Osmaņu impērijas valsts iekārta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
valsts iekārta
Osmaņu nams (sultāns)
Lielvezīrs (1320-1922)
Divāns (1586-1908)
Impērijas valdība (1908 - 1920)
Skatīt arī: Administratīvais iedalījums - Millets - Lielā porta

Osmaņu impērijas valsts iekārta impērijas pastāvēšanas laikā (12991922) mainījās, atkarībā no ģeopolitiskās situācijas valstī. Valsts iekārta pamatā bija centralizēta un sultāns bija tās augstākais vadītājs. Impērijai bija laika gaitā izstrādāta efektīva teritoriālo vienību un iedzīvotāju pārvaldes sistēma, kurā personīgo labklājību un labu stāvokli sabiedrībā nevarēja mantot, bet tikai iegūt, virzoties pa hierarhijas kāpnēm uz augšu. Cilvēku pakāpes sabiedrībā apzīmēja ar dažādiem nosaukumiem, piemēram vezīrs vai aga (turku valodā: ağa [a:a]). Militārā sistēma bija valsts hierarhijas iekārtas pamatā.

Impērijas pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Osmaņu impērijas paplašināšanos, radās nepieciešamība izveidot strukturētu administratīvo pārvaldi. Laika gaitā izveidojās duāla pārvaldes sistēma ar civilo pārvaldi un militāro pārvaldi. Militārā pārvalde lielā mērā bija izpildu vara, bet civilā pārvalde atbildēja par tiesu varu un mazāk nozīmīgiem administratīviem jautājumiem. Šādai pārvaldes sistēmai netika pakļautas vairākas impērijas vasaļvalstis vai nodevu maksātājas valstis. Teritoriju nosaukumi, kas bija pakļautas sultāna impērijas pārvaldei, tika iekļauti sultāna pilnajā titulā.

Impērijas teritorija sastāvēja no vilājetiem (turku valodā: vilayet) un to vadīja viens bejs (gubernators). Vilājetu sistēmai par paraugu tika ņemta seldžuku vasaļvalsts („trešais bejliks”, turku valodā: Uç Beyliği) centrālajā Anatolijā. Laika gaitā impērija sevī iekļāva iepriekš pastāvējušas polisas un bejlikus, kurus vienoja valdošais Osmaņu nams.

Centralizētā pārvalde (militārā pārvalde)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impērijas centralizētā pārvalde sastāvēja no sultāna un viņa personīgi pakļautiem cilvēkiem (grāmatvežiem u.c.), ko sauca par Osmaņu namu. Osmaņu namam lēmumus un likumus sagatavoja divāns. Divāns sastāvēja no lielvezīra un vairākām augstām valsts amatpersonām. Divānā ietilpa militārās pārvaldes (turku valodā: askeri) pārstāvji (virsnieki, augstu titulu īpašnieki, galma amatpersonas u.c.) un civilās (reliģiskās) pārvaldes (turku valodā: ulema) pārstāvji.

Divāns ar laiku kļuva par ļoti ietekmīgu spēku un pēc sultāna Murada IV, viņa pēcteči vairs nepiedalījās dīvāna sanāksmēs.

Osmaņu nams[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Osmaņu dinastija

Osmaņu dinastijā titulu nemantoja pirmdzimtais vīriešu kārtas pēctecis vai vecākais brālis. Parasti par sultānu kļuva viņa dēls un mantošanas kārtība bieži tika mainīta.

Divāns[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sultānam kā absolūtajam monarham bija pakļauti vairāki padomnieki un ministri. Visaugstākie hierarhijā bija dīvāna vezīri, kuru darbu vadīja lielvezīrs. Divāns bija padome, kurā ietilpa vezīri un savās sanāksmēs apsprieda impērijai svarīgākos politiskos jautājumus. Lielvezīra pienākums bija informēt sultānu par divāna pieņemto viedokli. Sultāns parasti ņēma vērā divāna ieteikumus, bet viņam nebija tiem jāpakļaujas. Dažkārt divāna sapulces sasauca pats sultāns, īpaši izņēmuma gadījumos, piemēram, ja izcēlies karš. Šādos gadījumos vezīriem sultāns uzticēja izpildīt noteiktus uzdevumus. 14. gs. divānā bija trīs vezīri, bet 17. gs. — 11, no kuriem četri bija „kupola vezīri”, kas bija nedaudz tuvāk lielvezīram par citiem. Divāna sanāksmēs dažkārt piedalījās arī jeničeru komandieris.

Politiskā elite[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstus: Lielvezīrs, Osmaņu lielvezīru saraksts

Vezīri bija valsts augstākā slāņa centrālās personas, neskatoties uz to, ka viņi faktiski bija sultāna kalpi. Vezīriem katram bija padomnieks (turku valodā: kahya). Citi augstmaņi, kas dzīvoja Konstantinopolē arī tika pieaicināti dažādās galma svinībās un ceremonijās. Otra nozīmīgākā grupa galmā bija birokrātija un mufti un imami vienmēr piedalījās visās reliģiskajās ceremonijās.

Administratīvā elite[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ministriem (turku valodā: nazır) nebija lielas ietekmes uz sultānu, bet viņu pārziņā bija ministrijas (turku valodā: nezareti). Ministrijas un to nodaļas bija svarīga Osmaņu impērijas pārvaldes aparāta sastāvdaļa un tās piegādāja vezīriem nepieciešamos datus un informāciju.

