Objektīvs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikkor Objektīvs ar maināmu fokusa attālumu 18-70 mm

Objektīvs ir gaismu savācoša optiskā sistēma, kura ataino objektu. Objektīva sastāvdaļas var būt gan lēcas, gan spoguļi. Objektīvs tiek piemontēts fotoaparāta korpusam. Tāpat kā pats objekts, arī radītais attēls ir trīsdimensionāls. Lai arī pietiktu ar parastu izliektu lēcu, nepieciešamas vairākas, kuras novērš attēla kropļojumus. Atainoti tiek visi objekti, kas tiek objektīva redzeslaukā. Principā atšķirību nav starp objektīvu, kuru izmanto fotoaparātam, objektīvu, kuru izmanto mikroskopam un objektīvu, kuru izmanto teleskopam. Atšķirības ir tikai stikla (Izmanto arī citus materiālus. Stikls ir visizplatītākais) elementos, to izvietojumā un citos parametros, kas veido objektīva raksturlielumus. Atkarībā no pašas ierīces konstrukcijas, kas tiek izmantota attēla iegūšanai, objektīvs var būt pastāvīgi fiksēts pie aparāta vai arī maināms ar citiem objektīviem.

Objektīvi fotogrāfijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Objektīvu dažādība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Platleņķa objektīvs, fokusa attālums - 15 mm, 35 mm fotofilma. Iekadrēta visa telpa (4 sienas, griesti un grīda).

Objektīva izvēle ir viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā radošā fotogrāfa izvēle. Jo mazāks fokusa attālums, jo lielāks ir redzes leņķis un otrādi. Fokusa attālums arī ietekmē relatīvo objekta izmēru uz attēla. Objektīvu populārākais iedalījums ir šāds:

"Fisheye" objektīvi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bilde, kura fotografēta ar normālobjektīvu

Zivs acs tipa objektīvi oriģināli tika veidoti, lai meteorologi varētu fotografēt debessjumu. Ļoti platais skatu leņķis (180°) un riņķveida rāmis atļauj iekadrēt visu debessjumu, ja fotoaparāts novietots 90° leņķī pret zemi. Lielais attēla kropļojums ierobežo šo objektīvu izmantojamību un pataisa tos nederīgus ikdienas parastajā fotogrāfijā.

Platleņķa objektīvi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tulpe, nofotografēta ar teleobjektīvu

Objektīvi ar ļoti plašu skatu leņķi un ļoti mazu attēla kropļojumu - tas "neieloca" horizontālās un vertikālās līnijas. Šiem objektīviem ir lielas asuma dziļuma spējas un šos principā nav nepieciešams fokusēt, izņemot, ja nefotografē kaut ko, kas atrodas tuvu objektīvam. Objektīvs labi piemērots iekštelpu fotogrāfijai, kā arī ainavu fotografēšanai. Pēdējā laikā šie objektīvi ieguvuši popularitāti ekstrēmā sporta fotogrāfu starpā.

Normālobjektīvi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikāņu penijs, fotografēts ar makroobjektīvu

Skata leņķis apmēram vienlīdzīgs cilvēka acs skata leņķim (~50°). Vairākiem normālobjektīviem priekšrocība ir tāda, ka tie dod zināmu iespēju izvēlēties starp fokusa attālumiem t.i. veikt optisko palielinājumu. Šāda iespēja sniedz lielākas variēšanas iespējas veidojot kompozīciju. Mīnuss šiem objektīviem ir tāds, ka jo viņu iespējamo fokusa garumu spektrs ir plašāks un diafragma ir lielāka, jo tie ir smagāki un sarežģītāki. Normālobjektīvus bez maināmā fokusa attāluma izmanto vai nu tad, kad fotogrāfs nevēlas perspektīvas kropļojumu, vai arī strādājot vietās ar nepietiekamu apgaismojumu.

Teleobjektīvi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teleobjektīva skata leņķis ir šaurāks. Ar teleobjektīvu lietas var saskatīt tuvāk nekā ar cilvēka aci. Teleobjektīvus izmanto sākot no preses vajadzībām līdz pat, lai fotografētu lietas, kurām fiziski nebūtu iespējams tikt klāt. Galvenais mīnuss ir - lai fotografētu ko tādu, kas ir patiešām tālu no fotoaparāta, būs vajadzīgs objektīvs ar lielu fokusa attālumu, līdz ar to tas izpaužās arī objektīva izmērā. Piemēram objektīvam ar fokusa attālumu 1200 mm, ar vienu statīvu būs par maz. Kā arī ar šādiem objektīviem jārīkojas uzmanīgi, jo šaurās apertūras dēļ (f/11) nepieciešams daudz gaismas, līdz ar to samērā liels ekspozīcijas laiks.
Foto tehnikā izmanto objektīvus ar fokusa attālumu no 6 līdz 1200 mm, bet objektīvus ar vēl lielāku fokusa attālumu jau sauc par teleskopiem.

