Osmaņu dinastija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmaņu dinastija
Osmanlı Hanedanı
Osmaņu ģerbonis.
Valsts Osmaņu impērija
Tituli Kalifs
Padišahs
Sultāns
Bejs
Hans
Dibinātājs Osmans I
Pēdējais valdnieks Mehmeds VI
Dibināta 1281
Gāzta 1922
(skatīt Osmaņu impērijas gals)
Tautība Turku
Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
vēsture
Laikmeti
Bezvaldnieku laiks
Kēprīlī laikmets
Sieviešu sultanāts
Tulpju laikmets
Reformas
1. konstitūcijas laikmets
2. konstitūcijas laikmets
Sadalīšana
Osmaņu dinastijas valdnieki no Osmana beja līdz sultānam un kalifam Mehmedam V.

Osmaņu dinastija (turku: Osmanlı Hanedanı, arī Osmaņu impēriskais nams) bija Osmaņu impērijas valdnieki no 1281. līdz 1923. gadam. Par dinastijas pirmo pārstāvi uzskata Osmanu I (neskaitot viņa tēvu Ertugrulu), lai arī dinastija tika proklamēta tikai 1383. gadā, kad Murads I sevi pasludināja par sultānu. Līdz tam cilti, jeb dinastiju, pazina ar nosaukumu Soguti (Söğüt), bet par godu Osmanam I to pārdēvēja par Osmaņiem (Osmanlı).

Sultānam vienīgajam piederēja absolūtā vara un viņš, vismaz oficiāli, bija valsts un valdības galva. Dažkārt vara faktiski nokļuva citu valsts amatpersonu rokās (pamatā arī viņi visi bija tieši pakļauti sultānam). Vara it īpaši bieži bija lielvezīra rokās un visu valdību sauca lielvezīra pils vārtu vārdā: Lielā Porta, kamēr sultāna rezidence Topkapi pils (turku: Topkapı Sarayı) bija tikai serāls, jeb harēms.

Tituli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turku valodā Osmaņu dinastiju sauc Osmanlı, kas apzīmē Osmaņu namu. Pirmie valdnieki sevi nesauca par sultāniem, bet par bejiem (bey), kas ir kaut kas līdzīgs emīram vai gubernatora titulam. Tomēr viņi oficiāli atzina līdzās pastāvējušo Seldžuku Rumas sultanātu un pirms tā pastāvējušo Ilkhanātu.

Pirmais Osmaņu pārstāvis, kas pasludināja sevi par sultānu, bija Murads I, kurš valdīja no 1359. līdz 1389. gadam. Tituls sultāns (arābu valodā: سلطان) apzīmēja valdnieku, kas bija nākošais hierarhijā zem Bagdādes kalifa un to lietoja vairāki neatkarīgi musulmaņu monarhi. Šis tituls bija daudz cēlāks nekā emīrs un to nevarēja pat salīdzināt ar oriģinālo persiešu titulu šahs. Līdz ar 1453. gada Konstantinopoles iekarošanu, Osmaņu valstij nebija nekādu šķēršļu, kas traucētu kļūt par īstu impēriju un tādēļ sultāns Mehmeds II saņēma titulu padišahs (turku valodā: pâdişah پادشاه), kas cēlies no persiešu vārda un nozīmē: „karaļu kungs”, kas līdzinās kristiešu imperatoram.

Papildus šādam sekulāram titulam, Osmaņu sultāni arī tika saukti par islāma kalifiem, kas teorētiski dod tiesības viņus uzskatīt par visu pasaules musulmaņu valdniekiem. Tomēr šī titula lietošana teorētiski tiek apšaubīta, jo pastāv daži islāma novirzieni, it īpaši šiīti, kas tic citai kalifa titula lietošanas kārtībai. Kalifa tituls pirmo reizi tika lietots sultānam Abdulhamidam I 1774. gadā, bet šo titulu viņš pats neuzņēmās lietot. Pirmais sultāns, kurš patiešām sevi sauca par kalifu bija sultāns Abdulazizs, kurš valdīja no 1861. līdz 1876. gadam.

