Otrais Baronu karš
| Otrais Baronu karš | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Plantageneti | Baronu karaspēks | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Henrijs III Edvards I Edmunds Croučbeks Kornvolas Ričards Almeinas Henrijs Džilberts de Klērs (no Maija 1265) Hamfrijs de Bohuns Džons de Vorens Viljams de Valenss Rodžers Mortimers |
 Saimons de Montforts †Džilberts de Klērs (līdz Maijam 1265) Henrijs de Montforts † Gajs de Montforts Saimons de Montforts jaunākais Pīters de Montforts † Nikolass de Sīgreivs Hjū Despensers † | ||||||
Otrais Baronu Karš (1264-1267) bija pilsoņu karš Anglijā starp baroniem kurus vadīja Saimons de Montforts (Simon de Montfort) un rojālistu spēkiem, kurus vadīja princis Edvards (vēlāk Anglijas karalis Edvards I) Henrija III pakļautībā.
Baroni pret Henriju III[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daudzus gadus karalis Henrijs III vadīja savu valsti slikti. Viņš bija apprecējis Provansas grāfa meitu Eleonoru un kopā ar viņu Anglijā ieradās daudzi viņas ģimenes locekļi. Franči aizstāja Henrija III padomdevējus un sāka tērēt valsts naudu. Saasinājums notika 1258. gadā pēc vairākkārtējiem sliktas ražas gadiem, kas izraisīja badu valstī un samazināja ienākošos nodokļus. Situāciju vēl vairāk saasināja Henrija III lūgums parlamentam pēc līdzekļiem, lai apmaksātu Sicīlijas militāro misiju, kas bija paredzēta, lai ieceltu viņa dēlu Princi Edvardu Sicīlijas tronī.[1]
Baronu vidū pieauga neapmierinātība ar Henrija III valdīšanu. Grupa baronu, ieskaitot Ričardu de Klaru (Glosteršīras grāfu) norunāja turēties kopā un pretoties karalim. Lesteras grāfs Saimons de Motforts bija tuvs draugs karalim un bija apprecējis karaļa māsu Eleanoru, bet valsts nākotne grāfam bija svarīgāka par draudzību ar karali.[1]
1258. gada jūnijā baroni sarunāja tikšanos ar karali Henriju III Oksfordā. Kā uzticības žestu Saimons de Montforts dāvināja karalim savas pilis – Odohamu un Kenilvortu. Baroni ieradās pie Henrija III pilnībā bruņoti un piespieda viņu parakstīt "Oksfordas prozīviju". Tika izveidota padome no divdesmit četriem baroniem, kura dotu padomus karalim. Divpadsmit tās locekļi tika atlasīti no baroniem un divpadsmit no karaļa puses. Padomes darbību pārraudzīja parlaments. Gadu vēlāk ar “Vestministeras Provīziju” tika veikti grozījumi padomes darbībā.[1]
Henrijam III vajadzēja palīdzību lai pretotos baroniem, tāpēc viņš vērsās pēc palīdzības pie Francijas karaļa Luija IX. Pēc Parīzes līguma 1259. gadā, Henrijs III piekrita atzīt, ka Anglijai nav tiesību uz zemēm Normandijā, Mainē, Anžū un Puatū, kuras zaudēja karalis Džons. Henrijam III bija atļauts paturēt valdījumus Gaskoņā un Akvitānijā ar nosacījumu, ka viņš pieņem Francijas karali kā savu pavēlnieku šajās zemēs.[1]
1261. gadā Henrijs III vērsās pēc palīdzības pie pāvesta. Pāvests piekrita, ka Oksfordas provīzija bijusi nelikumīga un Henrijs III bijis spiests parakstīt dokumentus. Brīvs no barona uzliktajiem pienākumiem, Henrijs III savāca karaspēku un kopā ar palīgspēkiem no Francijas devās uzbrukumā pret baroniem. Lives (battle of Lewes) kaujā karali un viņa vecāko dēlu un troņmantinieku princi Edvardu, baroni saņēma gūstā un ieslodzīja cietumā.[1]
1265. gadā Saimons de Montforts sasauca parlamentu. Pirmo reizi katra Anglijas grāfistei bija atļauts ievēlēt un nosūtīt uz parlamentu divus bruņiniekus, lai pārstāvētu savas pārvaldītās zemes.[1]
Baroni sāka ķildoties savā starpā. Princis Edvards izbēga no gūsta un stājās rojālistu karaspēka priekšgalā. 1265. gada 4. augustā kaujā pie Īvšemas (Battle of Evesham) Saimons de Montforts tika nogalināts. 1266. gada 15. maijā kaujā pie Česterfīldas rojālisti sakāva baronu karaspēku Derbijas grāfa vadībā. Lai arī dažas pilis vēl pretojās, bet dumpis bija beidzies un karalis Henrijs III atkal pārņēma kontroli pār valsti.[1]