Nacionālais parks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Morēnas ezers Banfa nacionālajā parkā, Kanāda

Nacionālais parks ir valsts aizsargāts plašs apvidus, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un izcilas kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības. Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) dabas aizsargājamo teritoriju iedalījumu nacionālie parki ietilpst II kategorijā, IUCN šajā kategorijā līdz 2003. gadam bija iekļāvusi 3 881 teritorijas ar kopējo platību 4 413 142 km².

Ne vienmēr individuālā valstī, tai skaitā Latvijā, nodibināta dabas aizsardzības teritorija ar nosaukumu "nacionālais parks" atbilst IUCN izpratnei par nacionālo parku.

Pasaules lielākais nacionālais parks ir Ziemeļaustrumu Grenlandes nacionālais parks. Latvijā ir 4 nacionālie parki.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstij piederošu platību aizsardzība no cilvēka darbības pazīstama jau gadsimtiem ilgi, taču ideja par īpaši dabas aizsardzībai un vides izglītībai izveidotām aizsargājamām teritorijām sāka veidoties 19. gadsimta sākumā. Piemēram, gleznotājs Džordžs Ketlins, kas apceļoja ASV rietumu daļu, 1832. gadā rakstīja, ka valdība varētu aizsargāt pirmiedzīvotāju dzīves vidi, izveidojot "nācijas parku, kurā dzīvo gan cilvēki, gan zvēri, visā to dabas skaistuma pirmatnībā un svaigumā", līdzīgas idejas izteica citi cilvēki gan ASV, gan citur pasaulē.

Ābisko nacionālais parks Zviedrijā - viens no pirmajiem Eiropas nacionālajiem parkiem

1872. gadā ASV izveidoja Jeloustonas nacionālo parku, kuru uzskata par pasaules pirmo moderno nacionālo parku. Jau pirms tam, 1864. gadā bija izveidota dabas aizsargājamā teritorija Kalifornijas štatā, kas aizsargāja Josemitu ieleju un kādu milzu sekvoju audzi, taču Jeloustonas gadījumā nebija attiecīgas štata vadības, kam uzticēt jaunās aizsargājamās teritorijas pārvaldi. Tāpēc ASV federālā valdība uzņēmās tiešu teritorijas pārvaldi, kas nejaušā veidā veicināja to, ka tieši Jeloustonas nacionālais parks ieguva modernāku pārvaldes formu.

Tikai pēc 44 gadiem ASV izveidoja centralizētu valsts pārvaldes institūciju nacionālo parku pārvaldībai - ASV Nacionālo parku servisu - šai laikā bija izveidoti jau ap 40 nacionālo parku un pieminekļu.

ASV piemēram sekoja citas valstis. 1879. gadā Austrālijā izveidoja Karalisko nacionālo parku, 1885. gadā Kanāda izveidoja tagadējo Banfa nacionālo parku, 1887. gadā Jaunzēlandē izveidoja Tongariro nacionālo parku. Pirmos Eiropas nacionālos parkus izveidoja Zviedrija - 1909. gadā šī valsts apstiprināja uzreiz deviņus nacionālos parkus.

Pēc Otrā pasaules kara nacionālos parkus sāka veidot visā pasaulē.

Nacionālo parku vēsture Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais Ķemeru tīrelis Ķemeru nacionālajā parkā

Neilgi pirms Otrā pasaules kara tika uzsākta Siguldas nacionālā parka izveide, taču parks tā arī formāli netika izveidots.

1973. gadā, Latvijai esot PSRS sastāvā, tika izveidots Gaujas nacionālais parks - otrais nacionālais parks PSRS pēc Igaunijā 1971. gadā dibinātā Lahemā nacionālā parka. Gaujas nacionālais parks veiksmīgi attīstījās, sabiedrības apziņā radot labus priekšnoteikumus nākamo nacionālo parku izveidei.

Jauni nacionālie parki Latvijā netika dibināti līdz neatkarības atjaunošanai. Pēc ilgākiem sagatavošanas darbiem 1997. gadā tika dibināts Ķemeru nacionālais parks. 1999. gadā uz jau esošā Slīteres rezervāta bāzes tika izveidots Slīteres nacionālais parks. Mēģinājums pirms Slīteres nacionālā parka dibināšanas paplašināt šo aizsargājamo teritoriju rietumu virzienā cieta neveiksmi iedzīvotāju iebildumu dēļ. Visbeidzot pēc ilgāka pārtraukuma ar 2007. gada sākumu Latvijā tika izveidots ceturtais - Rāznas nacionālais parks.

Ilgāku laiku pastāvējusī ideja par nacionālā parka veidošanu Daugavas ielejā posmā starp Krāslavu un Daugavpili (Daugavas loki) vēl nav realizējusies. Pastāv idejas arī par citu nacionālo parku veidošanu (Ziemeļgauja u.c.).

Mērķi un darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats no Slīteres bākas pāri Slīteres nacionālajam parkam

Nacionālos parkus izveido, lai aizsargātu gan tajos esošās dabas un kultūras vērtības, gan arī lai izglītotu par šādu aizsardzību un tās nepieciešamību citur. Nacionālie parki kalpo arī rekreācijai un tūrismam. Izveidojot nacionālos parkus, tiek izstrādāti arī saistoši noteikumi parku apmeklētājiem, un tiem, kas parka teritorijā dzīvo un strādā.

Visbiežāk nacionālajiem parkiem ir sava administrācija, kas nodarbojas gan ar parka vērtību zinātnisko izpēti un popularizēšanu, gan arī ar parka pārvaldi un vērtību sargāšanu.

