Novembra revolūcija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Revolucionārie karavīri ar sarkano karogu pie Brandenburgas vārtiem Berlīnē 1918. gada 9. novembrī

Novembra revolūcija, kas notika Vācijā no 1918. gada novembra līdz 1919. gada martam, bija revolūcija, kas pārveidoja Vāciju no konstitucionālas monarhijas uz parlamentāri demokrātisku republiku.

Revolūcijas gaita[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada septembra beigās bija galīgi skaidrs, ka Vācija vairs nav spējīga cīnīties Pirmajā pasaules karā, tādēļ gan sabiedrība, gan vairāki ietekmīgi politiķi, kā arī vācu armijas ģenerālis Ēriks Ludendorfs un Pauls fon Hindenburgs, pieprasīja tūlītēju pamiera noslēgšanu. Bet Antantes valstis bija gatavas vienoties par pamieru tikai ar leģitīmiem demokrātiskiem politiķiem, respektīvi, vēlējās ķeizara Vilhelma II atkāpšanos. 3. oktobrī Bādenes princis Maksis (Max von Baden) ieguva reihskanclera amatu, piesaistot sev lielākās Vācijas politiskās partijas. Tā tika izveidota pirmā parlamentārā valdība. Tomēr šī pārmaiņa nepārliecināja Antantes valstis, kuras vēlējās redzēt Vāciju demokrātiskāku. Pamiera sarunas pajuka un oktobra pēdējās dienās Vācijas valdība izlēma atsākt militāru pretestību, kas kopumā ir vērtējama kā bezjēdzīga, ņemot vērā pretinieku pārspēku.

29. oktobrī Vācijas flotei tika dota pavēle uzbrukt daudz spēcīgākajai britu flotei, bet Ķīles un Vilhelmshāfenes flotes vienības atsacījās to izpildīt. 1000 matroži tika arestēti, taču tas tikai iezīmēja sākumu daudz lielākām nekārtībām. Vācijas sabiedrība jau bija atskārtusi un daļēji arī samierinājusies ar kara zaudējuma faktu, un neapmierinātība auga plašumā. Revolūcija sākas 3. novembrī, kad nemieri no Vācijas ziemeļdaļas izplatījās uz citām pilsētām. 7. novembrī revolūcijas idejas sasniedz Minheni, bet 9. novembrī Berlīni.

9. novembrī Bādenes princis Maksis “de facto” pasludināja ķeizara Vilhelma II atkāpšanos (rakstiski tā tika parakstīta tikai 28. novembrī) un atkāpās arī pats, nododot reihskanclera amatu sociāldemokrātu vadītājam Frīdriham Ebertam. Eberts bija izlēmis izveidot koalīciju, kurā sadarbotos Sociāldemokrātiskā partija, "Centrs" un Progresīvā partija. Šis politiskais veidojums būtu pārejas laika kabinets ar diktatoriskām pilnvarām līdz laikam kad tiktu ievēlēta Nacionālā sapulce, kas lemtu par turpmāko valsts formu. Eberts bija visai sašutis, uzzinot, ka viņa partijas biedrs Filips Šeidemanis jau paspējis pa reihstāga ēkas logu sapulcējušamies pūlim proklamēt republiku, jo šādas pilnvaras viņam neviens nebija devis. Tādējādi Eberts kanclera amatā atradās tikai dažas stundas. Eberts ātri uztvēra, ka viņa piedāvātais variants nespētu atrisināt samilzušās problēmas un politisko nestabilitāti, tādēļ bija spiests mainīt savas idejas. 10. novembra agrā pēcpusdienā tika panākta vienošanās starp Vācijas sociāldemokrātiem un Neatkarīgo sociāldemokrātisko partiju, kuras rezultātā uz paritātes principiem tika izveidota “Tautas pilnvaroto padome” (TPP). Sapulce, kas sastāvēja no 3000 ievēlētiem Berlīnes strādnieku un zaldātu delegātiem, atbalstīja šīs padomes izveidi, apstiprinot to par provizorisko Vācijas valdību. Kreisajiem radikāļiem tā arī neizdevās saorganizēt pretvaldību.

1918. gada 10. novembrī notika Eberta-Grēnera vienošanās. Ģenerālis Grēners izteica lojalitāti jaunajai valdībai, respektīvi, TPP, bet prasīja, lai TPP palīdz uzturēt disciplīnu armijā. Divas dienas vēlāk, 11. novembrī, beidzot tika noslēgts pamiers Kompjeņā. Lai arī viena no svarīgākajām revolucionāru prasībām bija izpildīta, jautājums par turpmāko Vācijas likteni vēl nebija izlemts. Kreisie radikāļi apvienojās “Spartaka savienībā” , kas vēlējās ieviest sociālismu. 9. novembrī, dažas stundas pēc Šeidemana proklamētās republikas, Karls Lībknehts bija proklamējis “Vācijas brīvo sociālistisko republiku”, taču sabiedrība no sociālistiskas iekārtas nedaudz baidījās. Kreiso radikāļu aktivitātes lika sociāldemokrātiem nostāties labējo pusē, tādēļ “Spartaka savienība” palika viena pati bez atbalsta. 1919. gada 1. janvārī “Spartaka savienība” apvienojās ar “Brēmenes radikāļiem” un tika izveidota Vācijas Komunistiskā partija. 5. janvārī kreisie radikāļi izraisīja “janvāra sacelšanos”. Tika ieņemtas avīžu redakcijas, proklamēta Eberta-Šeidemana valdības atstādināšana. Lai apspiestu šo sacelšanos, tika sūtītas vairākas karaspēka vienības, kas veiksmīgi savu uzdevumu arī izpildīja. Rezultāts bija diezgan asiņains un izraisīja sašutumu arī daudzos komunistu pretiniekos. 15. janvārī tika nogalināti arī Lībknehts un Roza Luksemburga. 1919. gada 19. janvārī beidzot notika Nacionālās sapulces vēlēšanas.

Kādu laiku pēc tās ievēlēšanas, 1919. gada martā, notika vēl viena sacelšanās. Tā kā jaunā valdība bija visai demokrātiska un atteicās īstenot radikālas sociālās reformas, sociālisti, kā arī daudzi sociāldemokrāti, un komunisti nebija apmierināti ar pastāvošo kārtību. Šī sacelšanās tiek uzskatīta kā turpinājums Novembra revolūcijai, jo, pēc komunistu uzskatiem, Novembra revolūcija netika līdz galam pabeigta. Revolūcijas laikā Berlīnē tika nobarikādētas vairākas ielas, notika streiki un pat apšaudes. Revolūcija nekādus augļus nenesa, tās laikā dzīvību zaudēja gandrīz 1200 cilvēki. Beidzoties nemieriem, pavērās ceļš Vācijas konstitūcijas pieņemšanai, kas notika Veimārā 1919. gada 31. jūlijā un aizsāka 13 gadu ilgu demokrātijas - Veimāras republikas - posmu Vācijā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]