Osmaņu impērijas izaugsme

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
vēsture
Laikmeti
Bezvaldnieku laiks
Izaugsme
(1453–1683)
Kēprīlī laikmets
Sieviešu sultanāts
Tulpju laikmets
Reformas
1. konstitūcijas laikmets
2. konstitūcijas laikmets
Sadalīšana

Osmaņu impērijas izaugsme (saukta arī latīņu valodā par Pax Ottomana) ir Osmaņu impērijas pastāvēšanas laika posms, kurā tika paplašināta tās teritorija dienvidrietumos, pievienojot Ziemeļāfriku, un austrumos, karojot ar islāma šiītu Safavīdu impēriju.

Bajezids II (1481—1512)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bajezids II
Pamatraksts: Bajezids II

Sultānam Bajezidam II nokļūstot tronī pēc sava tēva nāves, bija jāsāk cīņa pret savu jaunāko brāli Džemu, kurš bija ieņēmis Bursu un Inegēlu (turku valodā: Inegöl) un pasludinājis sevi par Anatolijas sultānu. Pēc kaujas pie Jenišehiras Džems kā zaudētājs aizmuka uz Kairu. Pēc gada viņš atkal atgriezās, iekaroja Anatolijas austrumus, Ankaru un Konju. Tad viņu atkal sakāva un viņam nācās atkal bēgt un viņš devās uz Rodu salu.

1499. gadā padišahs Bajezids II uzbruka Vīnei un 1503. gadā panāca miera līgumā Vīnes cietokšņus visā Peloponesā, kā arī atsevišķus ciemus Adrijas jūras piekrastē. 1500. gados memluki un persieši šaha Ismaila I vadībā apvienojās kopējai cīņai pret osmaņiem. 1511. gadā beidzās karš ar osmaņu uzvaru.

Pēc uzvaras pār memlukiem un persiešiem, Bajezida II dēls Ahmeds piespieda tēvu atzīt viņu par reģentu. Viņa brālim Selimam Ahmeds lika pārcelties uz Krimu, bet pirms Ahmeda kronēšanas, pasākumu gaitu izjauca jeničeri, kas Ahmedu nogalināja un lika Bajezidam II atsaukt atpakaļ Selimu, kuru vēlāk kronēja par jauno padišahu. Bajezids II atteicās no troņa un uzreiz pēc tam mira.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Selims I (1512—1520)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Selims I
Pamatraksts: Selims I

Selims I savā valdīšanas laikā (15121520) spēja ievērojami paplašināt impēriju uz austrumiem. Viņš sakāva memlukus un iekaroja lielāko mūsdienu Sīrijas daļu, Libānu, Palestīnu, Izraēlu un Ēģipti, tai skaitā arī svēto Jeruzālemes pilsētu un Kairu, kas bija Abasīdu kalifa krēsls. Līdz ar to Selims I varēja sevi saukt par visu ticīgo valdnieku, resp. islāma kalifu.

Selims I Safavīdu impēriju drīz atkal zaudēja, jo safavīdi atkaroja osmaņiem austrumus un ieņēma Bagdādi. 1514. gadā, Čaldiranas kaujā Anatolijas austrumos osmaņi sakāva safavīdu karaspēku, nodrošinot savu austrumu robežu uz ilgākiem laikiem.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sulejmans Lieliskais (1520—1566)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sulejmans I
Pamatraksts: Sulejmans I

Sulejmans Lieliskais no sākuma apturēja Damaskas osmaņu ieceltā gubernatora organizēto sacelšanos. 1521. gadā Sulejmans I bija pilnībā iekarojis Serbiju un ieņēma Belgradu. 1526. gada 29. augustā Mohakas kaujā Sulejmans I sakāva Ungārijas Luisu II un Ungārijā nodibināja osmaņu varu. 1541. gadā Sulejmans I bija iekļāvis Osmaņu impērijā gandrīz visu no mūsdienu Ungārijas teritorijas un par pārvaldniekiem Transilvānijas vasaļvalstī iecēla Zapoljas ģimeni. Par impērijas nodevu zemēm kļuva arī Valāhija un Moldāvija. Svētais Romas imperators Ferdinands I pasludināja Ungārijas karalisti (mūsdienu Slovākija, ziemeļrietumu Ungārija un rietumu Horvātija), kas kļuva par robežu starp Osmaņu impēriju un Habsburgu impēriju.

