Naudas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Naudas vēsture aptver laika posmu no aptuveni 75 000 g. p.m.ē. līdz mūsdienām. Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Vēsturiski kā maksāšanas līdzeklis izmantoti dažādi vērtīgi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz zeltam vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm). Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantoti dārgmetāli. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību.

Papīrnaudas priekšteči sastopami jau Senajā Mezopotāmijā, Japānā, Ēģiptē (I gs. m.ē.). Pirmoreiz vispārējā apritē papīrnauda tika izdota ap 960. gadu Ķīnā. Sākotnēji to sedza ar dārgmetāliem un tās lietojums tika ierobežots laikā un telpā. Pirmoreiz lielos mērogos nesegta nauda tika ieviesta Francijā XVIII gs. sākumā. Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē tā sauktie neskaidras naudas norēķini, kuros tiek izmantotas elektroniskās naudas formās ar kredīt karti.


Naudas rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Kultūrās, kurās neprata apstrādāt metālu, naudas funkcijām izmantoja gliemežvāku vai ziloņkaula rotaslietas, jo tās bija viegli sadalāmas un pārvietojamas, bet grūti viltojamas. Iesākumā naudas funkcijas pildīja prece, kas tika samainīta, izdarot tā saucamo barteru jeb naturālo maiņu. Vēlāk, meklējot ērtākus norēķināšanās veidus, ieviesās tā sauktā prečnauda, kad maksāšanas līdzekļa funkcijas pildīja dažādas plaša patēriņa preces.

Tā kā naudai jābūt daudzumā ierobežotai, tad vēsturiski kā nauda tikuši lietoti dažādi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm). Amerikas indiāņi izmantoja no gliemežvākiem izveidotas pērlītes, indieši — koši krāsotus gliemežvākus, Fidži salas iedzīvotāji — vaļu zobus, Ziemeļamerikas kolonisti — tabaku, Klusā okeāna salas Japas iedzīvotāji — lielus akmens diskus (to vērtība bija atkarīgā no lieluma; lielākie diametrā sasniedza 12 pēdas un svēra vairākas tonnas), viduslaiku Irākas iedzīvotāji — maizi. Ilgstoši kā maksāšanas līdzeklis tika izmantotas garšvielas.

Metāla monētu ieviešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantots metāls. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, pēc tam — no dzelzs, jo šos divus metālus plaši izmantoja ieroču ražošanā. Ap 700 g. p.m.ē. Argosas karalis Feidons nomainīja dzelzs monētas pret monētām no sudraba, kas bija salīdzinoši nelietderīgs, tikai dekoratīvs metāls. Šīs monētas plaši izmantoja kā starptautisku maiņas līdzekli līdz pat Peloponēsas karam, kad tās aizstāja Atēnu drahma.

Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, tika ieviestas Lidijā, Anatolijā (tās izdeva Krēzs). Tās tika izgatavotas no dabiska zelta un sudraba sakausējuma (electrum). Tās bija vienkārši veidotas, pēc formas līdzinājās pupām un uz tām bija primitīvas zīmes, kas liecināja vai nu par monētas svaru, vai metāla kvalitāti, vai abiem.

Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību, taču ar to bija saistītas arī zināmas problēmas — monētas tika apgrieztas (no malām nogriežot nelielu dārgmetāla daudzumu) vai sakratītas (tādējādi no monētām atdalījās dārgmetāla putekļi, kas samazināja monētas patieso vērtību), tāpēc lielos darījumos joprojām izmantoja naudas svēršanu. Šīs problēmas atrisināja, ieviešot nelielus iedobumus ap monētas perimetru.

Sarežģītāka problēma bija valdnieku centieni gūt materiālu labumu no naudas kalšanas monopola. Ieviešot standartmonētas, valdība rūpīgi noteica monētas svaru un tajā lietotā metāla kvalitāti. Uz monētas uzspieda valdnieka emblēmu, norādot tās izcelsmi. Valdniekiem tomēr bija raksturīgi vēlāk monētā izmantot mazāk dārgmetāla, tā samazinot monētas faktisko vērtību. Tā, piemēram, rīkojās Solons, kad 594. gadā p.m.ē. nāca pie varas Atēnās. Pēcāk toties Atēnu drahmai bija gandrīz nemainīgs sudraba sastāvs (67 graudi augstas kvalitātes sudraba līdz Aleksandra laikam, pēc tam — 65), tāpēc tā kļuva par standarta maksas līdzekli gan Grieķijā, gan lielā daļā Āzijas un Eiropas. Atēnu drahmu turpināja izdot un plaši pielietot pat tad, kad Grieķiju jau bija pakļāvuši romieši.

