Normatīvo aktu sistematizācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Normatīvo aktu sistematizācijas mērķis, kā piemēram, panākts ar Latvijas Civillikumu ir normatīvā materiāla sakārtošana, tā sadalīšana atsevišķās nodaļās un rubrikās. Sistematizācija tādejādi atvieglo nepieciešamo normatīvo aktu atrašanu un kalpo likumības principa nodrošināšanai. Šajā aspektā runā par normatīvo aktu ārējo sistematizāciju. Savukārt iekšējā sistematizācija vērsta uz tiesību normu vienotību, t.i. uz kolīziju un “robu” novēršanu tiesībās. Sistematizācija ir nepieciešama kā likumdevējam, tā arī visiem normatīvo aktu piemērotājiem.
Ir zināmi trīs normatīvo aktu sistematizācijas veidi:
1) kodifikācija, kas aptver gan ārēju, gan arī iekšēju normatīvo aktu apstrādi. Kodifikācijas gaitā norisinās ne tikai normatīvo tekstu klasifikācija, bet arī to satura papildināšana un grozīšana, novecojušu normu un principu atcelšana un jaunu veidošana. Kodifikāciju var veikt tikai kompetentas valsts institūcijas un tā ir tiesību jaunrades sastāvdaļa. Kodifikācijas rezultāts ir jauna normatīvā akta izdošana, kurš aizstāj līdz šim spēkā esošos normatīvos aktus attiecīgajā jautājumā;
2) inkorporācija ir tikai normatīvo aktu ārēja sistematizācija un vienkāršota to klasifikācija pēc tematiskajām un hronoloģiskām pazīmēm. Inkorporācija var visus normatīvos aktus pēc noteikta regulējuma priekšmeta, tad to sauc par ģenerālo inkorporāciju, bet ja tā attiecas tikai uz to noteiktu daļu, tad tā ir daļējā inkorporācija. Inkorporācijai parasti nav oficiāla rakstura, tai ir tikai informatīvs raksturs;
3) konsolidācija ir vidējais posms starp kodifikāciju un inkorporāciju. Konsolidācijas procesā vairāki normatīvie akti tiek apvienoti vienā. Šajā gadījumā veco normatīvo aktu normas tiek izkārtotas loģiskā secībā, tiek novēstas pretrunas un atkārtošanās. Iespējama ir arī jauna normu redakcija. Tomēr konsolidācija neienes svarīgas izmaiņas tiesiskajā regulējumā.
Normatīvo aktu sistematizācijā ar vien lielāka nozīme ir informācijas tehnoloģijām, jo arvien pieaug normatīvo aktu skaits, kā arī palielinās starptautiskā integrācija, kas apgrūtina orientāciju normatīvo aktu sistēmā.
Runājot par Ministru kabineta tiesību aktu skaitu, tad jāatzīmē, ka tie daudzkārt pārsniedz likumu skaitu. Šāds pats secinājums ir izdarāms arī attiecībā tikai uz Ministru kabineta noteikumiem. Arī Latvijā jau ir iespējams runāt par diviem jēdzieniem, kuri raksturo darbību normatīvo aktu izdošanas jomā: “normu plūdi” un “normu bads”.
Politiskās programmas, centieni un prasības, kuras pauž dažādas sociālās grupas un citi organizēti interešu pārstāvji un uzņem politiskās partijas, ir neizsīkstošs avots normatīvajai darbībai. Šis stāvoklis ar noteiktu kritisku pieskaņu tiek apzīmēts kā “normu plūdi”. Viens no specifiskajiem “normu plūdu” cēloņiem ir no pārvaldes likumības principa un no līdzapspriešanas izrietošais izpildvaras “normu bads”. Vispirms jau pēdējā laikā arvien lielākās samākslotās prasības pēc likumu noteiktības un normatīvo aktu detalizētības vispār ir novedušas pie “tiesiskotas” lēmumu pieņemšanas un darbības valsts pārvaldē.