Osmaņu impērijas kari Eiropā

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
vēsture
Laikmeti
Bezvaldnieku laiks
Kēprīlī laikmets
Sieviešu sultanāts
Tulpju laikmets
Reformas
1. konstitūcijas laikmets
2. konstitūcijas laikmets
Sadalīšana

Osmaņu impērijas kari Eiropā vēsturē iezīmē interesantāko dienvidaustrumu Eiropas vēstures posmu, īpašu pasaules uzmanību pievēršot Balkāniem. Dažviet šie kari tiek dēvēti par Osmaņu kariem vai Turku kariem.

Osmaņu paplašināšanās Eiropā (1300—1456)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pēdējā graujošā trieciena Bizantijas impērijai 1356. gadā, tika nodrošināta bāze rīcībai Eiropā. Osmaņu impērijas pirmais galvenais pretinieks bija jaunā Serbijas impērija, kas bija novājināta vairākās kaujās — piem. Kosovas kauja (1389), kurā yika nogalināti abu armiju komandieri.

Osmaņu impērija ķērās pie Bulgārijas otrās impērijas zemju ieņemšanas: 1371. gadā ieņēma Trāķiju (sk. Martisas kauja), 1382. — Sofiju, 1393. — galvaspilsētu Tarnovgradu un 1396. — atlikušo ziemeļu daļu, izņemot Vidinu, kuru ieņēma 1422. gadā. Tad impērija paplašinājās tālāk, ieņemot 1385. gadā Albāniju, 1453. — Konstantinopoli pēc Varnas kaujas, 1460. — Grieķiju, 1459. — Serbiju, 1463. — Bosniju un 1482. — Hercegovinu.

Belgradas ieņemšana 1456. gadā bija kā atspēriens Osmaņu impērijas ekspansijai katoļticīgajā Eiropā vairāk kā 70 gadu garumā. Osmaņi paspēja pat ieņemt uz gadu itāļu ostu Otranto (1480—1481) un 1439. gadā veiksmīgi iebruka Horvātijā un Stīrijā.

Albāņu pretošanās kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impērija piedzīvoja nežēlīgu pretestību no albāņu kalniešiem, kurus pulcināja vadonis Skanderbegs un viņi spēja 30 gadus atvairīt Osmaņu uzbrukumus. Pēc Kosovas kaujas (1389) Austrumeiropā albāņu pretošanās kustība bija viena no diviem galvenajiem spēkiem, kas uzturēja cīņu pret Osmaņiem. Pastāv uzskats, ka šī pretošanās kustība bija vienīgais iemesls, kādēļ Osmaņu impērija neizpletās vēl tālāk Austrumeiropā un neieņēma Itālijas pussalu. 1481. gadā, divus gadus pēc albāņu pretošanās kustības sakāves un gadu pēc itāļu kampaņas sākuma, mira sultāns Mehmeds II.

Ungārijas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ungārijas karaliste, kuras teritorija agrāk stiepās no Horvātijas līdz Transilvānijai, arī tika pakļauta Osmaņu impērijai. Novājināšanās iemesli meklējami Arpadu dinastijas gāšanā un Angevinu un Jagieloniešu karaļu nākšanā pie varas. Sagrāve pēc Mohakas kaujas (1526) bija rezultāts neskaitāmiem kariem 176 gadu garumā. Pēc šīs kaujas lielākā daļa teritoriju tika okupētas vai nokļuva Osmaņu sizerēnā varā. Ungārijas okupācija (tā to sauc Ungārijā) ilga 150 gadus, līdz 1600. gadiem un daļa no Ungārijas karalistes bija okupēta no 1421. līdz 1718. gadam.

Kari ar Venēciju (1423—1503)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1423. gadā ar septiņu gadu karu pret Venēcijas republiku Osmaņu impērija uzsāka jūras ceļu ieņemšanu Egejas jūrā un Adrijas jūrā. Kari ar Venēciju turpinājās arī pēc Konstantinopoles krišanas (1463—1479), kā arī pēc tam, kad Venēcija iekaroja Kipru (1499—1503).

Eiropiešu panākumi (1462—1476)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1462. gadā ilglaicīgais osmaņu pretinieks, Valahijas gospodars Vlads III Drakula, padzina turkus no Valahijas un Transilvānijas (mūsdienu Rumānija), sakaujot sultāna Mehmeda II vadīto armiju. 1475.—1476. gados Drakula veiksmīgi karoja Serbijā: jau pirmajās nedēļās viņš ieņēma Šabacas un Srebreņicas cietokšņus.

1475. gadā Vasuli kaujā Moldovā Hadana Suleimana pašā vadībā Osmaņi piedzīvoja savu briesmīgāko sakāvi. Osmaņu karaspēks bija zaudēji aptuveni 45 tūkstošus kareivju, tai skaitā četrus pašā.