Sulejmans I organizēja trīs karagājienus pret Persijas impērijā valdošo Safavīdu impēriju. Pirmajā karagājienā (1534) Sulejmans I ieņēma vēsturiski nozīmīgo Bagdādi. Otrajā karagājienā (1548-1549) tika uz laiku ieņemta Tabriza un Azerbaidžāna. Uz ilgiem laikiem tika ieņemta Vana un atsevišķas ostas Gruzijā. Trešajā karagājienā (1555) Suleimanam I neizdevās pilnībā iznīcināt safavīdu armiju un tika parakstīts Amasjas līgums, kurā safavīdi atzina esošās robežas un atteicās no turpmākas iebrukšanas Osmaņu impērijā. Sulejmanam I izdevās pievienot impērijai ļoti plašas teritorijas Āfrikas ziemeļos uz rietumiem no Marokas. Par impērijas autonomām administratīvām provincēm kļuva barbaru valstis Tripolitānija, Tunisija, Alžīrija un Maroka. Barbaru pirātiskie uzbrukumi Vidusjūrā tika turpināti, lai cīnītos pret Spāniju un, līdz ar to, osmaņi lielā mērā kontrolēja Vidusjūru.

Pirmais Vīnes aplenkums (1529).

Līdz 1554. gadam osmaņi arī kontrolēja Sarkano jūru un Persijas līci, bet tad osmaņu floti sagrāva Portugāle. 1533. gadā par Osmaņu impērijas jūras spēku virspavēlnieku tika iecelts Barbarossa un viņa vadībā notika vairākas jūras kaujas pret spāņu floti.

1535. gadā Svētās Romas imperatoram Kārlim V (Spānijas Kārlis I) izdevās izcīnīt uzvaru pret osmaņiem Tunisā, bet jau 1536. gadā pret spāņiem ar osmaņiem apvienojās Francijas Francis I un 1538. gadā Prevezas kaujā viņi uzvarēja Kārli V, nodrošinot osmaņu kontroli Vidusjūrā uz 33 gadiem.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Selims II (1566—1574)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Selims II
Pamatraksts: Selims II

Mehmeds Sokolovics pašā bija viens no padišaha Sulejmana I lielvezīriem un pēc viņa nāves ieguva neierobežotu varu. Selima II laikā viņš bija faktiskais Osmaņu impērijas valdnieks līdz savai nāvei 1579. gadā.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Murads III (1574—1595)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds III (1595—1603)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ahmeds I (1603—1617)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ahmeds I
Pamatraksts: Ahmeds I

Ahmeda I valdīšanas sākumā likās, ka viņš var pieņemt labus lēmumus, bet vēlākie notikumi liecināja par citu. Kari, kuros viņš piedalījās Ungārijā un Persijā, bija impērijai neveiksmīgi un iedragāja tās prestižu ar 1606. gada Sitvatorokas līguma parakstīšanu. Impērijai bija jāatsakās no nodokļiem, kurus tai maksāja Austrija un Persijai nācās cedēt Gruziju un Azerbaidžānu.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mustafa I (pirmo reizi, 1617—1618)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmans II (1618—1622)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Osmans II

Pēc Osmaņu impērijas austrumu robežas nostiprināšanas līgumā ar safavīdu Irānu Osmans II pats devās karaspēka priekšgalā uz Poliju un pēc Čotinas kaujas (1621) viņu piespieda parakstīt miera līgumu, atgriezās Konstantinopolē, vainodams jeničerus un savus valstsvīrus par gļēvumu.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mustafa I (otro un pēdējo reizi, 1622—1623)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Murads IV (1623—1640)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Murads IV
Pamatraksts: Murads IV

Murads IV savā valdīšanas laikā izcēlās ar īpašu nežēlību, ieviešot stingru valsts pārvaldi. Murada IV laiku saista ar karu pret Persiju, kurā Osmaņu impērijai izdevās iekarot Azerbaidžānu, Tabrizu, Hamadanu un Bagdādi (1638). Murads IV personīgi komandēja karagājienu uz Mezopotāmiju un pierādīja savas labās armijas vadoņa spējas.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibrahims I (1640—1648)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibrahims I
Pamatraksts: Ibrahims I

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds IV (1648—1687)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds IV
Pamatraksts: Mehmeds IV

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]