Vaterbotpoints
| Vaterbotpoints | |
|---|---|
| Waterboat Point | |
 Džentū pingvīni pie piemiņas zīmes britu ekspedīcijai | |
  Vaterbotpoints | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Danko krasts |
| Apskalo | Agirres šaurums |
| Koordinātas | 64°49′27″S 62°51′26″W / 64.82417°S 62.85722°WKoordinātas: 64°49′27″S 62°51′26″W / 64.82417°S 62.85722°W |
| Administrācija | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Antarktika |
 Vaterbotpoints Vikikrātuvē | |
Vaterbotpoints (angļu: Waterboat Point) vai Munitas pussala (spāņu: Península Munita)[1] ir ap 310 m gara un līdz 110 m plata pussala Danko krastā Antarktīdā. Izvietojusies Agirres šaurumā starp Paradīzes un Andvorda līčiem. Pussalu ar kontinentu savieno šaura strēle, kas paisuma laikā pārplūst un pussala pārtop par salu. Pussalā izvietojusies Čīles polārstacija Gabrjela Gonsalesa Videla.
Pussalu 1898. gada februārī atklāja un aptuveni nokartēja Beļģijas Antarktiskā ekspedīcija Adriena de Žerlaša vadībā.
Britu ekspedīcija 1920.—1922. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vaterbotpointa ragā no 1921. gada janvāra līdz 1922. gada janvārim nometni bija izveidojuši un pārziemoja nelielas britu ekspedīcijas dalībnieki Tomass Begšovs (Thomas Bagshawe) un Maksims Lesters (Maxime Charles Lester).
Ta sauktā Džona Koupa ekspedīcija sākotnēji tika plānota vismaz tikpat vērienīga, kā Britu Imperiālā ekspedīcija (1907—1908) ar vismaz 15 cilvēku dalību, kuras laikā ar Roberta Skota veco kuģi Terra Nova bija plānots apkuģot Antarktīdu, pārlidot Dienvidpolu un turpināt Oto Nordenšelda iesāktos Vedela jūras pētījumus. Ekspedīcijas īstenošanai bija nepieciešamas 100 000 mārciņas, ko savākt neizdevās. Rezultātā ekspedīcija devās ceļā četru cilvēku sastāvā bez sava kuģa un ar ierobežotu aprīkojumu un krājumiem. Par ekspedīcijas mērķi tika izvirzīta Vedela jūras piekrastes izpēte. Ekspedīcijas sastāvā bija tās vadītājs Džons Koups (John Lachlan Cope), vēlākais polārais lidotajs Huberts Vilkinss (Hubert Wilkins), ģeodēzists Tomass Begšovs un ģeologs Maksims Lesters.[2]
Tā kā ekspedīcijai nebija sava kuģa, tie nolīga norvēģu vaļu mednieku pārstrādes kuģi Graham no Disepšenas salas. Sākotnēji ekspedīcijas bāzes nometni bija plānots ierīkot Snouhilas salā Antarktīdas pussalas austrumu piekrastē, bet ledus apstākļu dēļ kuģis to nespēja sasniegt. Pēc kuģa kapteiņa ieteikuma tika izvēlēta Paradīzes līča piekraste Danko krastā iepretī Lemēra salai, ko ekspedīcija sasniedza 1921. gada 12. janvārī. Ekspedīcijas plāni kārtējo reizi tika mainīti, paredzot tikai bāzes ierīkošanu un aptuveni 60 jūdžu platās pussalas šķērsošanu, lai pētītu tās austrumu krastu. 26. februārī Koups un Vilkinss atgriezās Montevideo, lai sagādātu kuģi, bet Vilkinss galu galā ekspedīciju pameta. Antarktīdā ziemot palika Lesters un Begšovs un ar norvēģu vaļu mednieku palīdzību ierīkoja nometni.
Par bāzes vietu tika izvēlēta neliela pussala, uz kuras pirms astoņiem gadiem cits vaļu kuģis Neko bija atstājis laivu, no kuras vieta ieguva savu nosaukumu. Laiva tika izmantota nometnes izbūvei, papildinot to ar kastēm un citiem kokmateriāliem no kuģa krājumiem. Ekspedīcijas krājumi bija ļoti ierobežoti un sastāvēja galvenokārt no sausiņiem, ceptām pupām, pemikana un piparmētru liķiera. Papildus tam tika sagādāta roņu gaļa un pingvīnu olas.
Lai arī ekspedīcijas rīcībā bija astoņi suņi, tie nebija apmācīti kamanu vilkšanā un nebija izmantojami pārgājienos. Tā rezultātā Begšovs un Lesters veica tikai īsus pārgājienus ar kamanām, slēpēm un sniega kurpēm nometnes apkārtnē.
Tā kā ekspedīcija sākotnēji nebija plānojusi ierīkot statisku nometni, tās rīcībā nebija daudzu vajadzīgo instrumentu mērījumu un novērojumu veikšanai. Meteoroloģiskajiem novērojumiem ierīci uzbūvēja vaļu kuģa galdnieks, bet jūras līmeņa novērojumiem tika izmantota ar oļiem pildīta kaste. Gada laikā iespēju robežās tika veikti regulāri meteoroloģiskie, hidroloģiskie un ledāju kustības novērojumi. Tāpat tika veikti jūras un sauszemes dzīvnieku novērojumi. Koupam Montevideo neizdevās nolīgt piemērotu kuģi un viņam nebija iespēju ekspedīcijas evakuēšanai. Begšovam un Lesteram nācās paļauties uz norvēģu kapteiņa Andersena labo gribu, kas apsolīja tos savākt no Paradīzes līča. Tā kā Andersenam radās grūtības ar iepriekšējās sezonas krājumu pārdošanu, pastāvēja iespēja, ka viņš nedosies nākamajā sezonā uz Dienvidu okeānu un nevarēs savākt ekspedīciju. Tomēr viss atrisinājās veiksmīgi un 1922. gada 13. janvārī Begšovs un Lesters pameta Vaterbotpointu.
2007. gada 20. janvārī Antarktikā mantojuma tresta patronese princese Anna apmeklēja Vaterbotpointu un čīliešu staciju un atklāja piemiņas plāksni britu ekspedīcijai, kas bija skaitliski vismazākā jebkad Antarktīdā pārziemojusī komanda.[3] Vietai piešķirts speciāli aizsargātas teritorijas Nr. 56 statuss.
Čīles polārstacija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1950.—1951. gadā apvidu apsekoja Čīles antarktiskā ekspedīcija, kas pussalu nosauca ekspedīcijas komandiera, kuģa Angamos kapteiņa Djego Munitas Vaitakera (Diego Munita Whittaker) vārdā. Ekspedīcijas laikā pussalā tika izbūvēta patversme Bajaparaiso (Bahía Paraíso), kurai vēlāk piešķirts speciāli aizsargātas teritorijas Nr. 30 statuss.[4] 1951. gada janvārī pussalā tika izbūvēta pastāvīga Čīles polārstacija Gabrjela Gonsalesa Videla.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ SCAR Composite Gazetteer. Sterneck Island
- ↑ Scott Polar Research Institute. John Lachlan Cope's Expedition to Graham Land, 1920-22
- ↑ «"Gabriel Gonzalez Videla" - Chile Air Force Antarctic Base». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 21. janvārī. Skatīts: 2012. gada 11. augustā.
- ↑ FACh FINALIZA PERIODO ESTIVAL EN LA BASE AÉREA ANTÁRTICA PRESIDENTE GABRIEL GONZÁLEZ VIDELA[novecojusi saite]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vaterbotpoints.