Noziegums un sods

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Noziegums un sods" angļu valodas tulkojuma vāks

Noziegums un sodsFjodora Dostojevska 1866. g. filozofiski psiholoģiskais romāns, viens no krievu literatūras pazīstamākiem darbiem. [nepieciešama atsauce]

Darba problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Nozieguma un soda” pamatproblēma ir slepkavība un slepkavas jušanās pēc nozieguma. Raskoļnikovs — nabadzīgs students, kuru izslēdz no grupas - nogalināja sievieti un viņas māsu viņu pašu mājās, pirms tam bijis viņu dzīvoklī un apskatot iekārtojumu un iespējamo dārgumu atrašanās vietu. Noziegums tika izdarīts, lai jaunietis varētu pārliecināties par sevi — ka viņš ir to spējīgs, ka nav ne ar ko sliktāks par citiem. Iespējams, tāpēc arī Rodions Raskoļnikovs savu iegūto laupījumu nevis iztērē vai pārdod, bet gan noglabā zem akmens. Raskoļņikova dilemma par atzīšanos ir problēma, kas izriet no slepkavības, pārējais tiek pakārtots, lai vēl vairāk iespaidotu Raskoļņikova domas.

Pēc augļotājas un viņas māsas nogalināšanas, nabadzīgais students visu laiku tiek šaustīts. Atzīties vai neatzīties - būtībā viss stāsts tiek vairāk vai mazāk veltīts tam. Nozieguma pastrādāšanas dēļ Raskoļnikovs ir arvien vairāk nomākts. Vairākas reizes viņš iziet no mājas ar domu iet uz policiju un atzīties, bet vienalga atgriežas mājās. Romāna gaitā Raskoļnikovs sāk šķelties, viņam parādās divas dabas. Viena ir tā, kas liek atzīties, atklāt visu, bet otra — sabiedriskā, kura izliekas neko nezinām.

Rodionam Raskoļnikovam ir bail no tiesas, soda, viņu sāk mocīt sirdsapziņa, bet, kad viņš ierodas policijā pie Porfīrija Petroviča, ieslēdzās viņa otrā puse, un viņš noliedz slepkavības faktu. Kad gandrīz jau ir uzzināta viņa vaina, ierodas viens no krāsotājiem, kurš slepkavības dienā bija namā un krāsoja istabu un atzīstas. Tas kārtējo paglābj Rodionu no soda.

Vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis darbs spēcīgi atklāj paša Dostojevska morālās atziņas. Fjodors Dostojevskis droši vien uzskata, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu.

Galvenais vēstījums varētu būt „nogalināt cilvēku nozīmē nogalināt pašam sevi”, jo pēc večiņas nosišanas, galvenais varonis arvien vairāk ievelkas sevī, sāk vairīties no cilvēkiem, izjūt izolētību, arvien biežāk Raskoļnikovs jūtās slims, izjūt drudzi un drebuļus.

Otrs vēstījums varētu būt tāds, ka viss sliktais nāk jau no bērnības. Attiecīgi, bērnībā redzētais skats, kad cilvēks nosit zirgu tikai par to, ka tas nespēj pavilkt uzlikto nastu, iespējams, ir tā iespaidojis Rodionu Romanoviču, ka viņš šā iespaidā pastrādāja noziegumu jau būdams pieaudzis.

Varoņu raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rodions Romanovičs Raskoļņikovs — nabadzīgs students, kurš dzīvo Pēterburgā. Pirmo reizi grāmatā iepazīstoties ar Raskoļņikovu, viņš ir apsēsts ar ideju par slepkavību. Viņš ir ļoti iegrimis sevī — skaita soļus, nespēj kontrolēt savas domas. Viņā ir domas, ka ir neparasti cilvēki, savādāki kā masas, kas spēj izmainīt likteni. Nogalinājis augļotāju Aļonu Ivanovu un netīšām arī viņas māsu, viņam laimīgā kārtā izdodas izmukt. Tad viņš, grīļodamies pa pasauli, kļūst paranoisks un domā, ka nav vainīgs. Rodions iepazīstas ar Soņu, bet nevar pieņemt viņas mīlestību, jo nicina sevi par to, ka nevar tikt pāri slepkavībai. Beigās viņš atzīstās, kaut arī īsti netic, ka noziegums bija grēcīgs. Raskoļņikovs ir bohēmiska personība, tai pat laikā ļoti pārdzīvodams izdarīto.
  • Soņa Marmeladova — Soņa ir tīrības un nevainības personifikācija, neskatoties uz to, ka viņai ir bijis jākļūst par prostitūtu, lai pabarotu savu ģimeni. Viņa ļoti augstu vērtē cilvēkus, it sevišķi Raskoļņikovu, kad viņš iedod naudu Semjona bērēm.
  • Razumihins — Raskoļņikova studiju biedrs, jauks, neveikls, taču ļoti augstsirdīgs. Razumihins parūpējās par Raskoļņikovu, kamēr viņš slimo un parūpējas par Raskoļņikova ģimeni, kad viņš pameta to. Razumihins ir draudzīgs, sociāli atvērts, pazemīgs. Razumihins ir vairāk teorētiķis — viņš apsver briesmas, kuras draud, izvērtē perspektīvas iespējas. Razumihins iemīlas Raskoļņikova māsā un beigās viņu apprec.
  • Duņa — Raskoļņikova māsa, skaista, lepna, gracioza, dažbrīd augstprātīga. Daudzviet līdzīga brālim. Duņa ir gatava ziedot sevi, lai tikai palīdzētu ģimenei, lai viņiem būtu labāk.
  • Nastasja — Pavāre mājā, kur uzturas Raskoļņikovs. Ļoti gādīga un izpalīdzīga. Kritiski vērtē Raskoļņikova klaustrofobisko dzīvesveidu, bet tomēr, kā jau labsirdīga, nes viņam tēju un zupu.