Normēšana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Normēšana - konkrēta darba mēra izteiksme kas atspoguļo darba procesa dažādās puses.

Mūsdienās tirgus ekonomikā darbaspēks ir prece. Katrs darbinieks tiecas pārdot to uz izdevīgākiem nosacījumiem. Miljoniem ļaužu stājas šādās attiecībās. Darbaspēka cenu noteic darba tirgus, kurā ir konkurence gan starp pārdevējiem, gan starp pircējiem. Katrs darbinieka darbu ieguldījums ir svarīgs visā ražošanas procesā. Konkrēta darba mēra izteiksme ir normas, kas atspoguļo darba procesa dažādās puses. Normēšana ir nepieciešama gan ražošanā, gan darba procesā. Darbu normēšanas loma mūsdienu ražošanā ir ārkārtēji liela. Uz normu pamata balstās perspektīvie un tekošie ražošanas plānu aprēķini, ražošanas uzņēmuma jaudas un tam vajadzīgā darbaspēka daudzums un aprīkojums. Ar normu palīdzību tiek aprēķināti tehnoloģisko procesu racionālie varianti, aprīkojuma konstrukcijas, tehnoloģiskie un organizatoriskie aprīkojumi, tiek noteikti uzņēmuma attīstības un uzņēmuma rentabilitātes paaugstinājuma veidi. Normēšana ir svarīga, lai panāktu darba organizācijas uzlabojumus. Tikai precīzi zinot nepieciešamās darbalaika izmaksas tā vai cita darba izpildei, var pareizi aprēķināt akordstrādnieku skaitu, pareizi organizēt to darbu, saskaņot visu ražošanas posmus, racionāli izmantot aprīkojumu. Civilizētos tirgu attiecību nosacījumos ir ierobežotas augstu ienākumu saņemšanas iespējas izmantojot monopolstāvokli, kā arī saņemt atšķirīgus atvieglojumus un veikt dažādas manipulācijas ar finansēm un precēm. Paaugstināt ienākumus var, paaugstinot darba ražīgumu un racionalizējot darba organizāciju.

Darba normēšanas metode[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā viena no darba normēšanas metodēm ir analītiski pētnieciskā metode. Šī metode ir darbietilpīgāka salīdzinot ar citām metodēm, jo jāveic liels skaits novērojumu. Ar šo metodi ir iespējams izstrādāt zinātniski pamatotas darba normas. Tā sekmē darba ražīguma augšanas rezervju atklāšanu, kā arī atklāj organizatoriski tehniskus trūkumus darbvietās kā: • darbalaika zudumi; • trūkumi darba un darbvietas organizācijā. Darba zinātniskās organizācijas automatizēšana atvieglo darba normu izstrādāšanu. Personāldatori dod jaunu impulsu darba normu automatizētai izstradāšanai, jo ļauj to izmantot tieši darba vietās. Tehniskās normēšanas bāzes attīstība ļaus nodarboties ar darba normēšanas automatizēto sistēmu radīšanas vienotas koncepcijas izstrādāšanu. Uzņēmuma vadītājs ir ieinteresēts izstrādāt zinātniski pamatotas darba normas, lai laicīgi pārskatītu novecojušās, veiktu izmaiņas darba tehniskajos nosacījumos, kā rezultātā varētu samazināt darba procesa izmaksas un gūt papildus peļņu. Tādēļ uzņēmuma vadītājiem nepieciešams ieguldīt līdzekļus darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanai. Svarīga ir normēšanas saikne ar darba plānošanu. Mūsdienās uzņēmumos top un tiek ieviestas speciālas programmas darba normēšanai. Darba normēšanas programmas pamatojās uz sistēmisku pieeju un paredz pasākumu projektēšanu, kas ir virzīti uz darbu resursu maksimālu izmantošanu, darba normēšanas sfēras paplašināšanu, nodrošināt izstrādājamo normu un normatīvu augstu kvalitāti, uzturot tos progresīvā līmenī. Tās izstrādā augstas kvalifikācijas normētāji.

