Nikolajs Lapekins
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Nikolajs Lapekins (dzimis 1894. gada 12. decembrī, miris 1973. gada 3. februārī)[1] bija Latvijas pareizticīgās baznīcas garīdznieks un virspriesteris, Svētā Kņaza Vladimira II šķiras ordeņa kavalieris.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Cēsu apriņķa Mazstraupes pagasta "Bangās" zemnieku Mārtiņa un Ievas četru bērnu, no kuriem divi brāļi kļuva par priesteriem, ģimenē. 1916. gadā beidzis Rīgas Garīgo semināru. Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Rjazaņu Krievijā, kur veicis skolotāja darbu. Šeit iepazinies ar vietējo skolotāju Jevgēniju Novoseļsku, ar kuru nodibinājis ģimeni un kuriem piedzimis dēls Pāvels. 1921. gadā ar ģimeni atgriezies Latvijā, kur 21. augustā Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis viņu iesvētījis par priesteri. 1922. gadā sācis kalpošanu Piltenes Sv. Trijādības baznīcā, kur kalpojis līdz 1927. gadam. 1926. gada 21. oktobrī ievēlēts par Šķilbēnu Dievmātes Piedzimšanas pareizticīgās baznīcas pirmo priesteri. Paralēli darbam bijis ticības mācības skolotājs skolās, bet vēlāk Viļakas iecirkņa prāvests.[2] Šķilbēnu draudzē kalpojis līdz 1939. gada 1. decembrim, kur viņa vadībā tika uzbūvēts dievnams.[3] Vēlāk pārsūtīts darbā uz Balviem, kur vadījis Balvu Dievmātes Aizmigšanas baznīcas draudzi līdz 1944. gadam,[4] kurā Lapekinu ģimeni vācieši deportējuši uz Čehoslovākiju. Tur dzīvojis Jabloņecā pie Nisas un noturējis dievkalpojumus pareizticīgajiem bēgļiem Sv. Annas Romas katoļu baznīcā. No turienes 1945. gadā atgriezies Latvijā pēc padomju armijas ienākšanas. Pēc Otrā pasaules kara uzsācis sagrautās Svētā pravieša Elijas baznīcas atjaunošanu Liepnā, par ko vēlāk, 1948. gada 24. aprīlī saņēmis no Rīgas un visas Latvijas metropolīta Benjamiņa Goda rakstu. 1949. gadā sācis kalpot Viļakas Dievmātes Patvēruma baznīcā. 1949. gada 28. jūlijā ticis represēts un izsūtīts. Izsūtījumu pavadījis Vologdas apgabala Kargopoles nometnē, no kurienes atbrīvots 1955. gada oktobrī. 1955. gadā nozīmēts uz Jēkabpils Svētā Gara baznīcu un Svētā Nikolaja baznīcu, kur kalpojis līdz sava mūža beigām.[5] Viņa kalpošanas laikā baznīcas nenomaksāto lielo nodokļu dēļ draudēja slēgt Svētā Gara baznīcu, bet priestera vīrišķības, pašaizliedzības un gara spēka dēļ dievnamu izdevies nosargāt, gan vēlāk sešdesmitajos gados tikusi slēgta Svētā Nikolaja baznīca, kurā kādu laiku atradusies Jēkabpils Vēstures muzeja izstāžu zāle. Savas kalpošanas 50 gadu jubilejā saņēmis mitru — virspriestera zīmi, bet 1971. gada 16. augustā patriarhs Pimens par nopelniem baznīcas labā virspriesterim pasniedzis Svētā Kņaza Vladimira II šķiras ordeni.[2] Lapekinu ģimenei bija četri bērni. Nikolajs Lapekins miris 1973. gada 7. februārī, apbedīts Jēkabpils pilsētas kapsētā.[6]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ "Mēs viņus pazīstam" Arhivēts 2009. gada 28. februārī, Wayback Machine vietnē. www.jekabpils.lv
- ↑ 2,0 2,1 "Virspriesteri Nikolaju Lapekinu atceroties" www.eleison.lv
- ↑ "Šķilbēnu pareizticīgo baznīca" www.kulturaskarte.lv
- ↑ "Latgales dati" latgalesdati.du.lv
- ↑ "Klostera igumeni" Arhivēts 2016. gada 11. martā, Wayback Machine vietnē. www.klosteris.lv
- ↑ Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 143.lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Bibliotēka "Virspriesteri Nikolaju Lapekinu atceroties" www.eleison.lv