Uzbrukums Habsburgu impērijai (1526—1566)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Mohakas kaujas pilnībā iekarota bija tikai Ungārijas karalistes dienvidrietumu daļa, bet Osmaņu impērija katru gadu vasarā turpināja sezonālus uzbrukumus (ziemā karaspēks atgriezās Balkānu kalnu dienvidos). 1529. gadā Osmaņi sagatavoja savu pirmo lielāko uzbrukumu Austrijas Habsburgu monarhijai (300 tūkstoši kareivju), mēģinot iekarot Vīni (Vīnes aplenkums). 1532. gadā ar Osmaņi organizēja vēl vienu uzbrukumu Vīnei, bet kad Vīne bija sapulcējusi jau 80 tūkstošus aizstāvju, Osmaņu impērijas karaspēks atkāpās.

1538. gadā Osmaņu impērija iebruka Moldāvijā un 1541. gadā iekaroja Budu un Peštu (tagad abas pilsētas apvienotas veido Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu). Atbildē uz Austrijas pretuzbrukumu, 1543. gadā Osmaņu impērija ieņēma Ungārijas centrālās daļas rietumus, tai skaitā arī bijušo galvaspilsētu Székesfehérvár un bijušo kardināla rezidences pilsētu. Arī 35 līdz 40 tūkstošu vīru lielā armija nebija pietiekams spēks sultānam Sulejmanam Lieliskajam ieņemt Vīni. Habsburgu un Osmaņu impēriju starpā 1547. gadā tika parakstīts miera līgums, bet Habsburgi drīz šo līgumu neievēroja.

1552. gadā divas Osmaņu impērijas armijas ieņēma austrumu daļu Ungārijā, kas jau bija otrā aizsardzības cietokšņu līnija, kuru ungāri bija uzbūvējuši, lai atvairītu vēl vienu mongoļu iebrukumu un tādēļ šeit robežas nemainīgas bija ilgu laiku. Šīs Osmaņu impērijas uzvaras radīja ungāriem ārkārtējus zaudējumus. Karadarbības rezultātā Osmaņu impērija ieguva pilnīgu kontroli pār Transilvāniju, bet neguva nekādus panākumus rietumu frontē.

Pret Habsburgiem tika organizēts vēl viens karagājiens no 1566. līdz 1568. gadam. 1566. gadā Szigetvaras kaujā beidzot Osmaņu impērija ieņēma fortu, bet sultāns nomira. Šāds pavērsiens nopietni apdraudēja Vīni.

Rodu sala un Svētā savienība (1522—1573)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1522. gadā Osmaņu impērija uzbruka un ieņēma Rodu salu. Rodu salas bruņinieki tika padzīti uz Maltu, kurai uzbruka 1565. gadā. Osmaņi to nespēja ieņemt, jo tika atvairīti.

Osmaņi izcīnīja vairākas uzvaras jūras kaujās: 1538. gadā — Prevezas kauja un 1560. gadā — Djerbas kauja.

Karadarbība Vidusjūrā no 1570. līdz 1573. gadam beidzās ar Osmaņu sakāvi Lepanto kaujā (1571), bet no 1570. gada Osmaņu varā palika Kipra. Svētā savienība, kurā apvienojās Venēcija, Pāvesta zemes, Spānija un Portugāle, bija lielākā pretiniece Osmaņu impērijai.

Austrija un Venēcija (1593—1669)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu garais karš (15 gadu ilgais karš ar Austriju, 1593—1606) beidzās ar status quo. Karš ar Venēciju (1645—1669) beidzās ar Krētas ieņemšanu.

Pēdējie konflikti ar Habsburgiem (1657—1683)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1657. gadā bijušās Ungārijas karalistes austrumu daļa, Transilvānija, kura no 1526. gada bija ieguvusi zināmā mērā neatkarību, maksājot tikai nodevas Osmaņu impērijai, bija kļuvusi tik spēcīga, ka nolēma uzbrukt Osmaņu vasaļvalstij — Tatāru hanātam. Kad Osmaņu impērija iesaistījās, lai aizstāvētu tatārus, tā uzbruka arī impērijai, bet ilgajās cīņās līdz 1662. gadam Transilvānijas spēki tika pārspēti un tās austrumu daļu pievienoja Osmaņu impērijai. Līdz ar to, Osmaņi bija ieguvuši Ungārijā lielāko teritoriju visā vēsturē. Tajā pat laikā norisinājās karadarbība pret Austriju (1663—1664). 1664. gada 1. augustā Svētā Gotharda kaujā Osmaņu impēriju uzvarēja Raimondo Montecuccoli un noslēdza Vasvaras miera līgumu ar Austriju, kas bija spēkā līdz 1683. gadam.

Polija (1672—1676)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadu pēc tam, kad Polija bija atvairījusi tatāru iebrukumu (1672—1676), par Polijas karali kļūst Jans III Sobeskis.

