Optiskais telegrāfs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Optiskais telegrāfs ir informācijas pārraides ierīce lielos attālumos, izmantojot speciālus kodētus optiskos signālus.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau tālā senatnē cilvēki ziņojumu noraidīšanai izmantoja dažādus gaismas signālus - ugunskurus un to dūmus, ugunis torņos. Senajā Ķīnā tam izmantoja torņus gar Lielo Ķīnas mūri. Ar uguņu palīdzību ziņas noraidīja daudzas senās tautas, it īpaši Āfrikā.

Heliogrāfs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: heliogrāfs
Signalizēšana ar heliogrāfu

Sakaru ierīci, kas izmantoja Saules vai cita gaismas avota atstaroto gaismu, sauca par heliogrāfu. Heliogrāfa galvenā sastāvdaļa ir spogulis, kas atstaroto gaismu virza uz norādīto vietu, kur atrodas adresāts vai cits spogulis. Zīmes veido, grozot spoguli. 1778. gadā šāda telegrāfa līnija tika uzbūvēta starp Parīzes un Griničas observatorijām. 19. gadsimtā heliogrāfus izmantoja visai bieži, galvenokārt uz karakuģiem. Spoguļu heliogrāfi bija vienkārši, lēti, ērti uzstādāmi. Saulainā laikā uz jūras heliogrāfa signālus var uztvert līdz 65 km attālumā, mēness gaismā - līdz 15 km. Izmantojot lampas, sakarus varēja nodrošināt 5 km attālumā.

Huka telegrāfs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cita veida optiskajos telegrāfos zīmes pārraidīja, nevis mirkšķinot gaismas avota staru, bet ar speciāliem kustīgiem mehānismiem, kas bija redzami lielā attālumā. Par šāda optiskā telegrāfa izgudrotāju tiek uzskatīts angļu zinātnieks Roberts Huks (demonstrējis signālaparātu 1684. gadā).

Semaforu telegrāfs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šapu optiskā telegrāfa stacija Luvrā, Francijā

1780. gadā brāļiem Šapiem (Chappe) no Francijas izdevās izveidot pavisam praktisku optiskā telegrāfa ierīci, kurā izmantoja kustīgas plāksnes - semaforus. 1794. gadā tika uzbūvēta pasaulē pirmā optiskā semaforu telegrāfa līnija no Parīzes līdz Lillei. Tās garums bija 225 km un tajā bija 22 stacijas - semaforu torņi. Signālu no viena līnijas gala līdz otram varēja pārraidīt 2 minūšu laikā. Drīz vien tika uzbūvētas arī citas optiskā telegrāfa līnijas. No Parīzes līdz Brestai ziņojumu varēja pārraidīt 7 minūšu, bet no Berlīnes līdz Ķelnei - 10 minūšu laikā. Optiskā telegrāfa 3 kustīgās signālplāksnes varēja ieņemt 196 atšķirīgus stāvokļus un noraidīt tikpat daudz zīmju, burtu vai vārdu, ko novēroja ar tālskatu palīdzību.

Semaforu tornis Litermontā, Vācijā

Spānijā Augustīns Betankūrs ieviesa savu optiskā semaforu telegrāfa sistēmu, ko vēlāk atzina par labāko Eiropā. Pirmā Betankūra telegrāfa līnija tika uzbūvēta 1798. gadā un savienoja Madridi un Kadisu.

Krievijā optisko telegrāfu uzbūvēja izgudrotājs Ivans Kuļibins 1794. gadā. Kuļibina telegrāfs bija lietojams arī naktī, jo saturēja spoguļus un lukturus, turklāt Kuļibins izgudroja vienkāršotu kodu, kas ļāva ātrāk pārraidīt ziņojumus. Kuļibina sistēmas ieviešanai netika atrasti līdzekļi un vēlāk Krievijā tika ieviesta Betankūra sistēma.

Lai arī optiskais telegrāfs bija ļoti atkarīgs no laika apstākļiem, to aktīvi izmantoja līdz 19. gadsimta vidum, kad to izkonkurēja elektriskais Morzes telegrāfs.

Optiskais telegrāfs Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1839. gadā Krievijā tika uzbūvēta optiskā telegrāfa līnija no Pēterburgas uz Varšavu, kura gāja arī cauri tagadējai Latvijas teritorijai (Daugavpilī, toreizējā Dinaburgā, bija viena no semaforu stacijām). Šī bija garākā optiskā telegrāfa līnija pasaulē ar garumu 1200 km un 149 stacijām. Torņu augstums sasniedza 15 - 17 m, līniju apkalpoja 1908 cilvēki. Sistēmā tika lietoti arī spoguļi un lukturi. Labvēlīgos laika apstākļos ziņojumu ar 45 zīmēm varēja noraidīt no Pēterburgas uz Varšavu 22 minūšu laikā. Līnija darbojās līdz 1854. gadam. [1]

1838. gadā tika ierosināts būvēt optisko telegrāfu no Rīgas uz Bolderāju, bet šis projekts neīstenojās.[2][3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]