Odžu dzimta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par odžu dzimtu. Par citām jēdziena Odze nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Odžu dzimta
Viperidae (Oppel, 1811)
Parastā odze (Vipera berus)
Parastā odze (Vipera berus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Rāpuļi (Reptilia)
Kārta Zvīņrāpuļi (Squamata)
Apakškārta Čūskas (Serpentes)
Infrakārta Īstās čūskas (Alethinophidia)
Infrakārta Augstākās čūskas (Caenophidia)
Dzimta Odzes (Viperidae)
Iedalījums
Odžu dzimta Vikikrātuvē

Odžu dzimta (Viperidae) ir augstāko čūsku infrakārtas (Caenophidia) indīgo čūsku dzimta, kurā apvienotas 329 mūsdienās dzīvojošas indīgas čūsku sugas un kas tiek iedalītas 3 apakšdzimtās un 35 ģintīs.[1][2] Tās sastopamas gandrīz visur pasaulē, izņemot Antarktīdu, Austrāliju, Jaunzēlandi, Īriju, Madagaskaru un citas izolētas salas, kā arī Ziemeļu puslodes polāros reģionus. Latvijā sastopama viena odžu dzimtas suga - parastā odze (Vipera berus).[3]

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klaburčūskas galvaskauss, lielie indeszobi atrodas pieliektā pozīcijā
Odzēm ir vertikāli novietotas elipses vai stienīšveida acu zīlītes

Vairumam odžu ir īss un drukns ķermenis ar īsu asti un platu, trijstūrveida galvu, kas vizuāli labi nodalās no kakla. Lielākā daļa odžu ir līdz 1 metra garumam, bet dažas tropu sugas var sasniegt 3 metru garumu.[4] Zvīņas ir raupjas, ķīļveida. Lielākajai daļai sugu ir vertikāli novietotas stienīšveida vai elipsveida acu zīlītes. Zīlītes var atvērties ļoti plaši, nosedzot gandrīz visu aci, vai sašaurināties tā, ka gandrīz nav redzamas. Tādējādi odzes labi redz dažādos gaismas apstākļos.[5]

Visām sugām ir gari, liekti un dobi indes zobi, kas atšķirībā no zalkšiem atrodas mutes priekšpusē, lai gan indes dziedzeris arī atrodas augšžokļa dziļumā, uzreiz aiz acīm. Kad odzes garos indeszobus neizmanto tie ir piekļauti mutes augšdaļai, katram zobam ieguļoties īpašā membrānas kabatā.[5] Zobi ir piestiprināti nelielam rotējošam priekšzobu kauliņam, kas var kustēties uz priekšu un atpakaļu, turklāt indes zobi var kustēties gan abi kopā, gan atsevišķi. Uzbrukuma laikā odze atver muti gandrīz 180° platumā, tādējādi priekšzobu kauliņš pagriežas uz priekšu, izslejot zobus uzbrukuma pašā pēdējā brīdī.[5] Brīdī, kad zobi iecērtas upurī, muskuļi strauji saraujas un izsviež no dziedzeriem indi. Visas šīs darbības notiek ļoti ātri. Odzes kodienu drīzāk varētu salīdzināt ar šļirces adatas dūrienu. Inde pirmkārt tiek izmantota barības iegūšanai, bet otrs pielietošanas iemesls ir pašaizsardzība. Reizēm odzes, lai aizsargātos, kož, neizmantojot indi, tādējādi čūskas taupa savas indes rezerves. Ja odze ir iztērējusi indi, ir nepieciešams zināms laiks, līdz tā dziedzerī atjaunojas.

Klaburčūsku apakšdzimtas sugām starp nāsīm un acīm atrodas divas nelielas bedrītes, kas ir termisko maņu orgānu atveres, ar šiem orgāniem tās uztver citu dzīvnieku siltuma starojumu.[2] Izmantojot termiskās maņas orgānus, šīs apakšdzimtas čūskas spēj ne tikai sajust iespējamā laupījuma klātbūtni, bet arī noteikt tā atrašanās virzienu un attālumu līdz tam. Līdzīgs orgāns ir arī dažām odžu apakšdzimtas ģintīm. Tām ir īpaša virsnāss kamera ar sensoro funkciju un spēju uztvert barības objektu siltumu caur nāsīm.[6][7]