Lielais turku karš — Ungārijas atgūšana (1683—1699)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1683. gadā sākās Lielais turku karš ar milzīga karaspēka (200 tūkstošu armiju) uzbrukumu Vīnei. Karaspēku atbalstīja Ungāru augstmaņi, kas bija pret Habsburgu virskundzību. Iebrukuma apturēšanai tika izveidota jauna Svētā savienība, kurā piedalījās Austrija, Polija, Venēcija un Krievijas impērija. Svētā līga guva virsroku pēc uzvaras Vīnes kaujā un organizēja karagājienu Budas un Peštas atgūšanai. Karš beidzās 1699. gadā ar Karlovicas līguma noslēgšanu.

1687. gadā Venēcieši uzbruka Atēnām, kas bija Osmaņu impērijas kontrolē. Kaujas vajadzībām Osmaņi pārveidoja seno Partenonu par munīcijas glabātavu. Pa Partenonu trāpīja Venēciešu mīnmetējs, kas izraisīja visa noglabātā šaujampulvera sprādzienu un Partenons gandrīz tika iznīcināts.

1700. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Krievu-turku kari

1710. — 1711. gadā risinājās otrais karš ar krieviem pie Prutas. Krievijas karaspēku sagrāva, bet pilnībā neiznīcināja. 1714. gadā sākās vēl viens karš pret Austriju un Venēciju, kad Austrija atkaroja atlikušo bijušās Ungārijas karalistes daļu un 1718. gadā noslēdza Passarovicas līgumu.

1735. gadā sākās vēl viens karš ar Krievijas impēriju, kuram 1737. gadā pievienojās Austrija un karš beidzās ar Belgradas līgumu (ar austriešiem) un ar Nissas līgumu (ar krieviem).

1768. gadā sākās ceturtais krievu—turku karš, kas beidzās 1774. gadā ar Kučuk—Kainardžas līgumu.

Jau 1787. gadā sākās vēl viens karš ar Austriju un Krieviju, un ar austriešiem tas beidzās 1791. gadā ar Sistovas līgumu un ar krieviem — 1792. gadā ar Žassi līgumu.

Napoleona I iebrukums Ēģiptē un Sīrijā beidzās 1798. gadā līdz ar Lielbritānijas iejaukšanos.

1800. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1806. gadā sākās sestais krievu—turku karš, kas beidzās 1812. gadā, līdz ar Napoleona iebrukumu Krievijā.

1804. gadā notika pirmā serbu sacelšanās, 1806. — otrā un 1877. gadā Serbija ieguva neatkarību.

1815. gadā, līdz ar grieķu revolūciju, sākās moldāvu—valāhiešu (rumāņu) sacelšanās.

No 1821. līdz 1832. gadam risinājās Grieķu neatkarības karš, kurā no 1827. gada iejaucās Lielvaras un tiek izcīnīta Grieķijas neatkarība un ar Adrianopoles līgumu karš tiek izbeigts.

Notiek kari ar Bosinju: 1831—1836, 1836—1837 un 1841.

Karš ar Melnkalni: 1852—1853.

1853. gadā sākas astotais krievu—turku karš (Krimas karš, 1853—1856), kurā Osmaņu impērijas pusē pievienojas Lielbritānija un Francija. Karš tika izbeigts ar Parīzes līgumu.

Otrais karš ar Melnkalni: 1858—1859.

1866. gadā notiek sacelšanās Krētā.

1876. gadā — nemieri Bulgārijā.

Devītais un pēdējais krievu—turku karš sākās 1877. gadā, kad Osmaņu impērija izstājās no Konstantinopoles konferences. Rumānija pasludināja neatkarību un pieteica Osmaņu impērijai karu. Rumānijai pievienojās serbi un bulgāri, kā arī krievi. 1878. gadā Bosniju okupēja Austroungārija. 1878. gadā Krievija un Osmaņu impērija parakstīja San Stefano līgumu.

1878. gadā noteiktu autonomiju piešķīra austrumu Rumēlijai, kas sacēlās 1885. gadā un 1886. gadā pievienojās Bulgārijai. 1881. gadā Grieķijai tika cedēta Tessalija, bet pēc tam, kad Grieķija uzbruka Osmaņu impērijai, lai atbalstītu 1897. gada sacelšanos Krētā, tā tiek sakauta.

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balkānu kari (1912—1913)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1912. gadā un 1913. gadā notiek Balkānu kari, kas izraisa Eiropā tālākos notikumus cīņā pret Osmaņu impēriju. Balkānu savienība sākumā atkaroja Maķedoniju un lielāko Trāķijas daļu. Šādi Osmaņu impērija bija pilnībā zaudējusi savas teritorijas Eiropā, līdz mūsdienu Turcijas robežām (tikai Austrumu Trāķija ir palikusi turku teritorija).

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Osmaņu impērijas sadalīšana

Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija cieta sakāvi. Turki zaudēja visu, ko kādreiz bija ieguvuši Eiropā.