Orlas-Kromu operācija
| Orlas-Kromu operācija | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
.jpg) Drozdova un Korņilova divīzijas uzbrukums Sarkanās armijas trieciengrupai (Latdivīzijai) un prettriecieni | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Dienvidkrievijas bruņotie spēki |
.svg){kind=small} Sarkanā armija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Aleksandrs Kutepovs - Brīvprātīgo armijas 1. armijas korpusa komandieris | Aleksandrs Jegorovs - Dienvidu frontes pavēlnieks | ||||||
| Spēks | |||||||
| apmēram 22 300 karavīru (Krievijas Brīvprātīgo armijas 1. armijas korpuss) | apmēram 62 000 karavīru (8. armija, 13. armija, 14. armija) | ||||||
Orlas-Kromu kaujas operācija (krievu: Орловско-Кромское сражение) bija Sarkanās armijas pretuzbrukuma operācija Krievijas pilsoņu kara laikā 1919. gada 11. oktobrī - 18. novembrī ar mērķi aizkavēt Dienvidkrievijas bruņoto spēku uzbrukumu Maskavai.
Operācijas gaitā Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras kodolu veidoja latviešu strēlnieku divīzija, sakāva Dienvidkrievijas armiju un 19. decembrī ieņēma Harkivu.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1919. gada 8. janvārī ģenerāļa Deņikina vadībā izdevās apvienot Kubaņas un Donas kazaku armijas un izveidot Dienvidkrievijas bruņotos spēkus (Вооружённые силы Юга России). 12. jūnijā Deņikins oficiāli atzina admirāli Kolčaku par Krievijas virspavēlnieku un 3. jūlijā sāka karagājienu uz Maskavu. Līdz 1919. gada 8. jūlijam Sarkanās armijas virspavēlnieks bija Jukums Vācietis, kas jūlijā tika atstādināts un arestēts sakarā ar aizdomām par darbību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā. 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, 11. septembrī — Somijas un Latvijas valdības, bet 15. septembrī Lietuvas valdība saņēma Padomju Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas.
1919. gada septembrī Dienvidkrievijas armijas kontrolē nokļuva Donbass, Krima, Harkiva, Caricina, Kijiva, Odesa un Kurska. 6. oktobrī tika ieņemta Voroņeža, uzbrukums turpinājās Orlas virzienā. Tika sākta Krievijas Padomju valdības iestāžu evakuācija no Maskavas uz Vologdu un noslēgts pamiers ar Polijas un Ukrainas (Petļuras) valdībām.
Oktobra sākumā Karačevas rajonā Orlas virzienā sāka pienākt latviešu strēlnieku padomju divīzijas (Latdivīzijas) daļas, kurām pievienoja Atsevišķo Plastunu brigādi un Sarkano kazaku jātnieku brigādi. Šīs daļas veidoja Orlas virziena trieciengrupu. 10. oktobrī Padomju Krievijas karaspēka pārgrupēšana bija nobeigta un trieciengrupai tika dota pavēle uzbrukt Korņilova divīzijas oficieru korpusam Kromu — Maloarhangeļskas virzienā.
Karadarbības norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par Sarkanās armijas Trieciengrupas pretuzbrukuma sākumu bija nolikts 11. oktobris. 12. oktobra rītā trieciengrupas komandieris Antons Martusēvičs saņēma pavēli "pāriet uzbrukumā ar virzienu uz Kromiem un dot triecienu no muguras un flangā pretiniekam, kurš uzmācas Orlai." Kauja attīstījās pakalnainā un daudzām gravām saskaldītā, samērā bieži apdzīvotā apvidū. Satiksmes ceļi rajonā bija samērā labi, bet sādžu ceļi rudens lietū bija pārvērtušies par nepārejamām grambām un ļoti kavēja karaspēka kustības.
13. oktobrī Korņilova oficieru divīzija pēc īsas kaujas ieņēma Orlu un izvirzījās 5 kilometrus uz ziemeļiem Tulas virzienā. 14. oktobra vakarā Sarkano kazaku pirmā jātnieku brigāde pie Meļehovo ciema uzbruka Samurska oficieru pulka priekšējām daļām un 15. oktobra rītā ieņēma Kromus. 13. un 14. armija sāka uzbrukumu Orlas virzienā.[1]
16. oktobrī latviešu strēlnieki divās kolonās uzbruka Korņilova oficieru pulkam, kas atkāpās otrpus Kromas upes, segdams flangu Korņilova divīzijas galvenajiem spēkiem Orlas pilsētā. Miglā un lietū vairākas dienas turpinājās neatlaidīgās cīņas gar Kromas upes krastiem.
20. oktobrī latviešu strēlniekiem izdevās forsēt Kromas upi Krasnaja Roščas rajonā, kas izvirzīja latviešu strēlniekus un jātniekus Korņilova oficieru divīzijas aizmugurē. Korņilova divīzijas priekšējās daļas sāka atkāpties no Orlas uz Stanovojkolodezu. 21. oktobrī no Maskavas caur Tulu pienākusī Igauņu strēlnieku divīzija izsita baltos no Orlas un apturēja Korņilova divīzijas frontālo virzīšanos uz priekšu. Lai nepieļautu Korņilova divīzijas aplenkšanu un sagraušanu, Drozdova oficieru divīzija atstāja pozīcijas Dmitrovskas iecirknī un pārgāja uzbrukumā Sarkanās armijas trieciengrupas flangā un aizmugurē. Drozdoviešu avangards tika atsviests aiz Kromas upes, tomēr šis manevrs pagarināja Orlas kauju vēl par dažām nedēļām. No jauna sākās neatlaidīgas cīņas Kromas upes līnijā un ap Kromu pilsētu, kura vairākas reizes gāja no rokas rokā.