Aptuveni 212. gadā romieši ieviesa savu naudu, kas bija veidota pēc drahmas parauga — sudraba denāriju. Līdz ar to sāka mazināties iepriekšējo — vara monētu — vērtība, tās svars pamazām no vienas mārciņas samazinājās līdz pusuncei. Sudraba denārija un zelta aureja (to ieviesa aptuveni 87. gadā p.m.ē.) vērtība toties gandrīz nemazinājās līdz pat Nērona nākšanai pie varas. Kad par imperatoru kļuva Nērons, tika samazināts dārgmetālu sastāvs kā denārijam, tā aurejam. Tas noveda pie pasliktinātas ekonomiskās situācijas, jo šī rīcība ir praktiski līdzvērtīga pastiprinātai naudas drukāšanai mūsdienās, tā veicinot inflāciju.

Lai arī naudas kalšanai parasti izmantoja zeltu un sudrabu, dažkārt tika izmantoti arī citi metāli. Piemēram, Spartā monētas ražoja no dzelzs, lai mudinātu iedzīvotājus neņemt dalību starptautiskajā tirdzniecībā. XVII gs. sākumā Zviedrijā trūka dārgmetālu, tāpēc naudu ražoja no vara — nauda bija lielas vara plātnes (50 cm vai vairāk garumā un platumā), uz kurām iespieda zīmes, kas norādīja to vērtību.

Sudraba tālers (1628)

No metāla kaltām monētām bija tā priekšrocība, ka to vērtība piemita jau pašam metālam. Problēma bija dažādo monētu līdzāspastāvēšana dažādās Eiropas nācijās. Piemēram, angļu un spāņu tirgotāji zelta monētas mainīja pret lielāku daudzumu sudraba monētu nekā kaimiņvalstu pārstāvji, tāpēc 1670.-1680. gados angļu zelta ginejas vērtība sāka strauji celties pret angļu sudraba kronas (crown) vērtību un Anglijā ieplūda daudz vairāk zelta nekā jebkurā citā Eiropas nācijā. Starpību jo lielāku vērta tas, ka Āzijas tirgotāji vērtēja sudrabu augstāk nekā zeltu, tāpēc Āzijas zelts strauji plūda uz Eiropu, bet Eiropas sudrabs — uz Āziju

Sistēmu stabilizēt ļāva valsts banku garantijas iemainīt naudu pret zeltu pēc noteikta kursa. Tas tomēr gandrīz noveda pie nacionālas finanšu katastrofas, kad Anglijas bankai krīzes brīdī nācās iemainīt ļoti daudz naudas pret zeltu (situāciju glāba Londonas tirgotāji, kas deva bankai finanšu garantijas).

Papīrnauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Ķīnas papīrnauda (Songu dinastija)

Papīrnaudas aizsākumi meklējami rakstiskos solījumos maksāt noteiktu zelta un sudraba daudzumu vai citas vērtības, kā arī zīmēs, kas liecināja par to īpašniekam piederošajām vērtībām (piemēram, uzkrātiem lauksaimniecības produktiem). Šādi papīrnaudas priekšteči bija sastopami jau Senajā Mezopotāmijā, Japānā, Ēģiptē (I gs. m.ē.).

Galvenais cēlonis papīrnaudas ieviešanai būtībā bija izejvielu trūkums metāla monētu izgatavošanai. Pirmoreiz papīrnauda parādījusies, šķiet, VII gadsimtā Songu dinastijas laikā Ķīnā, bet ap 960. gadu Ķīnā pirmoreiz tika izdota vispārējā apritē ieviesta papīrnauda, kas sākotnēji tika segta ar metālu uzkrājumiem un kuru lietojums tika teritoriāli un arī laika ziņā ierobežots, līdz Juaņu dinastijas laikā šie ierobežojumi tika atcelti metālu trūkuma dēļ (tika ieviesta nesegta nauda). Papīrnaudas lietojumu, lai cīnītos pret milzīgo inflāciju, Ķīnā pārtrauca Miņu dinastijas laikā 1455. gadā.

