Nikolajs Judeņičs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikolajs Judeņičs
Nikolajs Judeņičs
Personīgā informācija
Dzimis 1862. gada 30. jūlijā [v.s. 18. jūlijā]
Maskava (Karogs: Krievija Krievijas impērija)
Miris 1933. gada 5. oktobrī (71 gads)
Nicas apkārtne (Karogs: Francija Francija)
Tautība Krievs
Vecāki Nikolajs Judeņičs
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Ģenerālis
Dienesta laiks 1881—1920
Struktūra Sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Krievijas-Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš
Izglītība Aleksandrovskas kara skola, Ģenerālštāba akadēmija (ar I šķiru)
Cits darbs Politiskā darbība pēc Oktobra revolūcijas

Nikolajs Judeņičs (krievu: Николай Николаевич Юденич) (1862. gada 30. jūlijs [v.s. 18. jūlijs]1933. gada 5. oktobris) bija Krievijas impērijas armijas virsnieks. Krievijas pilsoņu karā karojis baltgvardu armijā.

Krievijas impērijas armijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Maskavā. 1881. gadā pabeidza Aleksandrovskas kara skolu. 1887. gadā pabeidza Ģenerālštāba akadēmiju. Piedalījies Krievijas—Japānas karā (19041905), kur komandēja pulku. No Pirmā pasaules kara sākuma bija Kaukāza armijas štāba priekšnieks. No 1915. gada janvāra komandē šo divīziju. Viņš karoja pret Osmaņu impērijas armiju.

Krievijas pilsoņu karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcija Krievijā (1917) kļuva par Kaukāza frontes komandieri, bet jau maijā viņš tika noņemts no šī amata un atvaļinājās. Atbalstīja Korņilova sacelšanos pret boļševikiem. 1918. gadā pārcēlās uz Somiju, kur kļuva par Rietumkrievijas armijas veidotāju un vadītāju. 1919. gadā ar Karla Menerheima piekrišanu uzsāka veidot militārās vienības, lai cīnītos pret boļševikiem. Šai pašā gadā pārceļas ar saviem spēkiem uz Igauniju. Ļoti aktīvi sadarbojās ar Antanti un jo īpaši ar Lielbritāniju. Aktīvi veic politisko darbību, lai izveidotu varas orgānus atbrīvotājām teritorijām. Vada Ziemeļrietumu armiju, kas sākotnēji palīdz igauņiem atbrīvot Igauniju, bet pēc tam veic aktīvu karadarbību jau Krievijas teritorijā, kur veic iebrukumu ar mērķi iegūt Petrogradu. Šīs viņa ieceres neizdodas un Petrogradas pievārtē viņš cieta smagu sakāvi, kur svarīga loma no pretinieku puses bija latviešu strēlniekiem.

Emigrācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 22. janvārī izsludina Ziemeļrietumu armijas demobilizāciju. 28. janvārī viņu arestēja Igaunijas varas iestādes, tomēr pēc tam viņu atbrīvoja pēc Antantes lūguma. Drīz pēc tam emigrēja uz Lielbritāniju, bet vēlāk pārcēlās uz Franciju, kur aktīvi iesaistījās krievu trimdas organizācijās un to darbībā. 1933. gadā mira netālu no Nicas.