Operācija "Highjump"

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zemūdene Sennet (SS-408) operācijas "Highjump" laikā

Operācija “Highjump” (angļu: “Augstais lēciens”), oficiāli saukta par Savienoto Valstu Jūras spēku Antarktiskās attīstības programmu (angļu: The United States Navy Antarctic Developments Program), bija ASV Jūras spēku operācija Antarktikā. Operāciju organizēja ASV flotes kontradmirālis Ričards Bērds, operācijas komandieris bija Ričards Krūzens (Richard Cruzen). Operācija sākās 1946. gada 26. augustā un priekšlaicīgi beidzās (6 mēnešus pirms paredzētā termiņa) 1947. gada februāra beigās. Operatīvajā grupā ņēma dalību 4700 vīru liels personāls, 13 kuģu un 23 (pēc citiem avotiem 33) lidaparātu.

Operācijas zīmogs

Kā operācijas galvenie mērķi tika deklarēti:

Admirāļi Bērds un Krūzens par operācijas augstāko prioritāti noteica Antarktīdas piekrastes un, iespēju robežās, kontinenta vidienes aerofotografēšanu.

Operatīvā grupa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hidroplānu bāzes kuģis Pine Island

Austrumu grupa

Komandieris kapteinis Džordžs Dufeks (George J. Dufek)

  • Hidroplānu bāzes kuģis Pine Island
  • Tankkuģis Canisteo
  • Eskadras mīnu kuģis Brownson

Rietumu grupa

Komandieris kapteinis Čārlzs Bonds (Charles A. Bond)

  • Hidroplānu bāzes kuģis Currituck
  • Tankkuģis Cacapon
  • Eskadras mīnu kuģis Henderson

Centrālā grupa

  • Flagmanis Mount Olympus
  • Ledlauzis Burton Island
  • Ledlauzis Northwind
  • Apgādes kuģis Yancey
  • Apgādes kuģis Merrick
  • Zemūdene Sennet

Bāzes grupa

Operācijas bāzes stacija Litlamerika IV komandora Kliforda Kempbela (Clifford M. Campbell) vadībā.

Operācijā piedalījās arī aviācijas bāzes kuģis USS Philippine Sea, kurš gan nebija pieskaitīts nevienai no grupām.

Operācijas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālās grupas operācijas apgabals bija Rosa jūra ar tai un Rosa šelfa ledājam pieguļošajām teritorijām. Grupa ieradās uz tikšanās vietu pie Skota salas 1946. gada 30. decembrī. 15. janvārī grupa ieradās Vaļu līča piekrastē, kur tika izveidota bāzes stacija Litlamerika IV, pie kuras izbūvēja lidlauku sešām Douglas C-47 Skytrain lidmašīnām. Aviācijas bāzes kuģis Philippine Sea nogādāja lidmašīnas līdz pakledus robežai, no kurienes tās veica riskantu sešu stundu lidojumu līdz bāzei uz ledāja. Līdz 23. februārim, kad bāze tika steigā evakuēta, tika veikti vairāki aerofotografēšanas lidojumi, tai skaitā divu lidmašīnu lidojums uz Dienvidpolu 15.-16. februārī. Lauka partijas vairākās ekspedīcijās apsekoja tuvāko apkārtni. 12. februārī traktoru karavāna devās ceļā uz Rokfellera kalniem, bet atgriezās bāzē sakarā ar evakuāciju.

Austrumu grupas darbības areāls bija Austrumantarktīdas piekraste no Pētera I salas uz austrumiem līdz Griničas meridiānam. Tikšanās vietu pie Pētera I salas Belinshauzena jūras ziemeļos kuģi sasniedza 1946. gada decembra beigās. Aerofotografēšanas sākšanu apgrūtināja skarbie laika apstākļi - bieža migla un spēcīgs vējš. Pirmie lidojumi tika veikti tikai 29. decembrī. Korpusa apledojuma dēļ 30. decembrī Tērstona salā avarēja viena no lidmašīnām. Trīs ekipāžas locekļi gāja bojā, seši dzīvi palikušie patvērās lidmašīnas fizelāžā un tika atrasti 11. janvārī. Pēc glābšanas lidmašīnas norādījuma viņi veica 10 jūdžu garu ceļu līdz piekrastei, kur nākošajā dienā tika uzņemti citā hidroplānā. Aerofotografēšanas darbi tika atsākti 23. janvārī un tika apsekota apkārtne no Geca šelfa ledāja līdz pat Aleksandra I salai. Tālāk grupa devās uz Vedela jūru, bet sliktie laikapstākļi liedza veikt fotografēšanu un 4. martā kuģi devās atceļā uz Riodežaneiro.

