Monro doktrīna

Vikipēdijas lapa
ASV prezidents Džeimss Monro.
ASV Valsts sekretārs Džons Kvinsijs Adamss.

Monro doktrīna (angļu: Monroe Doctrine) bija ASV ārpolitikas princips attiecībā uz Latīņamerikas valstīm. Tas bija viens no ASV ārpolitikas stūrakmeņiem 19. gadsimtā, kuru ASV 5. prezidents Džeimss Monro deklarēja savā gadskārtējā uzrunā Kongresam (State of the Union Address) 1823. gada 2. decembrī, par teksta autoru uzskata Džonu Kvinsiju Adamsu.

Nosaukumu "Monro doktrīna" sāka lietot tikai 1850. gadā. Baraka Obamas prezidentūras laikā 2013. gada novembrī ASV valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka Monro doktrīna ir bijusi kļūda un turpmāk Savienotās Valstis atsakās no valdnieka jeb patrona pilnvarām, apņemoties veidot partnerattiecības ar Dienvidamerikas valstīm kā ar līdzvērtīgiem partneriem.[1]

Iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Doktrīnas principos bija noteikts, ka ASV neiejauksies Eiropas valstu savstarpējās attiecībās (tai skaitā karos), bet jebkuras Eiropas valsts mēģinājums veidot ietekmes sfēru Dienvidamerikā vai Ziemeļamerikā tiks uzskatīts par agresijas aktu pret ASV.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Atceļ 200 gadus veco Monro doktrīnu». Lsm.lv. Latvijas sabiedriskais medijs. Skatīts: 2014. gada 22. novembrī.
  2. «The Monroe Doctrine (1823)». Basic Readings in U.S. Democracy. United States Department of State. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. janvārī. Skatīts: 2017. gada 14. martā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]