Darba normēšanas programmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darba normēšanas programmas izstrādā un ievieš vairākos etapos. Vispirms, tiek izstrādāts normēšanas nepieciešamības finansiāli-ekonomiskais pamatojums firmā, t.i., programmas projekta pamatojums. Izpētot ražošanas un darba procesus, to uzlabošanas iespējas un, novērtējot darba normēšanas sistēmas izdevumus, tiek aprēķināta jaunievedumu ekonomija, kas tiek salīdzināta ar esošajiem izdevumiem. Galvenais rādītājs ir peļņa uz vienu izmaksas vienību. Pēc tam tiek veiktas visas jaunievedumu darba normēšanas programmas kompleksa plānošanas un tās ieviešanas posmi. Šeit arī tiek izpētītas iespējas vai var tikt pielietotas darba normēšanas automatizētās sistēmas, aprēķinot izdevumus to iegādei vai nomai, kā arī izdevumus datorprogrammu iegādei. Tiek noteikta to darbinieku kategorijas, kuru darbs ir pakļauts normēšanai, kā arī efektīvas metodes ar kuru palīdzību varēs noteikt nepieciešamos darba patēriņus. Jauna tendence ir centralizēts normēšanas dienests katrā firmā, kas veic darba normēšanu. Tas ir saistīts ar pieaugušo nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgas normas dažādās firmas struktūrvienībās, kuras veic vienādas darba funkcijas, lai radītu vienotu normatīvi informatīvo bāzi. Bāze ļauj efektīvi risināt visu saimniecisko, tehnisko un sociālo jautājumu kompleksu firmas ietvaros. Šāda darba koordinācija normēšanas jomā paredz izstrādāt vienveidīgu standarta atskaites formu par darba normām. Jāatzīmē, ka ir precīzi noteikts darba normas saturs, kā arī izstrādātas nacionālas nozaru speciālas izziņu rokasgrāmatas. Piemēram, Lielbritānijā ir izstrādāta vienota terminoloģiska izziņu rokasgrāmata par darba normēšanu. Svarīgi noteikt nepieciešamo inženieru-normētāju skaitu, lai veiktu normatīvu izstrādi. Lai to paveiktu ir izstrādāti dažādi veidi. Kā viens no veidiem - darbalaika izmaksas izpēte noteiktā laika (piemēram, gadi) periodā, lai noteiktu darbinieku daudzumu, kuriem tika pārskatītas darba laika normas. Pamatojoties uz šiem datiem, darba laika normēšanas un organizācijas nodaļās tiek izstrādātas monogrammas, lai noteiktu nepieciešamo normētāju skaitu dotaja periodā, kā arī perspektīvā. Ārvalstu prakse liecina, ka paplašinoties uzņēmumam, normētāju skaits uz katriem 100 strādniekiem samazinas, sakarā ar ko palielinās katra normētāja „apstrādāto” darbinieku skaits. Pašreizējā normēšanas darba organizācijas īpatnība ir pašu normētāju darbu efektivitātes palielināšanās, viņus kompleksi apmācot, ceļot viņu kvalifikāciju, kā arī tiek formēts kvalificētu speciālistu slānis, piesaistot normatīvi pētnieciskajā darbā jaunos speciālistus, to skaitā, augstāko izglītību iestāžu absolventus, kā arī tos, kas ir beiguši speciālu apmācību. Kā arī darbā tiek iesaistīti augsti kvalificēti speciālisti, lai izpētītu normas firmas līmenī. Svarīgs virziens normētāju darba uzlabošanā ir viņu tehniskais nodrošinājuma palielinājums, kas ir zinātniski pamatots un ekonomiski izdevīgs. Daudzskaitlīgi ārzemju speciālistu aprēķini rāda, ka 40 % no normētāju darba laika sastāda rutīns darbs. Pateicoties darba vietu kompjuterizācijai, normētāju darba apjoms samazinās par 50-60 %. Piemēram, ar elektronisko hronometru diena var veikt 2-3 hronometrāžas, bet izmantojot elektronu skaitļojamās mašīnas (ESM) jeb tranzistoru – 6-8 hronometrāžas. Ņemot vērā, ka mūsdienu ESM atmiņas apjoms ir pietiekami liels, tad vienlaicīgi var novērot līdz 20 dažādas darba operācijas. Ārvalstīs ESM tiek izmantots praktiski visos normētāju normatīvi pētnieciskajos darbos. Normēšanas programma ir paredzama darbinieku apmācībai ar racionālām darba metodēm, kuras ir noskaidrotas normatīvi pētniecisko darbu gaitā. Normēšanas programma arī paredz, ka tiek kontrolēta izstradāto normatīvu izpilde gan firmas, gan tās apakšvienību līmenī. Tas ir saistīts, pirmkārt, ar to, ka uzņēmēji cenšas efektīvi izmantot firmas strādnieku darbu potenciālu, atklāt to rezerves, lai rastu iespēju palielināt peļņu. Svarīgs darba normēšanas organizācijas uzdevums ir plānošana un periodiska normu un normatīvu pārskatīšana, lai darbinieku izmantotu visu savu darbu potenciālu. Ārvalstu pieredze rāda, ka lielākais uzņēmumu skaits pārskata normas ik pēc pusgada, maksimums gada, pastāvīgi tās palielinot, pat tad, ja tiek veikti nelieli darba un ražošanas procesa uzlabojumi vai veikti nelieli tehniski organizatoriski pasākumi. Svarīga tendence darba normēšanas vadībā ir uzņēmumu sadarbība ar konsultatīvām firmām, kas nodarbojas ar šo problēmu pietiekoši augstā profesionālā līmenī un kurām pieder programmatūras nodrošinājums, kas ļauj tām izmantot augsti efektīvu skaitļošanas tehniku. Tādā veidā darba normēšanu uzņēmuma saimnieciskās darbības ietvaros ļauj risināt uzdevumus, kas ir raksturīgi tirgus ekonomikai, t.i., tiek veikta ražošanas uzskaite un kontrole.