospiedumu.[1]

Šajā tehnikā tiek krāsu zīmē uz plātnes, kas neusūc mitrumu. Tā var būt, piemēram, metāla, stikla, plastmasas vai līdzīga cieta materiāla plātne. Vēlāk šo plātni piespiež papīram vai citam materiālam, iegūstot estampu, kas šajā gadījumā ir autoreksemplārs un vienīgais kvalitatīvais nospiedums, lai arī tehniski monotipijas tehnikā ir iespējams iegūt daudz estampu, bet ar katru nākamo estampu kvalitāte pasliktinās. Monotipija ir tuva glezniecībai.

Ar terminu "monotipija" tiek apzīmēta kā tehnika, tā arī pats estamps — mākslas darbs. Tā kā šajā tehnikā iespiežamie un neiespiežamie iespiedformas elementi atrodas vienā plaknē (baltie un tumšie plankumi attēlā), šo tehniku nosacīti var pieskaitīt pie gludspiedes tehnikām.

Monotipija radās 17. gadsimtā, viens no pirmajiem māksliniekiem, kas sāka pielietot šo metodi, bija itāļu mākslinieks Džovanni Benedetto Kastiljone. Populārāka monotipija kļuva 19. gadsimtā un 20 gadsimtā. Šī laika mākslinieku vidū ir minami igaunis Eduards Vīralts un anglis Viljams Bleiks. Latviešu mākslā par monotipijas veidotājiem ir uzskatāmi Edvīns Andersons, Edgars Ozoliņš, Arturs Duburs un Andris Abiļevs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Blūma, D. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 44.lpp.