Novaja Zemļas efekts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Novaja Zemļas efekts ir viena no trim arktiskajām optiskajām ilūzijām, kas saistītas ar Saules gaismas laušanu gaisa slāņos ar dažādu gaisa temperatūru. Efekts novērojams gan Arktikā gan Antarktīdā.

Efekta būtība ir tāda, ka šķietamais Saules lēkts notiek agrāk, nekā tam vajadzētu notikt, spriežot pēc astronomiskajiem novērojumiem. Atkarībā no laikapstākļiem, Saule var izskatīties kā līnija vai pat kā četrstūris.

Iemesls tam ir daudzkārtēja Saules staru atstarošanās atmosfēras inversionajos slāņos. Skaidrā laikā aukstais gaiss pie Zemes virsmas darbojas kā lēca un izloka Saules starus, tādējādi liekot Saulei izskatīties, ka tā ir daudz augstāk debesīs, nekā tā patiesībā ir. Efekts notiek tikai tad, ja atmosfēras inversionā slāņa garums horizontāli ir vismaz 400 km. Efekts ir atkarīgs arī no temperatūras gradienta šajā slānī.

Efekta nosaukums cēlies no tā, ka pirmo reizi to novēroja Barenca ekspedīcijas dalībnieki Novaja Zemļā — salās Barenca jūrā 1597. gada 24. janvārī. Ekspedīcijas dalībnieki redzēja Saules disku, kaut arī patiesībā šajos platuma grādos vēl divas nedēļas bija jābūt polārajai naktij. Kad ekspedīcijas dalībnieki atgriezās Nīderlandē, viņiem neticēja un uzskatīja, ka ekspedīcija izmantoja Jūlija nevis 1582. gadā ieviesto Gregora kalendāru. Efekts tika izskaidrots un guvis zinātnisku atzinību tikai 20. gadsimta beigās.