Sakarā ar trieciengrupas uzbrukuma apsīkšanu Antons Martusēvičs tika atcelts no latviešu strēlnieku padomju divīzijas komandiera un trieciengrupas priekšnieka pienākumu pildīšanas. Trieciengrupas komandēšana tika nodota Latdivīzijas strēlnieku brigādes komandierim Frīdriham Kalniņam. Latdivīzija pārgrupēja spēkus un pārgāja uzbrukumā, atsviežot pretinieku uz dienvidiem no Dmitrovskas—Kromu ceļa un no jauna forsēja Kromas upi. Baltās armijas daļas nostiprinājās 20 kilometru attālumā no Kromiem. Latdivīzija bija cietusi ļoti lielus zaudējumus (vairāk nekā puse komandieru un līdz 40% kareivju bija krituši un ievainoti). Iegūtās sekmes tālāk attīstīt bija neiespējami, pie tam Latdivīzijai netika piešķirtas nekādas rezerves.
30. oktobrī Latdivīzijas komandieris F. Kalniņš ziņoja armijas vadībai, ka divīzija ar tās pašreizējiem spēkiem nav spējīga pārraut Drozdova un Korņilova divīziju aizstāvēšanās līniju. 14. armijas Revolucionārās kara padomes loceklis Sergo Ordžonikidze atbildēja, ka pretinieks jāuzvar ar saviem spēkiem. Tika nolemts veikt trieciengrupas reidu pretinieka aizmugurē, lai panāktu tās pilnīgu dezorganizēšanu. 2. novembrī Latdivīzija pārgrupējās un naktī uz 3. novembri divas tās brigādes Kirila Stuckas vadībā koncentrējās Čerņu un Černodjes sādžu rajonā. No sādžiniekiem tika savākti visi palagi, un pusnaktī no 3. uz 4. novembrī latviešu strēlnieku kolonas pa svaigo sniegu devās uzbrukumā. Pateicoties palagiem, strēlnieki pilnīgi saplūda ar sniegu. Aiz viņiem sekoja četru jātnieku pulku liela kolonna. Latviešu jātnieku pulka eskadrons Vozi stacijā iznīcināja apgādes ešelonu, bet Kubaņas jātnieku pulks ieņēma Fatježu, kur ieguva divus tankus un divus 152 mm lielgabalus. 4. novembri Drozdova divīzija sāka pretuzbrukumu un izspieda latviešu strēlniekus no Čerņi un Černodjes sādžām.
5. novembrī Latdivīzija kopā ar Igauņu divīziju un Pavlova Plastunu brigādi pārgāja uzbrukumā. 7. novembrī pie Tagina ciema jātnieku divīzijas priekšposteņi sastapās ar Latdivīzijas avangardu, pie Saburovkas ciema Korņilova divīzijas pieci bataljoni bija iežņaugta spailēs starp pienākušajiem latviešu strēlniekiem un jātnieku divīziju un atstāja četrus 76 mm lielgabalus un trīs 122 mm haubices, trīs bataljona zīmes un pirmā Korņilova oficieru pulka kasi. 8. un 9. novembrī turpinājās oficieru korpusa atkāpšanās līdz Fatježai. Sarkanās armijas Trieciengrupa virzījās lēni, jo uznākušais atkusnis un pliksals aizkavēja artilēriju un patronu vezumus. Bet jau 14. novembrī pretinieka fronte tika no jauna pārrauta Soldatskoje ciema iecirknī. 16. novembra rītā latviešu un 3. Kubaņas jātnieku pulki ieņēma Ļgovas staciju. Drozdova divīzija tika iespiesta starp uzbrūkošo 7. divīziju un kavalēriju. 17. novembrī atkāpjošās drozdoviešu daļas pie Ļgovas tika sakautas, atstājot kaujas laukā 27 lielgabalus un 2400 gūstekņus. Igauņu strēlnieku divīzija un 9. strēlnieku divīzija ieņēma Kurskas pilsētu. 18. novembrī Ļgovas stacijā bez kaujas padevās četri Dienvidkrievijas armijas bruņuvilcieni,
Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Orlas-Kromu operācijas rezultātā divas no Deņikinam pakļautajām oficieru pamatdivīzijām — Korņilova un Drozdova divīzijas — bija palikušas bez kaujas spējām, bija zaudējušas pusi no savas artilērijas un savus bruņu vilcienus. Jātnieku trieciens piespieda korņiloviešus atkāpties no Fatježas pozīcijām un Korņilova un Drozdova divīziju atlikumi no jauna uz aizstāvību sarīkoties varēja tikai Harkivas tuvumā.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdijas 7. sējuma 353-354 lpp, Rīga: 1986.
- ↑ Kauja pie Orlas[novecojusi saite] no grāmatas Latvju revolucionārais strēlnieks. Red. R. Apinis, V. Strauss, K. Stucka, P. Vīksne. I; II sējums. Maskava: Prometejs, 1934., 1935.