Nacionālo parku teritoriju izvēle dažādos pasaules reģionos atšķiras atkarībā no šo pasaules daļu īpatnībām, dabas aizsardzības nepieciešamībām un dabas aizsardzības tradīcijām. Ziemeļamerikā nacionālajos parkos tradicionāli iekļauj cilvēka mazskartas teritorijas ar izcilām ainaviskām vērtībām, dabas pieminekļiem, retām sugām, šie parki kalpo par sava veida organizētas izpriecas teritoriju, kuru apmeklē ļoti liels skaits tūristu. Āfrikā nacionālie parki pirmkārt kalpo lielo savvaļas dzīvnieku aizsardzībai. Eiropā nacionālie parki pārsvarā iekļauj arī bagātas kultūras vērtības, pat pilsētas. Savukārt Āzijā nacionālie parki lielākā mērā kalpo zinātniskai izpētei.

Raksturīga nacionālo parku īpašība ir to zonējums dažādās funkcionālajās zonās - citas zonas ir ar stingrākiem ierobežojumiem līdz pat aizliegumam tajās ieiet, citas - ar nelieliem ierobežojumiem. Daudzviet nacionālie parki vienlaicīgi ir arī biosfēras rezervāti.

Nacionālos parkus tradicionāli izveido ar valsts augstākā likumdevēja pieņemtu, īpašu likumu - Latvijā nacionālos parkus izveido, Saeimai pieņemot speciālu likumu katram nacionālajam parkam. Latvijā nacionālo parku administrācijas ir pakļautas Latvijas Republikas Vides ministrijai.

Skats no Turaidas pils torņa pāri Gaujas ielejai, Gaujas nacionālais parks

Zemes īpašumtiesības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji, veidojot pirmos nacionālos parkus tika pieņemts pamatpostulāts, ka nacionālais parks ir teritorija, kas pilnībā pieder valstij un kurā līdz ar to atbildīgajām valsts pārvaldes iestādēm ir ievērojama rīcības brīvība. Šāda pieeja joprojām pastāv lielā daļā pasaules valstu, bet ne visās. Nacionālajos parkos esošā zeme var būt arī privāta - šāda kārtība pastāv, piemēram, Lielbritānijā un arī Latvijā.

Latvijas vēsturiskā situācija, t.i. pirmskara īpašumtiesību atjaunošana apvienojumā ar striktajām sabiedrības un Eiropas Savienības prasībām dabas aizsardzības jomā lika izvēlēties kompromisa situāciju - Latvijas nacionālie parki izveidoti plašās teritorijās, kurās zeme pieder gan valstij, gan pašvaldībām, gan arī citām juridiskām un fiziskām personām. Tas rada ievērojamas grūtības Latvijas nacionālo parku pārvaldībā un nereti - nacionālajos parkos dzīvojošo un strādājošo iebildumus pret valsts ieviestajiem ierobežojumiem. Kompromiss tiek meklēts, veidojot nacionālo parku zonējumu tā, lai stingrāka dabas aizsardzības režīma zonas atrastos mazāk apdzīvotos un līdz ar to - dabiskākos apvidos, kamēr zonās, kur ir kultūrainava, aizsardzības režīms ir mazāk stingrs.

Ilgākā laika posmā zemes īpašnieki var būt ieguvēji no nacionālā parka statusa, jo nacionālā parka statuss nodrošina tīrāku augsni un gaisu, pievilcīgāku ainavu un atšķirīgas peļņas gūšanas iespējas salīdzinājumā ar teritorijām ārpus nacionālā parka. Latvijas mazintensīvās lauksaimniecības apstākļos šīs atšķirības pagaidām ir maz manāmas.

Izveides mērķu savstarpējā saskaņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālo parku izveides mērķi ir duāli - tie tiek izveidoti vienlaikus gan dabas aizsardzībai no cilvēka darbības gan arī cilvēka iepazīstināšanai ar dabas vērtībām. Tas noved pie konflikta, ko nereti ironiski apzīmē ar saukli "mīlestība līdz nāvei" - t.i. populārākos dabas pieminekļus apmeklē tik liela tūristu plūsma, ka tie tiek degradēti un zūd šo pieminekļu sākotnējā vērtība.

Dažādu valstu nacionālajos parkos šo problēmu risina atšķirīgi - stingri zonējot parkus, dažus pieminekļus pēc pienācīgas infrastruktūras izbūves "atdodot" tūrismam un daļu iekļaujot stingras aizsardzības zonās (piemēram, Gaujas nacionālais parks), stingri normējot izcilāko pieminekļu apmeklējumu un uzliekot par to lielu maksu (piemēram, Jaunzēlandes nacionālie parki) u.c. metodes. Tiek veidotas arī pieļaujamās tūrisma slodzes aprēķina metodes, kaut gan tās lielajā nacionālo parku vērtību daudzveidībā ir grūti piemērot.

Lielai daļai nacionālo parku, tai skaitā Latvijas nacionālajiem parkiem, finansējumu savai darbībai kaut vai daļēji nākas gūt no pašu radītiem ieņēmumiem. Nacionālie parki cenšas gūt ienākumus no tūrisma, kā arī gūt ienākumus no parkā esošajiem dabas resursiem, piemēram, zema aizsardzības statusa zonās esošajiem mežiem (Latvijā nacionālajiem parkiem savā teritorijā vienlaikus ir valsts mežu apsaimniekotāja statuss). Pēdējais aspekts nacionālos parkus šķietami noved konfliktā ar to izveidošanas mērķiem, taču ir pamatojams ar to, ka šādā veidā nacionālais parks var pastāvēt un citās savas teritorijas daļās īstenot dabas un kultūrvēstures mantojuma aizsardzības un popularizēšanas mērķus.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Nacionālais parks