Eiropā pirmās banknotes izdeva Stokholmas Banka, mūsdienu Zviedrijas bankas priekštece, 1660. gadā, taču 1664. gadā bankai pietrūka monētu papīrnaudas segšanai, tāpēc banka pārtrauca darbību. 1690. gadā tika izdota pirmā papīrnauda Ziemeļamerikā Masačūsetsā,

Tas, ka papīrnauda bija ļoti viegli izgatavojama, tās izdevējiem - bankām, valstīm utt. - radīja kārdinājumu dažādās krīzes situācijās (karu vai revolūciju laikos) laist apgrozībā naudu, ko nesedza ne dārgmetāli, ne citas vērtības. Tas izraisīja ne tikai milzīgu inflāciju, bet arī neapmierinātību ar papīrnaudu un neuzticību tai. Šādu naudu izdeva, piemēram, Franču revolūcijas, ASV pilsoņu kara (konfederātu štatos), Pirmā pasaules kara laikā.

Papīrnauda parasti tiek izgatavota no īpaša papīra, kura sastāvā dažreiz ir arī linu, kokvilnas vai citas auduma šķiedras. Lielākoties banknošu papīrs ir elastīgāks par parasto, tas ir arī vairāk vai mazāk izturīgs pret novalkāšanu un mitrumu. 1988. gadā Austrālijā tika emitētas pirmās polimēru banknotes. Mūsdienās polimēru banknotes lieto arī Jaunzēlandē, Rumānijā un Meksikā

Nesegta nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz vien tika ieviesta arī ar zeltu vai sudrabu nesegta nauda. Pirmoreiz lielos mērogos tas notika Francijā XVIII gs. sākumā (lai arī ir ziņas, ka Ķīnā papīrnauda parādījusies jau daudzus gadsimtus iepriekš). Pēcāk nesegtas naudas izdošana bieži bija īslaicīga — piemēram, Napoleona karu laikā (1799-1815) Lielbritānijā naudaszīmju apmaiņa pret zeltu tika pārtraukta, kā rezultātā auga zelta monētu vērtība. Nesegtas naudas vērtību nosaka likums, un vēsturē bijuši periodi, kad par atteikšanos pieņemt šo naudu parādu dzēšanai draudējis nāvessods — piemēram, Romā Diokleciāna laikā vai pēcrevolūcijas periodā Francijā.

1971. gadā ASV pilnībā pārgāja uz nesegtu naudu. Šajā laikā daudzu ekonomiski attīstīto valstu valūtas bija piesaistītas ASV dolāram, un tas nozīmēja, ka liela daļa rietumu pasaules valūtu ar šo soli kļuva par nenodrošinātu naudu.

Pēc pirmā Līča kara toreizējais Irākas prezients Sadams Huseins atcēla Irākas tābrīža nenodrošināto valūtu un nomainīja to pret jaunu valūtu. Lai arī iepriekšējā valūta nebija nodrošināta, tās lietošanu neprasīja centrālā vara un nekas neaizsargāja šīs valūtas vērtību, tā turpināja būt apgrozībā politiski izolētajos Irākas kurdu reģionos. Šo valūtu pazīst kā Šveices dināru, un tā saglabāja savu stabilitāti un vērtību vairāk kā dekādi. Formāli to nomainīja pēc otrā Līča kara.

Elektroniskā nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē tā sauktie neskaidras naudas norēķini, kuros tiek izmantotas elektroniskās naudas formas kā, piemēram, kibernauda, kā tiek dēvēti pasaules tīmeklī apgrozītie neskaidras naudas līdzekļi. Kā piemēru šeit var minēt Amerikas Savienotās Valstis, kur jau deviņdesmito gadu beigās neskaidras naudas norēķini sastādīja pusi no visiem norēķiniem par precēm un pakalpojumiem, pie kam šai daļai ir pastāvīga tendence pieaugt. Lielāko daļu neskaidrās naudas norēķinu tirgus sastāda norēķini ar čekiem, kas izrakstāmi konkrētai personai. Tirgus daļa, ko tie aizņem, ir apmēram 70%.