Makro objektīvi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Makro objektīvus varētu salīdzināt ar palielinājuma stiklu. Šajā gadījumā objekts uz attēla vienmēr izskatīsies vai nu tāds kāds dzīvē, vai nu lielāks. Lielākā daļa makro lēcu ir optimizētas mērogam 1:1, bet makro lēca var veikt arī palielinājumu 5:1.

Stiprinājuma veidi pie foto aparāta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvīgs - Objektīvu nav iespējams bez iejaukšanās aparāta konstrukcijā noņemt vai nomainīt.
Maināms - Objektīvu ir iespējams mainīt, ir dažādu veidu maināmo objektīvu stiprinājumi, paši populārākie ir

  • Bajonetes - speciāls stiprinājuma veids kurš fiksē objektīvu ar speciālu sprūdu un frēzrievu palīdzību
A Leica R sērijas telekonverteris, ar bajoneta tipa savienojumu(tādu pašu kā kamerā).
Objektīva Leica R sērijas bajonetes stiprinājums
  • Vītņveida - tiek izmantotas vītnes ar kuru palīdzību fiksēt objektīvu
Auto-Takumar 1:3.5 35mm Objektīvs ar M42 vīntes stiprinājumu

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fotogrāfijas attīstībai palīdzēja neskaitāmie objektīvu uzlabojumi 19. gs. otrajā pusē. Agrāk izmantoja elementāras ahromātiskas lēcas, kurām vajadzēja daudz gaismas, lai panāktu asu attēlu, līdz ar to fotografējot vietas, kur gaismas bija mazāk, vajadzēja ilgu ekspozīcijas laiku.

Liels solis uz priekšu bija sperts, kad Jozefs Maksimiliāns Pecvals izgudroja portretobjektīvu - objektīvu, kurš sastāvēja no 2 iekšējām sistēmām un tam vajadzēja salīdzinoši maz gaismas. Ar šo objektīvu varēja galarezultātā iegūt gaišākas bildes un portetiem vairs nebija nepieciešams īsāks ekspozīcijas laiks. Ainavu fotogrāfijai vajag vēl mazāk gaismas, toties platāku skata leņķi.

Parastie ainavu objekti prasa leņķi apmēram 30°-45°, kas lielāko tiesu ir par mazu. Ainavu fotografēšanai agrāk izmantoja parastas lēcas, vēlāk, ap 1860. gadu - tripletobjektīvus (objektīvs, kurš sastāv no pavisam 3 lēcām) un pēc tam "Steinheil" ieviestos aplanātus (objektīvs, kurš sastāv no 2 ahromātiskām lēcām).

Šo objektīvu skata leņķis ir aptuveni 60° un šīm lēcām ir pietiekama gaismuzņēmība, lai varētu gaišā vasaras dienā veikt momentuzņēmumus. Ja tolaik ar 60° bija par maz, varēja ņemt platleņķa objektīvus Busch pantoskopu, Dallmeyer "Wide Angle Lens" un Voigtlendera platleņķa eiriskopu. Šo objektīvu skatu leņķis bija aptuveni no 75°-100°.

1860. gadā Tomass Sutons uzkonstruēja simetrisko tripletobjektīvu. Šis objektīvs sastāvēja no 2 izliektām lēcām, kurai priekšējā bija par trešdaļu mazāka nekā aizmugurējā un vēl atsevišķa lēca, kura bije ieliekts menisks.

"Steinheil" 1865. gadā uzkonstruētais periskopobjektīvs ir pirmais objektīvs, mūsdienu izpratnē, kuru jau varētu apzīmēt par platleņķa, tā, ar priekšgājējiem salīdzinoši, platā skatu leņķa dēļ.

Ludvigs Sīdels Minhenē izmeklēja atainojuma kļūdas lēcās un 1866. gadā izdeva formulu sistēmu, kas vienkāršoja objektīvu konstrukciju.

Hugo Ādolfs Štainhails 1881. gadā konstruēja pirmo universālobjektīvu.

Ernsts Abbe und Otto Šots 1880. gadā ķērās pie jaunu stikla paveidu izveides. Viņi, kopā ar Karlu Zaisu Jenā dibināja stikla kausētavu. Pateicoties jaunajiem stikla paveidiem pēc 1886. gada viņu kolēģim Paulam Rūdolfam izdevās konstruēt dubultobjektīvu, kurā visbeidzot astigmātisma problēma (Lēcu sistēma izveido neskaidru attēlu) tika atrisināta - Planārobjektīvs.

Avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakaru Pasaule(žurnāls) - 2(22) - 2001