Okeāna dibens

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Okeāna vidusgrēdas šķērsgriezums.

Okeāna dibens (arī jūras dibens) ir okeāna vai jūras apakšējā daļa. Okeāna dibens nav mazāk daudzveidīgs kā sauszeme. Arī jūras dibenā, tāpat kā uz sauszemes, atrodas kalnu grēdas, aizas un ielejas. Jūras dibens tiek iedalīts vairākās daļās. Šīs daļas ir kontinentālais šelfs, nogāze, pakāje, okeāna gultne, okeāna vidusgrēdas un dziļvagas.

Kontinentālā mala[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kontinentālā mala sastāv no kontinentālā šelfa, nogāzes un pakājes.

Šelfs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virzoties no krasta tālāk okeānā, pirmā daļa no kontinentālās malas ir šelfs, kurš apjož visu kontinentālo sauszemi. Šelfs galvenokārt ir līdzenums ar nelielu slīpumu, kur var būt arī klinšaini veidojumi. Šelfa vidējais dziļums ir 130 metri. Krastos, kuri ir pakļauti apledojumam, ledāju kustības dēļ šelfā var izveidoties arī padziļinājumi: iedobes un trogi (iegultnes). Šādi padziļinājumi ir pie Menas štata krastiem, gar Norvēģijas un Aļaskas krastiem, Čīles dienvidu daļas krasta un Svētā Lavrentija līcī.

Šelfa reljefa formu būtiski ir ietekmējis arī ledus laikmets. Šajā laikmetā uz Zemes bija milzīgas ledus masas, savukārt jūras līmenis bija pazeminājies. Tādējādi mūsdienu šelfa rajonos izveidojās upju deltas - reljefa īpatnības, kuras saglabājās arī pēc tam, kad ūdens līmenis atkal pacēlās virs šelfiem. Tāpat ledus laikmetā pie kontinentu robežām izveidojās abrāzīvās platformas. Šelfa daļās, kuras ledus laikmetā bija sauszeme, arheologi bieži atrod dažādus cilvēku radītus priekšmetus un mamutu kaulus.

Nogāze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāreja no kontinetālā šelfa uz kontinetālo nogāzi (kroti), kā likums, vienmēr ir skaidri izteikta. Kontinentālās nogāzes slīpuma leņķis vidēji ir 4°. Dažās vietās nogāzes var būt pat vēl stāvākas. Nogāzēm parasti ir pakāpienveida kritums, t.i., ik pēc kāda posma nogāzēm nav vairs strauja krituma, bet tā var būt pat horizontāla. Uzskata, ka pakāpienveida kritumi ir izveidojušies tektoniskās kustības dēļ. Parasti kontinentu nogāzes ir izvagotas arī ar dažādu veidu kanjoniem. Kanjonu dziļums var būt pat 300 un vairāk metru. Dziļakais no tiem ir Lielais Bahamas kanjons. Tā dziļums sasniedz 5 kilometrus.

Pakāje[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kontinentālā pakāje, kura atrodas starp kontinentālo nogāzi un okeāna gultni, parasti ir ar paugurainu reljefu. Pakājes dziļums parasti ir ap 3,5 kilometriem. Pakājē atrodas daudz nogulumieži, kurus tur ir sanesuši dubļu straumes un noslīdeņi.

Okeāna gultne[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Okeāna gultnes dziļums parasti ir no 3,5 līdz 6 kilometriem. Tā reljefs ir plakans vai paugurains. Tāpat šeit atrodas zemūdens kalni, no kuriem lielākā daļa ir vulkāniskas izcelsmes. Klusā okeāna vulkāniskās izcelsmes kalnus dēvē par gaijotiem. Gaijotu platums ir ap 60 kilometriem, savukārt garums ir ap 280 kilometriem. Gaijotu virsotne sasniedz ap vienu vai divu kilometru dziļumu. Uz okeānu kalnu virsotnēm bieži vien veidojas atoli.

Dziļvagas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dziļvagu dziļums ir sākot no 7 līdz pat 11 kilometriem. Īpaši daudz dziļvagas atrodas Klusajā okeānā. Šeit atrodas arī dziļākā no tām - Marianas dziļvaga. Arī Atlantijas un Indijas okeānā ir dziļvagas.

Vidusgrēdas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Okeāna vidusgrēda veidojās seismisko un vulkānisko aktivitāšu darbībā. Šo kalnu grēdu kopgarums ir ap 60 000 kilometriem.