Eiropas valstīs Osmaņu padišahu bieži neformāli sauca tādos nosaukumos, kas nesaskanēja ar Osmaņu protokolu, piemēram: „Lielais Turks”.

Sultāniem arī tika lietoti vairāki otršķirīgi oficiālie tituli, piemēram: „Osmaņu nama valdnieks”, „Sultānu sultāns” un „Hanu hans”.

Impērijai augot, sultāni pieņēma tādus otršķirīgus titulus, kas apzīmēja viņu likumiskās mantojuma tiesības uz impērijai pakļautajām teritorijām. Vēlāk tituli ietvēra gandrīz visu impērijā esošo teritoriju uzskaitījumu, atšķirībā no Eiropas kristiešu monarhiem, kuru titulos daudz garākos sarakstos uzskaitīja visus mantotos titulus.

Dažiem sākuma posma sultāniem nācās samierināties ar vasaļa statusu citu valstu vadītāju pakļautībā. Piemēram, Tamerlāns 1402. gadā titulēja Osmaņu sultānu Sulajmanu Čelebi Hanu kā: As-Sultāns Ul-Azams, Sajjids Us-Saladins Ul-Arabs val Ažams, Maliks Ur-Rikabs Ul-Umms, Gijas Ud-Daula va Ud-Dunja, Sultāns Ul-Islāms vas Ul-Muslimins, As-Sultāns ibni Us-Sultāns, Hasibinasibizamans, Rumēlijas emīrs.

Kad 1453. gada. 29. maijā Mehmeds II iekaroja Konstantinopoli, viņš pieņēma titulu Romas impērijas imperators un pareizticīgās kristietības aizstāvis. Viņš iecēla Konstantinopoles patriarhu Gennadius Scholarius, kuru aizstāvēja un iecēla Austrumu pareizticīgo kristiešu vadītāja statusā. Būdams visu Romas pareizticīgo imperators, viņš pieteica tiesības uz visām Romas pareizticīgo teritorijām, kas pirms Konstantinopoles krišanas bija tikai nedaudz plašāka teritorija par pašu pilsētu, kā arī dažas teritorijas Moreā, Peloponesē un Trebzonas impērija.

Konstantinopoles iekarotāju sauca Sultāns Mehmeds II Fātihs Gāzi Abdul Faths (septītais Osmaņu nama valdnieks, 14511481) un parastais viņa tituls bija Romas imperators, Hanu hans, Anatolijas un Rumēlijas lielsultāns, Trīs pilsētu — Konstantinopoles, Edirnes un Bursas imperators, Divu zemju un divu jūru kungs un viņš pirmais tika saukts par padišahu.

1500. gados sultāna titulēšana tika stingrāk ierobežota un jau 1601. gadā sultānu Mehmedu III sauca šādā secībā:

Sultāns hāns (vārdi),
Padišahs,
Hunkars,
Hakans ul-Berejns vel-Bahrejns;
Osmaņu nama valdnieks, sultānu sultāns,
Hanu hans,
Visu ticīgo kalifs un Visuma kunga Pravieša pēctecis,
Svēto pilsētu
Mekas, Medinas un Jeruzālemes aizstāvis,
Trīs pilsētu
Konstantinopoles, Edirnes, Bursas un
pilsētu
Damaskas un Kairas, un
visas
Azerbaidžānas, Magrisas, Adžemas, Basras, Al-Hasas, Dilenas, Ar Rakas, Mosulas, Partijas, Dijarbarkiras, Kilikijas, un
Erzurumas, Šivašas, Adanas, Karamanas, Vanas, Barbarijas, Abisīnijas, Tunisijas, Tripoles, Damaskas, Kipras, Rodu salas, Kandijas un Morejas vilajetu,
Marmora jūras, Melnās jūras un tās krastu,
Anatolijas, Rumēlijas, Bagdādes, Kurdistānas, Grieķijas, Turkistānas, Tartārijas, Cirkasijas, Kabardas divu novadu, Gruzijas, Kipčakas līdzenuma,
visas Tartāru valsts, Kefes un visu blakus esoši valstu, Bosnijas un tās padoto teritoriju, Belgradas pilsētas un forta,
Serbijas vijāleta un visu tās cietokšņu, fortu un pilsētu,
visas Albānijas, visas Eflakas un Bogdānijas, kā arī to padoto teritoriju un robežu, kā arī
daudzu citu valstu un pilsētu
imperators.

Mantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
valsts iekārta
Osmaņu nams (sultāns)
Lielvezīrs (1320-1922)
Divāns (1586-1908)
Impērijas valdība (1908 - 1920)
Skatīt arī: Administratīvais iedalījums - Millets - Lielā porta

Sākuma periodā Osmaņi ievēroja brīvās mantošanas principu. Tēva valdīšanas laikā visi pilngadīgie sultāna dēli bija valsts novadu gubernatori. Viņiem palīdzēja mātes un viņi ar laiku centās iegūt katrs pēc iespējas vairāk atbalstītājus. Kad tēvs bija miris, viņi savā starpā sacentās uz ātrumu, kurš ātrāk paspēs fiziski nokļūt tronī. Tādēļ provinces attālums no valsts galvaspilsētas bija noteicošais faktors. Jo tuvāk dēla pārvaldītā province atradās galvaspilsētai, jo ātrāk dēls uzzināja par tēva nāvi un pirmais varēja paspēt nokļūt Konstantinopolē, lai sevi pasludinātu par sultānu. Tēvs, iedalot provinces saviem dēliem, skaidri norādīja, kuru dēlu viņš gribētu redzēt kā savu mantinieku. Bajezids II sacentās ar savu brāli Džemu 1480. gados par tiesībām nokļūt tronī. Dažkārt pusbrāļi sacensības jau sāka pirms tēvs bija paspējis nomirt. Sulejmana I Lieliskā valdīšanas laikā (1520—1566) dēlu Selima un Bajezida savstarpējās cīņas radīja neskaitāmas nesaskaņas, kuru rezultātā sultāns Sulejmans I lika nonāvēt Bajezidu, lai Selims II paliktu par vienīgo troņmantnieku.

Sulejmana un Selima laikā sultāna konkubīnes favorītes (haseki) ieguva lielāku cieņu. Iegūstot varu harēmā, favorīte bija spējīga veikt nepieciešamos politiskos manevrus, lai nodrošinātu sava dēla nokļūšanu tronī. Tā rezultātā uz laiku bija spēkā pirmdzimtības tiesību princips. Atšķirībā no sākuma perioda, tagad sultāna dēli sāka praktizēt brāļu slepkavību, lai jau pirms sacensībām ar saviem brāļiem nodrošinātu sev drošu nokļūšanu tronī. Gan Murads III, gan Mehmeds III nogalināja savus brāļus.


Mehmets bija pēdējais sultāns, kam bija jāvalda kādā provincē. Nākošie dēli vairs netika izlaisti no harēma, līdz pat sava tēva nāvei. Līdz ar to viņiem tika atņemta iespēja sapulcināt iespaidīgu atbalstītāju loku, kas spētu ietekmēt tēvu vēl viņa dzīves laikā. Viņiem arī vairs nebija iespēju radīt bērnus, kamēr viņu tēvs vēl bija dzīvs. Kad tronī kāpa Mehmeta dēls Ahmeds I, viņam vēl nebija neviena bērna. Turklāt, nebija nekādu liecību, ka viņam vispār varētu būt bērni. Rezultātā varētu valstī rasties troņa mantošanas krīze. Ahmeds nogalināja dažus savus brāļus, bet nenogalināja Mustafu. Līdzīgi arī Osmans II atstāja dzīvus savus pusbrāļus Muradu un Ibrahimu. Līdz ar to 17. gs. notika pāreja no pirmdzimtības tiesībām uz vecākuma kārtību, kad vecākais vīriešu kārtas pēcnācējs bija nākamais mantinieks. Līdz ar to Mustafa nomainīja savu brāli Ahmedu, Sulejmans II un Ahmeds II nomainīja savu brāli Mehmedu IV. Šāda kārtība palika spēkā līdz pat Osmaņu impērijas beigām 20. gs.

