Pāvils Rozītis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Pāvils Rozītis (1889. gada 1. decembris—1937. gada 20. februāris) bija latviešu rakstnieks, žurnālists un tulkotājs. Romānu "Ceplis" un "Valmieras puikas" autors.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Cēsu apriņķa Liepas pagasta "Purapilpos" zemnieka ģimenē.[3] Četru gadu vecumā Pāvils zaudēja tēvu un viņa mājas. Māte, jaunākās māsas un Pāvils pārcēlās uz netālajām "Auduļu" mājām. Pirmo izglītību ieguva Liepas pagastskolā. 1901. gada rudenī Rozītis ieradās Valmierā, kur vienu mācību gadu mācījās Valmieras pilsētas skolā, bet pēc tam turpināja mācības E. Liepiņa privātajā proģimnāzijā.[1] Pirmie Rozīša tulkojumi tika iespiesti 1908. gadā.[4] 1910. gadā neveiksmīgi mēģināja nolikt tautskolotāju eksāmenus. Šajā gadā iznāca pirmie Rozīša prozas darbi un dzejoļu krājums "Kaijas". Vasarā Rozītis kopā ar citiem Valmieras jauniešiem izveidoja teātra trupu, ar kuru apbraukāja Valmieras apkārtni. Par nopelnīto naudu Rozītis devās uz Maskavu, kur iestājās A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē. Viņš studēja šīs universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē līdz 1914. gadam.[1] 1912. gadā iznāca Rozīša otrais dzejoļu krājums "Ziedu krūze".[2] No 1914. līdz 1915. gadam strādāja laikrakstu "Jaunākās Ziņas" un "Līdums" redakcijās.[4]
Pirmā pasaules kara gadus Rozītis pavadīja Baku, kur viņš strādāja par ierēdni Nobela naftas rūpniecības uzņēmumā līdz 1918. gadam.[1][4] Baku Rozītis apprecējās ar liepājnieci Antoniju, ar kuru laulībā 1917. gadā piedzima dēls Viestards un 1922. gadā meita Dzidra. 1918. gadā Rozītis atgriezās Latvijā, kur neilgu laiku dzīvoja un strādāja Valkā. 1919. gada vasarā mobilizēts Latvijas Armijā, dienēja 1. Kurzemes divīzijas kvartīrmeistara daļā, bet septembrī pēc izglītības ministra lūguma atbrīvots no dienesta, lai varētu sākt darbu Izglītības ministrijas Mākslas departamentā. Apmetās uz dzīvi Rīgā.[1] 1919. gadā Rozīti ievēlēja par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāju, bet vēlāk viņš vairākus gadus bija valdes loceklis.[4] No 1921. līdz 1927. gadam studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, ko nepabeidza.[1] Strādāja par cenzoru Latvijas Armijas štāba Informācijas nodaļā, vēlāk bija Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs, Mākslas un kultūras departamenta direktors, vadīja Inteliģento bezdarbnieku nodaļu Tautas labklājības ministrijā (1932—34).[4]
Dzīves pēdējos gados bija Rīgas 3. bibliotēkas pārzinis. Paralēli tam bija vairāku periodisko izdevumu redaktors — literatūras un mākslas žurnālā "Ritums" (1921—26), laikrakstā "Pēdējā Brīdī" (1927—28), "Dienas Lapa" (1933—34), kā arī bija apgāda "Latvju kultūra" redaktors.[1] Bija Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām priekšsēdētājs (1930—1932).[2] Līdz 1934. gadam Rozītis vadīja Rīgas Tautas augstskolas literārās studijas. 1928. gadā pēc pirmās dzīvesbiedres zaudējuma apprecējās otrreiz ar Almu Frišmani (pēc citiem avotiem — Fišeri). Abu laulībā 1935. gadā piedzima meita Ieviņa (pēc citiem avotiem — Ieva).[5][1]
Rozītis ar ģimeni dzīvoja Mežaparkā, paša celtā namā Poruka ielā, kuram baļķus atvedis no kādas nojauktas lauku mājas.[6] Mājas dārzam viņa draugs un arī Mežaparka iemītnieks rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš no Pļaviņām Rozītim atvedis ķiršu stādus. Šajā mājā bieži sanāca Jaunsudrabiņš, Ādolfs Erss, Jānis Zālītis, Arveds Švābe, Jānis Grīns, Edvarts Virza, Valdis Grēviņš un citi tā laika inteliģences pārstāvji.[7]
Pēdējais Rozīša darbs romāns "Zemes prieks" netika pabeigts, jo 1937. gada 20. februārī rakstnieks Rīgā mira, apglabāts Meža kapos.[3]
Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rozītis rakstīja dzeju, prozu, īsprozu, kā arī recenzijas par teātra izrādēm un publicistiskus rakstus. Viņš nodarbojās arī ar tulkošanu un bija filmas "Aizsprosts" scenārija līdzautors.[4] Rozītis bija viens no latviešu psiholoģiskā romāna izkopējiem diloģijā "Divas sejas" (1921) un "Uguns ceļi" (1924).[3] Kā nozīmīgākie darbi tiek minēti romāni "Ceplis" (1928) un "Valmieras puikas" (1936); stāstu un noveļu krājumi "Portrejas" (1922), "Krāces" (1925), "Pret savu gribu" (1928) un "Mezgli" (1933).[1][2] Abi iepriekšminētie romāni ir ekranizēti ("Ceplis" 1972. gadā un "Valmieras puikas" 1996. gadā). "Ceplī" tiek izsmietas 1920. gadu uzņēmēju aprindas, bet romāns "Valmieras puikas" ir autobiogrāfisks darbs, kas saistīts ar 1905. gada revolūcijas notikumiem Valmierā.[3]
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1981. gadā Valmieras centrā atklāts piemineklis "Valmieras puikas" (tēlniece – Timiāna Munkēviča), kurā iemūžināti romāna "Valmieras puikas" varoņi.
Dzimtā Liepas pagasta centrā Liepā rakstnieka vārdā ir nosaukta iela.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Kalnača, B. Romāns par savējiem — par Valmieras puikām (priekšvārds Rozīša, P. romānam "Valmieras puikas" Rīga:1988. gads, Zinātne)
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Latvijas padomju enciklopēdija. 8. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 469. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Valmieras integrētā bibliotēka Rozītis, Pāvils Arhivēts 2011. gada 19. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Pāvila Rozīša biogrāfija.
- ↑ «Alma Rozīte». www.timenote.info. Skatīts: 2018-09-23.
- ↑ vestnesis.lv. «Raksti, runas, referāti - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv. Skatīts: 2018-09-23.
- ↑ DELFI. «Grezno villu pasaule – Mežaparks. Kas slēpjas priežu ēnā?». DELFI, 2018-06-01. Skatīts: 2018-09-23.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pāvila Rozīša romāns "Valmieras puikas" Arhivēts 2013. gada 29. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
|