Osmaņu impērijas sabiedrība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmanli-nisani.svg
Osmaņu impērijas
sabiedrība
Millets
Ebreji - Armēņi - Grieķi
Nacionālisma uzplaukums - Osmaniskums
Sadzīve - Galms
Skatīt arī
VerdzībaDevširme

Osmaņu impērijas sabiedrība un tās iekārta ir strīdu tēma un par to pastāv vairāki atšķirīgi uzskati. Sociālo zinātņu speciālisti ir izveidojuši Osmaņu impērijas sabiedrības sociāli ekonomiskā iedalījuma klases, kas pamatojas uz vairākām atšķirīgām teorijām. Osmaņu impēriju raksturo arī kā birokrātisku valsts iekārtu, kas apvieno vairākus reģionus vienotā administratīvā un monetārā sistēmā.

Osmaņu impērija pastāvēja 600 gadus (12991923) un tajā ietilpa mūsdienu Turcija, Balkānu valstis un visas arābu valodās runājošās tautu teritorijas. Līdz ar to Osmaņu impērija bija valsts, kurā vienkopus dzīvoja ārkārtēji atšķirīgi iedzīvotāji — vairākumā esošie musulmaņi un mazākumā esošie kristieši un jūdaisti.

Aristokrātija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu valsti dibināja Osmaņu dinastijas pirmais valdnieks Osmans I, kurš paplašināja seldžuku valsti no austrumiem uz Anatolijas rietumiem. Šo ceļotāju cilti iesauca viņa vārdā par osmaņu turkiem un, pateicoties veikmīgiem karagājieniem, viņi jau bija spējīgi ienākt arī Eiropā. Pamatā valsts vienīgais valdnieks bija sultāns, bet viņš savā varā dalījās ar tiem, kas bija viņa asinsradinieki.

Varas dalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Divāns

Otrs augstākais amats bija vezīrs, kas parasti nāca no vergu vidus. Impērijā vezīru skaits dažādos laikos bija atšķirīgs un, ja vezīrs neattainsoja uz viņu liktās sultāna cerības, tad viņš varēja zaudēt amatu. Šajos amatos iecēla vergus tādēļ, ka impērija savas teritorijas paplašināja gandrīz bez jebkāda militāra spēka pielietošanas un jaunpievienoto teritoriju lielai daļai vergu bija ļoti līdzvērtīgas tiesības ar musulmaņu vairākuma tiesībām.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minoritāšu (kristieši un jūdaisti) integrācija visos sabiedrības slāņos (karaspēks, valdība, komercdarbība u.c.) radīja vienotības sajūtu un jebkurš no pavalstniekiem varēja līdzdarboties impērijas stiprināšanā. Ne-musulmaņu integrācijas piemērs ir arī devširme, kas bija Balkānu kristiešu jaunekļu karaklausības sistēma, ar kuras palīdzību viņiem tika dota iespēja iekļūt elitārajā jeničeru korpusā. Jeničeri bija regulārs profesionālais militārais dienests, kur maksāja labu algu un viņi dzīvoja daudz labākos apstākļos nekā vairums musulmaņu. Musulmaņi tādēļ centās panākt arī savu dēlu iekļūšanu jeničeros un šo korpusu uzskatīja par vislabāko visā osmaņu karaspēkā.

Impērijā dzīvojošie jūdaisti un atsevišķas Sīrijas kristiešu kopienas tika plaši integrētas finanšu darījumu tirgū, jo viņi vēsturiski bija pieredzējušākie tirdzniecības nozarē. Šādi piemeklējot katrai kopienai piemērotākās nozares, impērija kļuva par saliedētu un plaukstošu valsti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hourani, Albert Habib. A History of the Arab Peoples. Cambridge, Mass: Belknap Press of Havard University Press, 1991.

Janos, Andrew C. East Central Europe in the Modern World: The Politics of the Borderlands from Pre- to Postcommunism. Stanford, California: Standford University Press, 2000.