Mordehajs Dubins
Mordehajs Dubins (1889. gada 1. janvāris — 1956. gadā)[1] bija politisks un sabiedrisks darbinieks. Tautas padomes loceklis, viens no Latvijas Republikas dibinātājiem, Satversmes sapulces un visu pirmskara Saeimu deputāts.[2]
Biogrāfija [izmainīt šo sadaļu]
Dzimis Rīgā (tobrīd Krievijas impērija). Izglītību ieguvis ebreju reliģiozajā skolā. Jau no jaunības aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbībā, palīdzot izputējušiem ebreju uzņēmējiem. Strādāja koku tirdzniecība, kurus pludināja no Baltkrievijas pa Daugavu, lai pārdotu uz ārzemēm. Pirmā pasaules kara laikā darbojās komitejā, kura palīdzēja ebrejiem, kuri tika ievainoti vai cieta karā.
Aktīvi iesaistījies Latvijas neatkarības iegūšanas procesā. Darbojies Tautas padomē, kur pārstāvēja ebreju kopienu. Bija viens no Latvijas dibinātājiem. No 1920. gada viens no partijas “Agudat Isroel” (tautā saukta vienkārši par Agudu) radītājiem un līderiem. Šī partija pārstāvēja reliģiski ortodoksālos un konservatīvos ebrejus. Tā sadarbojās ar pilsoniskajām partijām, jo īpaši Latviešu Zemnieku savienību.[3] Šo partiju viņš pārstāvēja gan Satversmes sapulcē, gan arī visās pirmskara Saeimās. Lai arī latviešu valoda Saeimas darbā kļuva par vienīgo lietojamo valodu tikai 1932. gadā, tomēr Dubins bija viens no retajiem mazākumtautību pārstāvjiem, kurš Saeimā uzstājās un komisijās lietoja latviešu valodu.[4] Mordehajs Dubins aktīvi aizstāvēja ebreju tiesības. Daudzkārt viņš palīdzēja ebrejiem izceļot caur Latviju uz rietumiem. Dubinam bija izšķiroša loma Padomju Savienībā apcietinātā hasīdu rabīna I. Šneersonu atbrīvošanā 1927. gadā. Aktīvi centās palīdzēt ebrejiem Padomju Savienībā. Arī Kārļa Ulmaņa režīma laikā viņš spēja saglabāt labvēlīgu varas iestāžu attieksmi pret ebrejiem.[5] Šeit Mordehajam Dubinam palīdzēja draudzība ar pašu Ulmani.[6]
Padomju okupācijas laikā viņš tika arestēts un pēc tam izvests uz Krieviju. Latvijā viņš atgriezās tikai 1946. gadā, bet pēc neilga laika tika atkārtoti apcietināts un atkal izvests uz Krieviju.[7] Pret viņu tika celtas apsūdzības, bet Dubins neatzinās. Tika notiesāts uz desmit gadiem cietumā (Butirku cietumā), kur smagi saslima. Vēlāk tika pārsūtīts uz Tulu, kur 1956. gadā nomira psihiatriskajā slimnīcā. Sākumā viņu apglabāja Tulā, bet pēc tam pārapbedīja ebreju kapsētā Maskavā.[4]
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ http://www.lu.lv/studiju-centri/jsc/resursi/2-20.pdf
- ↑ http://www.saeima.lv/Informacija/likumdeveju_vesture.html
- ↑ Latvijas vēsture 20. gadsimts, 2005., Jumava, 195. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 http://forum.myriga.info/index.php?showtopic=517
- ↑ Ebreji un diktatūras Baltijā 1926 - 1940, Aivars Stranga, Latvijas Universitātes Jūdaiks studiju centrs, Rīga, 2002., 198. lpp.
- ↑ Turpat, 200. lpp.
- ↑ http://jew.spb.ru/ami/A242/A242-082.htm
Literatūra [izmainīt šo sadaļu]
- Žvinklis A. Latvijas valsts darbinieku – ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā. // Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 2. sējums, Rīga, 2001.