Inde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādām sugām indes sastāvs ir atšķirīgs, tomēr odžu sugu inde satur olbaltumvielas graujošus enzīmus[5] un tai ir raksturīga hemorāģiskā darbība — tiek noārdīti eritrocīti, bojāti kapilāri, asinsvados veidojas trombi, bet pēc tam asinis zaudē spēju recēt, tāpēc rodas plaši asinsizplūdumi un tūska.[8] Atšķirībā no kobru indes, kurai ir raksturīga neirotropā iedarbība (sākas paralīze, kas pārņem visus orgānus), odžu inde iedarbojas lēnām. Tāpēc odzes upurī ievada lielu indes daudzumu, tādējādi paralizējot upuri, turklāt inde darbojas arī kā barības fermentēšanas šķidrums.[9] Upurim tas nozīmē lēnu nāvi. Ja cilvēkam iekož odze, tas sajūt spēcīgas lokālas sāpes un dedzināšanu, audi ap brūci piesarkst un uzpampst. Tūska, attīstīdamās no koduma vietas, pārņem visu ekstremitāti. Cietušais kļūst miegains, tam plūst auksti sviedri, sākas drudzis, vemšana, murgi. Zemādas punktveida asinsizplūdumu dēļ uz ķermeņa rodas violeti sarkani plankumi. Smagos gadījumos sākas audu atmiršana, veidojas augoņi. Var iestāties nāve.[8] Ne visu odžu sugu kodieni ir nāvējoši, tomēr dažām sugām inde izraisa ātru cilvēka nāvi, strauji krītot asins spiedienam, jo inde paralizē muskuļus un cilvēkam apstājas asinsrite.[10]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Odzes piemērojušās dzīvei dažādos biotopos, tuksnešus ieskaitot, attēlā Rasela odze (Daboia russelii)

Odzes mīt dažādos klimatiskos apgabalos un ir labi pielāgojušās dzīvei gan aukstumā. gan tropu siltumā. Odzes dzīvo vietās, kas atrodas kalnos augstu virs jūras līmeņa vai tuksnešu apgabalos.[2] Viena suga (parastā odze) sastopama pat uz ziemeļiem no polārā loka. Odzes dzīvo uz zemes vai kokos. Dažas sugas par pagaidu mītni izmanto grauzēju alas.

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Odzes pamatā ir aktīvas nakts laikā un medī tumsas aizsegā. Tās barojas ar dažādiem nelieliem mugurkaulniekiem.[2] Odžu dzimtas sugas ir pasīvas mednieces un medībās paļaujas uz spēju maskēties, jo ķermeņa krāsa ir pieskaņota apkārtējai videi un sarežģītais zīmējums traucē saskatīt čūskas ķermeņa kontūru. Pirms uzbrukuma odzes atver muti un virza uz priekšu indeszobus, kas parasti ir piekļauti mutes augšdaļai. Plati atvērtie žokļi ļauj pavērst indeszobus upura virzienā. Vairums odžu uzbrūk upurim no slēpņa, dažas izmanto savu košo astes galu, lai pievilinātu laupījumu. Kad dzīvnieks ir pietuvojies, odzes ar atvērtu muti veic strauju izklupienu un iedur upurī garos indeszobus tā, lai tie sasniegtu dzīvībai svarīgus orgānus.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas odzes dēj olas, tomēr vairums odžu ir oldzīvdzemdētājas. Tā kā olas atrodas mātītes ķermenī, dienā tās ir nodrošinātas ar siltumu, kas veicina embrija attīstību. Daudzas sugas vairojas ik pēc 2 vai pat 3 gadiem. Gados, kad odzes nevairojas, viņas intensīvi barojas, lai atgūtu ķermeņa masu.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietummeksikas klaburčūska (Crotalus basiliscus)
Turcijas odze (Montivipera xanthina)

Odžu dzimta (Viperidae)[1][11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Reptile Database:Viperidae
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Robert D. Aldridge,David M. Seve, 2011. Reproductive Biology and Phylogeny of Snakes
  3. Latvijas daba: Odžu dzimta
  4. Critter Catalog: Viperidae
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Animals: Vipers
  6. Mallow D, Ludwig D, Nilson G. 2003. True Vipers: Natural History and Toxinology of Old World Vipers. Malabar, Florida: Krieger Publishing Company, Malabar. 359 pp. ISBN 0-89464-877-2.
  7. The Snake Guide:True Vipers / Viperinae
  8. 8,0 8,1 Čūskas medicīnā
  9. Smith SA. 2004. Did Someone Say... SSSSnakes? at Maryland Dept. of Natural Resources. Accessed 2 December 2006.
  10. Snakes Untamed: Viperids
  11. Natures Window: Viperidae

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]