Mordehajs Dubins

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mordehajs Dubins
M.Dubins.JPG
Saeimas deputāts

Dzimšanas dati 1889. gada 1. janvārī (125 gadi)
Rīga, Vidzemes guberņa, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1956. gads
Tula, Krievijas PFSR (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība ebrejs
Politiskā partija Agudat Isroel
Profesija tirgotājs, politiķis

Mordehajs Dubins (1889. gada 1. janvāris1956. gads)[1] bija politisks un sabiedrisks darbinieks. Tautas padomes loceklis, viens no Latvijas Republikas dibinātājiem, Satversmes sapulces un visu pirmskara Saeimu deputāts.[2]

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā 1889. gadā turīgu ebreju tirgotāju ģimenē, kas bija ieguvusi atļauju uzturēties ārpus nometinājuma joslas. Mācījās ebreju reliģiskajā skolā. Pēc 1905. gada revolūcijas iesaistījās sabiedriskajā darbībā, palīdzot izputējušiem ebreju uzņēmējiem. Tirgojās ar kokiem, kurus pludināja no Baltkrievijas pa Daugavu. Pirmā pasaules kara laikā darbojās komitejā, kura palīdzēja karā cietušajiem vai ievainotajiem ebrejiem.

1918. gada nogalē darbojās Latvijas Tautas padomē, kur pārstāvēja Latvijas valsts dibināšanu atbalstošo ebreju kopienu. 1920. gadā bija viens no starptautiskās ortodokso ebreju politiskās kustības “Agudat Isroel” ("Izraēla savienība") Latvijas atzara (saukta par "Agudu") radītājiem un līderiem, pārstāvēja reliģiski ortodoksālos un konservatīvos ebrejus. Partija Agudat Isroel sadarbojās ar pilsoniskajām partijām, jo īpaši Latviešu Zemnieku savienību.[3] Šo partiju viņš pārstāvēja gan Satversmes sapulcē, gan arī visās pirmskara Saeimās. Dubins bija viens no retajiem mazākumtautību pārstāvjiem, kurš jau 1. Saeimā uzstājās un komisijās runāja tikai latviešu valodā, lai arī Saeimas darbā latviešu valoda kļuva par vienīgo lietojamo valodu tikai 1932. gadā.[4] Mordehajs Dubins aktīvi aizstāvēja ebreju tiesības un daudzkārt palīdzēja padomju ebrejiem izceļot caur Latviju uz rietumiem. Dubinam bija izšķiroša loma Padomju Savienībā apcietinātā hasīdu rabīna J. Šnejersona atbrīvošanā 1927. gadā. Arī Kārļa Ulmaņa režīma laikā viņš spēja saglabāt labvēlīgu varas iestāžu attieksmi pret ebrejiem.[5] Šeit Mordehajam Dubinam palīdzēja draudzība ar pašu Ulmani.[6]

Pēc Latvijas okupācijas M. Dubinu arestēja un izveda uz Krieviju. Pēc kara beigām viņš 1946. gadā atgriezās Latvijā, bet pēc neilga laika Dubinu atkārtoti apcietināja un 1948. gada 16. oktobrī apsūdzēja "dalībā ebreju pretpadomju nacionālistiskā organizācijā". M. Dubinam piesprieda desmit gadu ieslodzījumu cietumā. Maskavas Butirku cietumā Dubins atteicās no ēdiena un pēc tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdziena tika atzīts par garīgi slimu un 1949. gada 12. janvārī pārsūtīts uz Tulas speciālo psihiatrisko slimnīcu, kur 1956. gadā viņš nomira. Sākumā viņu apglabāja Tulā, bet pēc tam pārapbedīja Malahovkas ebreju kapsētā pie Maskavas.[4]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.lu.lv/studiju-centri/jsc/resursi/2-20.pdf
  2. http://www.saeima.lv/Informacija/likumdeveju_vesture.html
  3. Latvijas vēsture 20. gadsimts, 2005., Jumava, 195. lpp.
  4. 4,0 4,1 http://forum.myriga.info/index.php?showtopic=517
  5. Ebreji un diktatūras Baltijā 1926 - 1940, Aivars Stranga, Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centrs, Rīga, 2002., 198. lpp.
  6. Turpat, 200. lpp.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Žvinklis A. Latvijas valsts darbinieku – ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā. // Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 2. sējums, Rīga, 2001.