Mērnieku laiki

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par romānu. Par 1968. gada spēlfilmu skatīt rakstu Mērnieku laiki (1968. gada filma).
Mērnieku laiki

Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzejā izstādītais „Mērnieku laiku” rokraksts.
Autors Reinis Kaudzīte un Matīss Kaudzīte
Ilustrators Eduards Brencēns[1]
Valoda latviešu
Izdota 1879
Lappuses 560
ISBN 9984-37-491-2

Mērnieku laiki ir 1879. gadā izdots brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāns, kas ir pirmais latviešu valodā sarakstītais reālistiskais romāns.[2]

Tajā attēloti notikumi divos izdomātos Vidzemes pagastos (Slātavā un Čangalienā) tajā laikā, kad tur ierodas mērnieki, lai pārmērītu un sadalītu muižas zemes gabalus. Romāna vietu un varoņu prototipi ir no Piebalgas novada, kur dzīvoja tā autori.

Romāna tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāna autori — brāļi Kaudzītes

Kaut arī dzimtbūšana Vidzemes guberņā tika atcelta jau 1819. gadā, tikai 1832. gada Ūsiņos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu guberņas robežās. Zeme palika muižnieku īpašumā un zemnieki bija spiesti slēgt līgumus par zemes nomu, kas parasti paredzēja klaušas muižnieka īpašumos. 1860. gada 13. novembrī Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs II parakstīja „Vidzemes zemnieku likumu”, pēc kura Vidzemes guberņas muižniekiem bija zemniekiem jāierāda izpirkšanai paredzētā zeme. Šim nolūkam vajadzēja precīzi noteikt katras zemnieku saimniecības robežas un novērtēt zemes kvalitāti. Grāfs Šeremetjevs, vēlēdamies vaku jeb klausības zemnieku zemi pārdot, lika izmērīt sava lielā īpašuma platību, kur bez muižām (Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Veļķu muižas) un pusmuižām bija vairāk par 1000 saimnieku. Klāt jāskaita arī Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas mācītājmuižas ar to zemnieku zemēm un Vecpiebalgas robežās esošās Leimaņmuižas izmērīšana, kas notika tajos pašos gados un pavairoja mērījamo saimniecību skaitu vismaz uz 60.[3] Šo mērīšanas darbu uzsāka 1867. gadā, kad muižas kungu mājā tagadējos Inešos apmetās mērnieku brigāde, kas Piebalgā strādāja līdz 1873. gadam. Zināms, ka par vienu no mērnieka palīgiem strādāja Andrejs Pumpurs, kas šajā laikā sāka publicēt pirmos dzejas darbus.

Atmiņās par smieklīgajiem kukuļošanas gadījumiem brāļi Kaudzītes 1873. gadā žurnālā Baltijas Vēstnesis iespieda stāstu „Mūsu lūdzēji”, kurā bija ietverts Ķenča lūgšanas pirmais variants. Stāsta priekšplānā bija Gaitiņu dzimta: Tenis, Ilze, Kaspars, pie tiem Anuža, tad Prātnieks, viltnieks, mērnieka labā roka un tautiskais āksts Pietuku Krustiņš. Tiem blakām Rogaiņi (romānā pārdēvēti par Oliņiem) ar meitu Grietu (vēlāk Lienu). Tad vēl mērnieks Feldhauzens un noziedzīgās rīcības atriebējs Vakners (vēlāk Šrekhubers). Pats romāns tapa 927 dienās no 1876. gada 2. septembra līdz 1879. gada 18. martam (pēc „vecā stila”). Autori, būdami skolotāji, lika saviem skolēniem rokrakstu pārrakstīt tīrrakstā, un tajā pašā gadā to savā Jelgavas tipogrāfijā iespieda Indriķis Alunāns.

Romāna tēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaudzītes Matīss savās 1924. gadā publicētajās atmiņās rakstīja:

Līdz ar tautības apziņas pieaugšanu cēlās šai ziņā arī pārāka un sekla plātīšanās (Pietuka Krustiņš), pat arī tautiska ākstība, lepoties ar muļķīgām runām un citādi (Drekberģis); otrā pusē stāvēja liela ākstība dzīties uz vācietību un lielmanību (Švauksts); jaunai pagastu pašvaldībai iesākumā piemita vēl daudz vājumu aiz iestrādāšanās trūkuma (vietnieku pulka sēde); pazīstama nāca viltība un blēdība, dižošanās šai ziņā aiz balmutības (Prātnieks, arī Bisars); auga pa starpām līdza nīdēts, bet spēcīgs patstāvīgas prātnieciskas domāšanas un negrozības gars (Kaspars); stiprs patstāvības raksturs sāka parādīties arī pie jaunavām (Liena). Šie būtu galvenāko īpatnību izteicēju tipi no jaunākās paaudzes laika. Arī vecākā paaudze, kā laika gara vilktin vilkta, cēla iz sava vidus vairāk citu un citādu īpatnību gaismā nekā agrāk, kad vēl nebij radušies jauni dzinumi. Varēja pie viņas novērot goda apziņas uzticību (Anuža), līdz ar to bērna paļāvību un pieķērību savai uzticamai glabātājai Anniņai); tālāk - nenovilināmu patstāvības un patiesības prātu ar reliģisku pamatu (Prātnieka māte); tad skaidras, ticīgas dvēseles mieru un nemirstības cerību arī nāves stundā (Ilze); bet tālāk, kā pretstatu, garīgu augstprātību un paštaisnību ar iedomātu iekārošanas tiesību (Oliņiete); tāpat godīgu ticības cilvēka prātu, bet vāju cīniņā pretim jaunumam (Oliņš); arī jautru, vīzīgu un satīrisku bezbēdību (Tenis); vientiesības pilnu savādniecību (Ķencis, Pāvuls). Bez tam nāca sadzīves līdzdarbībā arī tādas raksturu parādības, kas pēc tā laika bij skaitāmas par ārpusējām jeb ārlatviskām, kā šausmīga noziedzība (Raņķis); sava labuma un spēka apziņā patvaļības un varas lietošana (Feldhauzens); apspiesto aizstāvība (Šrekhubers); gara spēka un īstas cienības iespēja (mācītājs) u.c.[4]

Prototipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Mērnieku laiku” Prātnieka, Pāvula un Ķenča tēli „Kalna Kaibēnos”, Vecpiebalgas pagastā

Pēc literatūrkritiķa Valda Egles domām krietnā saimnieka Kaspara Gaitiņa prototipi ir paši autori. Lienas Oļiņas prototips bijusi vēlākā Matīsa Kaudzītes sieva Elīze Rātmindere. Viņas tēva prototips ir Matīsa Kaudzītes sievastēvs Andžs Rātminders, bet mātes (Oļiņietes) tēlā sajaukušās M. Kaudzītes sievasmātes un Vecgaigalu saimnieces Hiršas raksturu iezīmes. Prātnieka prototips bijis Lielģibuļu māju saimnieks Andžs Sniedze. Pietuka Krustiņa prototipi bijuši Kagaiņu, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolas skolotājs Jēkabs Veismanis, Jaunpiebalgas Pētera skolas skolotājs un toreiz pazīstams dzejnieks Ceriņu Pēteris, kā arī dzejnieks Auseklis, kura dzejoļus Pietuka Krustiņš parodē un slēptus citātus no kura rakstiem iepin savās runās. Švauksta prototips bijis Lielpaužu saimnieks Andžs Prūsis, iesaukts par Treidīti, bet Drekberģa prototips bijis Vecpiebalgas skroderis Pilsētnieks, iesaukts par Ķīzeri. Ķenča prototips bijis Kalna Ķencu māju saimnieks Pidriķis Branders, Pāvula prototips Vecurļu māju saimnieks Jānis Sutris. Teņa Gaitiņa prototips bijis brāļu Kaudzīšu tēvabrālis Andrievs Kaudze. Atriebējs Šrekhubers laikam bijis izdomāts tēls, kas atspoguļojis brāļu Kaudzīšu uzskatus par šīm latviešu rakstura iezīmēm.[5]

Panākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāna izdošanas 130. gadadienai veltītas lata piemiņas monētas reverss

„Mērnieku laiki” no paša sākuma guva lielu ievērību. Latviešu literārā biedrība 1880. gadā brāļiem Kaudzītēm par valodu piešķīra balvu. Grāmatas tulkojumus saīsinātā veidā iespieda Rīgas krievu avīze Рижский вестник (1880) un vācu avīze Rigaer Tageblatt (1883). To kā lugu pirmoreiz 1911. gadā iestudēja Rīgas Jaunais teātris, pēc tam 1922. gadā Latvijas Nacionālais teātris („Mērnieku laiki Slātavā”), tad Dailes teātris 1956. gadā. 1968. gadā Rīgas Kinostudija uzņēma filmu „Mērnieku Laiki”.

2009. gada 21. septembrī par godu romāna izdošanas 130. gadadienai Latvijas Banka izdeva sudraba viena lata piemiņas monētu „Mērnieku laiki”. Monētas grafisko dizainu veidoja mākslinieks Laimonis Šēnbergs, bet ģipša modeli — tēlniece Ligita Franckeviča.[6][7][8]

Eduarda Brencēna ilustrācijas (1913)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Par brāļu Kaudzīšu romānu Mērnieku laiki (latviski)
  2. Brāļi Kaudzītes, Literature.lv
  3. Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture
  4. Kaudzītes Matīss. Atmiņas etc. II, 313 u. c., Rīgā, 1924. citēts no
  5. Reinis un Matīss Kaudzītes. Mērnieku Laiki II. Ar Valda Egles komentāriem Impositum Grīziņkalns, 2013
  6. «"Mērnieku laikus" iekaļ naudā». tvnet.lv. 2009. gada 21. septembris. Skatīts: 2016. gada 16. septembrī.
  7. «Apgrozībā laiž sudraba jubilejas monētu 'Mērnieku laiki'». Delfi. 2009. gada 21. septembris. Skatīts: 2016. gada 16. septembrī.
  8. «Laiž apgrozībā jubilejas monētu "Mērnieku laiki"». Diena. 2009. gada 21. septembris. Skatīts: 2016. gada 16. septembrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]