Nama valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu nama valdnieki pirms impērijas
Sulejmans Šahs (-1227) (bejs)
Ertugruls (1227-1281) (bejs)
Osmaņu impērijas nama valdnieki
Osmans I (12811326) (bejs)
Orhans I (13261359; bejs) Ibrahims I (16401648)
Murads I (13591389; sultāns no 1383) Mehmeds IV (16481687)
Bajezids I (13891402) Sulejmans II (16871691)
Osmaņu bezvaldnieku laiks (14021413) Ahmeds II (16911695)
Mehmeds I (14131421) Mustafa II (16951703)
Murads II (14211444) (14451451) Ahmeds III (17031730)
Mehmeds II (Iekarotājs) (14441445, 14511481) Mahmuds I (17301754)
Bajezids II (14811512) Osmans III (17541757)
Selims I (15121520; kalifs no 1517) Mustafa III (17571774)
Sulejmans I Lieliskais (Kanonizētājs (Kanuni)) (15201566) Abdulhamids I (17741789)
Selims II (15661574) Selims III (17891807)
Murads III (15741595) Mustafa IV (18071808)
Mehmeds III (15951603) Mahmuds II (18081839)
Ahmeds I (16031617) Abdulmedžids I (18391861)
Mustafa I (16171618) Abdulazizs (18611876)
Osmans II (16181622) Murads V (1876)
Mustafa I (16221623) Abdulhamids II (18761909)
Murads IV (16231640) Mehmeds V (Rešads) (19091918)
turpinājums pa labi Mehmeds VI (Vahidedins) (19181922)
Osmaņu nama valdnieki pēc impērijas
Abdulmedžids II (1922-1944)
Ahmeds IV Nihads (1944-1954)
Osmans IV Fuads (1954-1973)
Mehmeds Abdulazizs II (1973-1977)
Ali Vāsibs (1977-1983)
Mehmeds VII Orhans (1983-1994)
Ertugruls Osmans V (1994-2009)
Bajezids Osmans (2009-)

Piezīme: Lai arī Abdulmedžids II tika iecelts par kalifu 1922. gadā, viņš jau vairs nebija sultāns, jo Turcijas Nacionālā Asambleja jau bija atcēlusi sultanātu un proklamējusi Turciju par republiku. Kalifātu atcēla 1924. gadā.

Osmaņu sultāni varēja valdīt pār Visuma kalifātu saskaņā ar 1774. gada Mazās Kajnardžas (Küçük Kaynarca) līgumu. Lai kalifa tituls būtu spēkā, sultānam bija jāpierāda pasaulei savas tiesības. Šajā nolūkā turku propaganda (to ietekmēja urdu žurnālistika un indiešu musulmaņu idejas) izcēla un mitoloģisku stāstu par to, kā 1517. gadā Al-Mutavakils nodeva kalifātu sultānam Selimam. Tika popularizēts tas, ka kalifātu nodevis tālāk Abasa nama pārstāvis, kas bija trimdā un nodevis kalifātu musulmaņu sultānam, lai tas nodrošinātu taisnību zemes virsū. Līdz ar to sultānu tiesības uz kalifātu bija gandrīz neiespējami apstrīdēt. Sultānu tādēļ turpmāk uzskatīja par Dieva Pravieša pēcteci un viņam, līdz ar to, bija tiesības pārvaldīt visus pasaules musulmaņus.