Rietumu grupas darbības areāls bija Rietumantarktīdas piekraste no D'Irvila jūras uz rietumiem līdz Griničas meridiānam, kur, operācijas veiksmīga iznākuma gadījumā, tai vajadzēja satikties ar Austrumu grupu. Grupas guģi apvienojās pie Marķīza salām un paredzēto tikšanās vietu pie Belenija salām sasniedza 24. decembrī. Aerofotografēšanas sākšanu aizkavēja migla un pirmā lidmašīna uz Otsa krasta fotografēšanu devās tikai 1. janvārī. Aerofotogrāfēšana turpinājās samērā veiksmīgi un 30. janvārī (pēc citiem datiem 1. februārī) pilots Deivids Bangers (David E. Bunger) atklāja no ledus brīvu apgabalu Noksa krastā pie Mosona jūras, ko vēlāk nosauca par Bangera oāzi. Grupa savu misiju turpināja līdz 3. martam, kad sasniedza Ingridas Kristensenas krastu un devās atceļā uz Sidneju.

Operācijas "Highjump" lielākais ieguvums bija vairāk kā 70 000 Antarktīdas piekrastes un salu aerofotogrāfijas, kas gan izrādījās grūti lietojamas, jo trūka adekvātas piesaistes kontrolpunktiem uz zemes. Tas tika ņemts vērā nākamajā gadā organizētās daudz mazākās operācijas «Windmill» laikā, kad lielāka nozīme tika piešķirta kontrolpunktu uzmērīšanai.

Misijas laikā gāja bojā četri cilvēki, tika zaudēts viens hidroplāns un ledus apstākļiem nepiemērotie kuģi guva dažādus bojājumus.

Konspirāciju teorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Operācija "Highjump" ir viena no populārākajām tēmām NLO konspirāciju teorētiķu aprindās. Tam ir vairāki iemesli, kas ļauj apšaubīt operācijas oficiāli deklarētos mērķus un rezultātus.

  • Operācijas apmēri un norises laiks. Operācija "Highjump" ir līdz šim vērienīgākā vienas valsts organizēta operācija Antarktikā. Samērojama tikai ar Starptautiskā ģeofizikas gada pētniecības programmu 1957.-1958. gados.
  • Operācijas militārā organizācija. Operācijā "Highjump" tika piesaistīti tikai militārie resursi, tieši neizmantojot civilo iestāžu un organizāciju speciālistus un materiālus. Militārās struktūras Antarktikā plaši izmanto arī citas valstis (galvenokārt Argentīna un Čīle), bet galvenokārt tikai civilo speciālistu darbības nodrošināšanai.
  • Operācija "Highjump" ir viena no nedaudzajām pēckara militārajām operācijām, kuras dokumentācijai joprojām ir slepenības statuss.[1]
  • Operācija tika organizēta lielā steigā tikai gadu pēc 2. pasaules kara beigām.

Kā viena no galvenajām versijām par operācijas īstajiem mērķiem tiek uzskatītas baumas par nacistiskās Vācijas slepenu bāzi Jaunšvābijā. 1938.-1939. gados tika organizēta vācu antarktiskā ekspedīcija kapteiņa Alfrēda Ričera vadībā, kuras galvenais mērķis bija nospraust robežas Vācijas antarktiskajai pretenzijai, kā arī veikt apvidus izlūkošanu. Viens no galvenajiem ekspedīcijas atklājumiem bija plaša oāze Karalienes Modas Zemē, ko nosauca atklājēja vārdā par Širmahera oāzi. 1939.—1940. un 1940.—1941. gados bija paredzētas nākošās ekspedīcijas, bet kara dēļ tās gan oficiāli tika atceltas.

Konspirāciju teoriju piekritēji gan apgalvo, ka šādas ekspedīcijas notikušas un to laikā Jaunšvābijā izbūvētas slepenas bāzes, kurās pēc kara patvērušies Trešā Reiha vadoņi. Tās tiek saistītas arī ar vācu it kā konstruētajiem diskveida lidaparātiem, kuru konstrukcijā izmantotas ārpuszemes tehnoloģijas un par degvielu izmantots dzīvsudrabs. Tāpat šīs bāzes tiek saistītas ar vrilu slepeno organizāciju.

Tiek pieminētas arī it kā pēckara periodā Antarktikā novērotās vācu zemūdenes, kā arī it kā netālu no britu polārstacijas atrasta alu sistēma ar personālu vācu uniformās.[2] Tāpat kā arguments tiek minēta neiespējamība izsekot vairāku vācu zemūdeņu[3] un zināma daudzuma zinātniskā personāla[4] un materiālo resursu liktenim, kas pieļauj domu par šādas bāzes izveides iespēju.[5]

Izejot no šādiem pieņēmumiem arī tiek secināts, ka operācija "Highjump" bijis tikai piesegs militārai ekspedīcijai vācu aktivitāšu novēršanai un bāzu likvidēšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]