Nāve

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karavīra līķis Amerikas pilsoņu kara laikā Pētersburgā, Virdžīnijā.

Nāve ir pilnīga dzīvības procesu izbeigšanās organisma šūnās un audos. Nāvi raksturo tas, ka tā ir neatgriezenisks stāvoklis - miris organisms nevar atgriezties dzīvē.

Nāve var iestāties: I) momentāni; II) caur termināliem stāvokļiem.

Terminālie stāvokļi ir šādi: 1) preagonija, 2) terminālā pauze, 3) agonija, 4) klīniskā nāve, 5) bioloģiskā nāve.

Drošākā nāves pazīme - pieskaroties cilvēka acs radzenei, netiek refleksīvi samirkšķināts. Droša bioloģiskās nāves pazīme ir līķa plankumu parādīšanās, līķa sastingums.

Bioloģiski nāve var skart visu organismu vai organisma daļas. Piemēram, šūnas nepārtraukti nomainās, vecajām atmirstot, savukārt pēc organisma nāves iestāšanās orgāni vēl kādu laiku var dzīvot, padarot iespējamu, piemēram, orgānu transplantāciju autoavāriju gadījumos.

Nāves veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vardarbīga - asfikcijas, mehānisku bojājumu, saindēšanās un citos gadījumos.
  2. Nevardarbīga - sirds, onkoloģisko, infekcijas un citu slimību gadījumos.

Nāves nozīme dažādās kultūrās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādu pasaules tautu kultūrās nāve ieņem atšķirīgu nozīmi, kas visbiežāk ir saistīta ar cilvēku reliģisko piederību. Un tas, kādu nozīmi šī cilvēka dzīves daļa ieņem kāda kultūrā, tiešā veidā ietekmē arī ikviena cilvēka attieksmi pret nāvi. Piemēram, Latvijas kultūrā nāve vienmēr ir ieņēmusi ļoti svarīgu lomu. Un par to liecina dažādas tautas tradīcijas, kas saistītas ar nāvi, apbedīšanu un pēcnāves dzīvi. Par vienu no zināmākajām tradīcijām ir kļuvuši kapu svētki, kas jūlijā un augustā tiek atzīmēti dažādās kapsētās visā Latvijā. Arī mirušo ofīcijs ir viena no tām tautas paražām, kas tiešā veidā ir saistītas ar cilvēka nāvi. Šāda veida tradīcijas ir saistītas ar cilvēku pārliecību par pēcnāves dzīvi. Proti, ar to, kas tieši notiek pēc tam, kad cilvēka fiziskais ķermenis ir piedzīvojis nāvi.

Dažādas tautas tradīcījas tiešā veidā ietekmē arī to, kā notiek mūžībā aizgājušās personas apbedīšana. Tuvinieku atvadīšanās no mirušās personas atspoguļo cieņas izrādīšanu pret mirušo personu un tieši tāpēc, dažādās tautās šim notikumam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.

Apbedīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbedīšana ir ceremonija, kuras laikā notiek atvadīšanās no mirušā cilvēka, pēc tam, kad konstatēta attiecīgā cilvēka navēs iestāšanās. Mūsdienās, attīstītās valstīs, to skaitā arī Latvijā, ir ierasta cilvēka ķermeņa apbedīšana zārkā. Apbedīšanas ceremonija sevi ietver šādu darbību veikšanu: kapa vietas sagatavošana, mirušā cilvēka izvadīšana, zārka nolaišana sagatavotajā kapā, kapa aizrakšana un kopiņas izveidošana, kapa kopiņas noklāšana ar skujkoka zariem. Šīs ceremonijas organizēšana ir sarežģīta un tāpēc šis darbs visbiežāk tiek uzticēts apbedīšanas birojam, kas specializējas pienācīgu apbedīšanas ceremoniju organizēšanā[1]

Kremācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kremācija ir viena no alternatīvām ierastajai apbedīšanas ceremonijai un mūsdienās tā kļūst arvien populārāka. Kremācijas laikā mirušā cilvēka ķermenis atrodas zārkā un tiek ievietots speciālā krāsnī. Pēc ceremonijas tiek savākti pelni, kurus ievieto speciālā urnā un tie tiek nodoti tuviniekiem.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]