Pēteris Juraševskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pēteris Juraševskis
Pēteris Juraševskis

Amatā
1928. gada 24. janvāris — 1928. gada 30. novembris
Prezidents Gustavs Zemgals
Priekštecis Marģers Skujenieks
Pēctecis Hugo Celmiņš

Dzimšanas dati 1872. gada 4. aprīlis
Valsts karogs: Krievija Sesavas pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1945. gada 10. janvārī (72 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jelgava, Latvijas PSR, PSRS
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Darba partija (1920—1922)
Demokrātiskais Centrs (1922—1934)
Profesija jurists
Augstskola Sanktpēterburgas universitāte

Pēteris Juraševskis (1872. gada 4. aprīlis [v.s. 23. martā]1945. gada 10. janvāris) bija Latvijas sabiedrisks, politisks darbinieks, jurists. Lielāko 1928. gada daļu — Latvijas Ministru prezidents. Latvijas vēsturē vienīgais premjerministrs no partijas "Demokrātiskais Centrs".[1] Bijis arī Latvijas iekšlietu un tieslietu ministrs, kā arī Jelgavas domes vadītājs. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība, darbība Krievijā un Latvijas Pagaidu valdībā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1872. gada 4. aprīlis (pēc vecā stila — 23. martā) lauksaimnieku Pētera un Lavīzes Juraševsku ģimenē Lielsesavas pagasta "Pilnzābakos" (tagad Viesturu pagastā)[1][2][3]. Mācījies Svitenes pagasta skolā. Pēc tam Jelgavas apriņķa skolā, Jelgavas reālskolā. Strādājis par mājskolotāju un skolotāju. No 1895. līdz 1899. gadam strādā par ierēdnis Kurzemes guberņas valdē. 1900. gadā iestājas Sanktpēterburgas universitātē, kuru pabeidz 1904. gadā. Iegūst jurista izglītību. Pēc atgriešanās Latvijā Juraševskis strādāja par advokātu Jelgavā un Kurzemes provinciālpadomē, kurā bija nodarbināts pie Baltijas reformu projekta.[1]

1907. gadā februārī tika ievēlēts otrajā Krievijas Valsts domes sasaukumā. Domē viņš galvenokārt aizstāvēja pilsonības intereses.[1] Pēc parlamenta atlaišanas tā paša gada jūnijā atsācis strādāt par juristu Jelgavā. Pirmā pasaules kara laikā aktīvi darbojies bēgļu organizācijās. 1918. gadā kļuvis par Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības tieslietu ministru, amatā bijis līdz 1919. gada martam.[1] Viens no Latvijas tiesu sistēmas izveidotājiem.

Politiskā darbība neatkarīgajā Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc bermontiešu padzīšanas, Pēteris Jurašvekis kļuva par pirmo Jelgavas pilsētas galvu. Viens no partijas "Demokrātiskais Centrs" dibinātājiem un vadītājiem. 1924. gadā bija iekšlietu ministrs Voldemāra Zāmuēla vadītajā valdībā. Vēlāk — tieslietu ministrs Hugo Celmiņa kabinetā. 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā, bijis tās sekretārs.[4] Pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gadā kandidēja prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kurā deputātu atbalstu neguva un tika atsaukts.

1928. gada janvārī sāka vadīt Ministru kabinetu. Līdz martam Juraševskis pildīja finanšu ministra pienākumus. Kabinetu atbalstīja 51 deputāts, pret bija 43. Juraševska valdība akceptēja noteikumus par valsts himnu. Gatavojoties valsts neatkarības desmitgadei, Ministru kabinets sagatavoja likumprojektu par pilsētas tiesību piešķiršanu 16 miestiem, kā arī apstiprināja noteikumus par brīvības cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. Valdība parakstīja 14 bilaterālus vai starptautiskus līgumus.[1] Rudenī Juraševskis tika ievēlēts 3. Saeimā, taču zaudēja premjerministra amatu. Darbojies arī 4. Saeimā. Vadījis Jelgavas brīvības pieminekļa komiteju. Bijis opozīcijā Ulmaņa apvērsumam (1934).

Pēc padomju karaspēka ienākšanas, piedalījies neveiksmīgajos centienos noorganizēt demokrātisku valdību Latvijā. Viens no Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memoranda parakstītājiem. Miris 1945. gadā.

Apbalvojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Treijs, Rihards (2004). Latvijas prezidenti 1918—1940. Latvijas Vēstnesis. ISBN 9984-731-47-2.
  2. S. Rusmanis. - Zeme starp Rundāli un Tērveti. - 2006.
  3. Tieslietu ministri Latvijas Vēstnesis
  4. H. Kārkliņš (1925). Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Marģers Skujenieks
Latvijas Ministru prezidents
1928. gada 24. janvāris1928. gada 30. novembris
Pēctecis:
Hugo Celmiņš
Priekštecis:
Voldemārs Bastjānis
Latvijas finanšu ministrs
1928. gada 24. janvāris1928. gada 7. marts
Pēctecis:
Roberts Liepiņš
Priekštecis:
Alfrēds Birznieks
Latvijas iekšlietu ministrs
1924. gada 25. maijs1924. gada 18. decembris
Pēctecis:
Eduards Laimiņš
Priekštecis:
amats izveidots
Jūlijs Arājs
Latvijas tieslietu ministrs
1918. gada 19. novembris1919. gada 14. marts
1925. gada 3. marts1925. gada 23. decembris
Pēctecis:
Edvins Magnuss
Ansis Petrevics