Naudas vēsture Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merge-arrows.svg
Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Latvijas naudas vēsture.

Līdz XVI gadsimtam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī Latvijas teritorijā, tāpat kā citviet, palielinoties cilvēku skaitam un attīstoties sabiedrībai, sākās savstarpējā tirdzniecība, kas sākumā noritēja preču apmaiņas ceļā, bet vēlāk— norēķinoties ar precēm, ko uzskatīja par vērtīgām. Agrajos viduslaikos Eiropā parādījās kauri gliemežvāki, kuri jau kādu laiku kalpoja kā norēķinu līdzeklis Āzijā un Āfrikā. Arī Latvijas teritorijā ir atrasti šie gliemežvāki un tiek uzskatīts, ka šeit tie parādījušies 7. un 8. gadsimta mijā.

Grieķu monētas, kas uzskatāmas par senākajām Eiropas teritorijā kaltajām monētām, Latvijas teritorijā nav atrastas. Romā kaltās monētas gan ir atrastas, kaut arī nelielos daudzumos un par visticamāko tiek uzskatīts pieņēmums, ka tās šeit atkļuvušas pa tā saukto Dzintara ceļu, kas veda uz Baltijas jūru.

Agrie viduslaiki Latvijas teritorijā dēvēti par bezmonētu posmu. Tas gan nenozīmē, ka šeit nenotika nekāda tirdzniecība un nebija nepieciešams norēķinu līdzeklis. Gluži vienkārši šajā laikā kā nauda tika izmantots galvenokārt tīrs sudrabs, piemēram, stienīšos. Šis periods beidzās devītajā gadsimtā, kad Latvijas teritorijā parādījās Tuvo un Vidējo austrumu dirhemi, kas bija kalti no sudraba. Šādu monētu parādīšanās saistīta ar vikingu jūrnieku piestāšanu Kursas un Zemgales ostās. Vikingi šajā laikā acīmredzot tirgojās ļoti plašos mērogos — ir interesanti tas, ka Skandināvijā, īpaši Gotlandē, atrasts ārkārtīgs daudzums arābu monētu.

Nākamās monētas, kas parādījās Latvijas teritorijā, taču bija apritē vienlaikus ar arābu dirhemiem, bija Eiropas denāriji, kurus kopš franku Merovingu dinastijas laikiem kala Vācijā. Šīs monētas bija ļoti dažāda izskata, jo naudas kalšanas tiesības nepiederēja ķeizaram vienīgajam — naudu kala ļoti daudz kur, pat klosteros. Latvijā denāri nokļuva ar Gotlandes tirgotāju starpniecību.

Sākot ar trīspadsmito gadsimtu Latvijas teritorijā nomainījušās daudzas dažādas valūtas. Trīspadsmitā gadsimta sākumā, 1211. gadā, bīskaps Alberts atļāva Gotlandes tirgotājiem kalt monētas Rīgas bīskapijā. Līdz ar to Baltijā ieviesās Gotlandes vērtības un svara attiecības sistēma. Latvijas teritorijā par sistēmas pamatvienību tika pieņemta Rīgas sudraba svara mārka (marca Rigensis — 207,82 g). Vēlāk tika ieviestas sekojošas naudas vērtības attiecības:

Līdz XVIII gadsimtam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad sešpadsmitajā gadsimtā Rīgai piešķīra brīvpilsētas statusu, monētas tika kaltas Rīgā un, par spīti sarežģītajiem apstākļiem, rāte turpināja kalt monētas pēc vecajiem Livonijas paraugiem, par pamatvienību uzskatos mārku.

