Noliegums

Vikipēdijas lapa

Noliegums (arī abnegācija) ir Freida aprakstīts aizsardzības mehānisms, kas izpaužas kā acīmredzama, nepatīkama fakta noliegums, lai gan pastāv pamatoti pierādījumi fakta eksistencei.[1] Subjekts var izmantot:

  • vienkāršu noliegumu - subjekts noliedz reālo situāciju vai nepatīkamo faktu
  • minimizācija - subjekts atzīst faktu, bet noliedz tā svarīgumu (kombinē noliegumu un racionalizāciju)
  • projekcija - subjekts atzīst gan faktu, gan tā nopietnību, bet noliedz atbildību un vaino citus

Nolieguma pētīšana ir svarīga loma atkarību ārstēšana. Atšķirībā no citiem aizsardzības mehānismiem, kuru eksitences pierādīšanai izmanto psihoanalīzi, noliegumu var identificēt ikviens - pat nespeciālists.

Nolieguma veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fakta noliegums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā nolieguma formā subjekts noliedz faktu ar meliem. Tā izpaužas gan kā klaja melošana, gan daļēja faktu noklusēšana, gan piekrišanu nepatiesībai. Faktu noliedzēji izmanto melus, lai izvairītos no faktiem, kas tiem ir sāpīgi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Defenses». www.psychpage.com. Skatīts: 2008-03-11.