Vissvarīgākais no ministriem bija tieslietu ministrs (turku valodā: adliye nazırı), kurā ietilpa civilie tiesneši (turku valodā: kadi) un militārie tiesneši (turku valodā: kazaskeri), kas bija augstākās tiesu sistēmas amatpersonas impērijā pēc ulema garīgā vadītāja (turku valodā: şeyhulislâm). Ministrijā strādāja arī ministra palīgs vai pārstāvis (turku valodā: kethüdar) un viņam pakļauti dažādi ierēdņi (turku valodā: kalfa). Kalfa bija galvenie rakstu darbu veicēji.

Militārā elite[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katram karaspēka korpusam bija savs ministrs (nazır) ar administratīvām pilnvarām un viņa bija pakļauts komandieris (ağa), kas pildīja korpusa ceremoniālā komandiera funkcijas. Pils apsardzi komandēja sultāna ieročnesējs un viņam bija pakļauts atsevišķs sargu korpuss (Zuluflu Baltaci) un pils dārznieku korpuss (Bostancı), kas atbildēja arī par sultāna greznāko laivu. Kareivji, kas bija iemācījušies kādu eiropiešu valodu (pārsvarā franču) un eiropiešu manieres tika saukti par Yasakçi un viņi nodrošināja ārvalstu vēstnieku apsardzi. Blakus pilij atradās arī kavalērijas sešas divīzijas (Altı Bölük) un jeničeri.

Gubernatori (beji)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstu: Bejs

Osmaņu impērijas jauniegūtās teritorijas zem Osmaņu sizerēnās varas turpināja pārvaldīt to iepriekšējie valdītāji (beji) un par bejiem tika saukti arī sultāna jaunieceltie valdītāji, ja iepriekšējie tika atcelti.

Impērijas valdība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstu: Osmaņu impērijas valdība

Osmaņu impērijas otrās konstitūcijas laikmetā (1908-1922) tika izveidota Osmaņu impērijas valdība un tajā lielāko varu ieguva Savienības un progresa komiteja, jo lielākā daļa ministru bija no šīs politiskās kustības.

Teritoriālā pārvalde (civilā administrācija)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciemu un pilsētu iedzīvotāji, kā arī lauksaimnieki bija zemākās kārtas (turku valodā: reaya) pārstāvji. Atrašanās šajā kārtā nebija saistīta ar piederību kādai reliģijai, bet gan ar to, ka šie cilvēki nepiederēja militārajai pārvaldei (askeri). Augstāku kārtu pārstāvji musulmaņu lauksaimniekus un pilsētu vai ciematu iedzīvotājus sauca par turkiem (türk).

Civilo un tiesisko pārvaldi nodrošināja tiesnesim (kadı) pakļauta vienība (kaza), kas sastāvēja no apakšvienībām (nahiya). Tiesneši bija ulema sastāvā un viņi pārstāvēja sultāna varu. Šī civilā un tiesiskā pārvalde bija kā uzraudzība pār militāro pārvaldi, jo bejs (gubernators) nedrīkstēja sodīt bez tiesneša lēmuma. Toties tiesneši nedrīkstēja iejaukties sodu izpildē. Teritorijās, kas bija tieši pakļautas Šariatam un kanonu likumiem, tiesnieši bija pakļauti tieši sultānam.

Millets (centralizēta pārstāvība)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lasīt vairāk rakstā: Millets

Islāma likumiem (Šariats) nepakļautos citu ticību iedzīvotājus iedalīja viņu ticībai atbilstošā milletā, kuru vadīja milleta vecākie, atbilstoši konkrētās ticības iekšējiem likumiem. Pēc Tanzimata reformām milletos bija jānodrošina iedzīvotāju padomes ievēlēšana, kas kalpoja kā starpnieks starp iedzīvotājiem un milleta vecākajiem.

Osmaņu impērijā visas lielākās reliģijas veidoja savus milletus un tās pašas varēja noteikt savu iekārtu, tradīcijas, valodu un nodokļus. Millets bija pakļauts tieši sultānam un katru milletu vadīja reliģiskie vadītāji, kas bija gan izpildvaras, gan lēmējvaras pārstāvji.

Vecākie (milletā)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas un ciemati, kas bija pakļauti vienam milletam, varēja ieviest savu pārvaldes iekārtu, kas faktiski bija autonomija no Osmaņu kalifāta. Piemēram, grieķu pilsētu un ciematu uzraudzību veica vecākie (dimogerontes, gerontes un prokritoi), kas pārstāvēja iedzīvotājus attiecībās ar vilajeta gubernatoru (pašā). Šī sistēma bija ļoti līdzīga Bizantijas iekārtai.

Vasaļvalstis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impērijai ir bijušas vairākas un dažādu lielumu vasaļvalstis. Vasaļi sultānam maksāja nodokļus un vairākkārt arī deva savu karaspēku dažādu militāru operāciju vajadzībām. Pirms pilnīgas pievienošanas impērijai liela daļa jauniegūto teritoriju sākotnēji bija vasaļvalsts statusā. Par pilnīgu impērijas sastāvdaļu nekad netika pārveidots Krimas hanāts un vēlāk tas tika pievienots Krievijas impērijai (17741783), bet tagad ir mūsdienu Ukrainas sastāvā. Ēģipte arī netika pakļauta pilnīgai impērijas pārvaldei un tajā valdīja hedive Muhameds Ali. Vēlāk Ēģipte nokļuva Francijas un Lielbritānijas pakļautībā.