Kad Livonijas kara laikā tika nodibināta Pārdaugavas hercogiste, atkal aktualizējās jautājums par vietējās naudas nepieciešamību. Sešpadsmitā gadsimta beigās, 1572. gadā, tika uzsākta šiliņu kalšana. Vēlāk kala arī vērdiņus, markas un pusmārkas. Rīgā, kas nonāca poļu varā, tika nomainīta naudas norēķinu sistēmas pamatvienība. Ja agrāk tā bija Rīgas mārka, tad tagad par to tika noteikts dālderis. Ieviesās arī citas jaunas monētas — graši, sešgraši, trīsgraši un pat trīspelheri jeb pusotrgraši. Vienā dālderī bija 35—36 graši. Dažkārt tika kaltas arī zelta desmit dukātu monētas jeb portugāli. Latgalē savukārt apgrozībā bija Žečpospoļitas nauda — timfi, orti, sešgraši, trīsgraši un trīspelheri. Zviedru valdīšanas laikā sākumā saglabājās Žečpospoļitas monētas, taču vēlāk notika pāreja uz dukātiem. Ap septiņpadsmitā gadsimta vidu parādījās vēl viens naudas veids, kas bija apgrozībā paralēli monētām. Tā bija tā sauktā plākšņu nauda — lielas, taisnstūrveida vai kvadrātveida vara plāksnes, kuru vērtība bija atkarīga no svara un attiecīgās vara cenas.

Līdz XX gadsimtam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laiku pa laikam plākšņu naudu izgatavoja līdz pat astoņpadsmitā gadsimta beigām, 1786. gadam, kad plāksnes zaudēja naudas nozīmi un kļuva par vienkāršu preci.

18. gadsimtā līdz ar Latvijas teritorijas nonākšanu Krievijas impērijas sastāvā, Latvijā sāka lietot Krievijas naudu, tomēr tai paralēli joprojām notika norēķini arī ar citās valstis kaltajām monētām. Deviņpadsmitā gadsimta nogalē Krievijas impērijas teritorijā tika veikta naudas reforma, kuras rezultātā līdzšinējo norēķinu sistēmas pamatvienību — sudraba rubli — nomainīja zelta rublis. Šis rublis gan tā arī netika izkalts kā monēta, tas kalpoja tikai kā aprēķinu vienība. Toties kala piecu un desmit rubļu monētas.

Pirmā papīrnauda Latvijā parādījās arī tai esot Krievijas impērijas sastāvā. Pirmā Krievijā iespiestā papīrnauda bija tā dēvētās asignācijas (no franču: assignet, ko sāka iespiest astoņpadsmitā gadsimta beigās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū šīs naudaszīmes nomainīja valsts kredītbiļetes.

XX un XXI gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20 latu naudaszīme (1925)

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā ilgu laiku valdīja haoss, kas izpaudās arī naudas sistēmas nestabilitātē. 1919. gadā Latvijas Pagaidu valdība nolēma izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kas izdodamas rubļos un kapeikās. Līdz ar jaunizdotajām naudaszīmēm spēkā paliek arī iepriekšējās pēc šāda kursa:

1 Latvijas rublis = 1 ostrublis = 2 vācu markas = 1, 5 Krievijas rubļi

1922. gadā sāka izlaist latus — Latvijas nacionālo valūtu ar dažādām nominālvērtībām. Otrā Pasaules kara laikā naudas sistēmā atkal iestājās sajukums, kad Latvijas teritorijā tika lietoti gan lati, gan reihsmarkas, gan PSRS rubļi. 1941. gadā, iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, tika anulēts lats un par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli Latvijas teritorijā kļuva PSRS rublis.

Trešās atmodas laikā 1992. gadā tika pieņemts lēmums laist apgrozībā Latvijas rubļus, kas būtu Latvijas Bankas pagaidu naudaszīme. Pakāpeniski tika atgūtas ārvalstu bankās glabātās valsts zelta rezerves, kas kalpo kā lata stabilitātes garants. 1993. gadā tika laista apgrozībā Latvijas lats, kas 1994. gadā tika piesaistīts piecu pasaulē ekonomiski spēcīgāko valūtu — ASV dolāra, Vācijas markas, Japānas jēnas, Lielbritānijas sterliņu mārciņas un Francijas franka — grozam. Sāktā naudas reforma par pilnībā pabeigtu uzskatāma kopš 1998. gada, kad tika emitēta 500 latu naudaszīme, kas bija pēdējā no apgrozībā paredzētajām naudaszīmēm.

Nākotnē paredzēta Latvijas pievienošanās Eiropas monetārajai savienībai jeb eiro zonas valstīm.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]