Pēteris Skuja
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Pēteris Skuja (1915—1941) bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks. Pēc Latvijas okupācijas atteicās sadarboties ar Padomju varu, izvēršot pretpadomju pagrīdes darbību. Čekas apcietināts 1941. gada pavasarī, izbēdzis un vēlreiz apcietināts. Sodīts ar nāvi nošaujot.[1]
Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēteris Skuja dzimis Kalsnavas pagastā, tautskolotāja ģimenē. 1934. gadā beidzis Rīgas Valsts tehnikumu.[1]
Latvijas Republikas dienestā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dienesta gaitas Skuja uzsāk 1934. gada septembrī 11. Dobeles kājnieku pulkā, 1935. gada 25. martā beidz telefona instruktoru kursus un iegūst dižkareivja pakāpi, bet jau 28. martā kļūst par kaprāli. 20. augustā Skuja beidz Sakaru bataljona virsnieka vietnieku kursus. 1. oktobrī Skuja formāli atvaļinās no dienesta, lai jau 4. oktobrī iestātos Latvijas Kara skolā.[2]
1937. gada 11. augustā Skuja beidz Kara skolu leitnanta pakāpē un tiek iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka II ložmetēju rotas jaunāko virsnieku.[3] 1938. gada 8. janvārī pēc paša lūguma tiek pārcelts uz 4. Valmieras kājnieku pulku, kas dislocēts Rīgā, kā I rotas jaunākais virsnieks,[4] lai varētu būt kopā ar sievu Helēnu, kas strādā Rīgā. 21. martā Skuja kļūst par vada komandieri V rotā, bet 20. oktobrī VI rotā. 1939. gada 27. novembrī beidzis Kājnieku un jātnieku sapieru virsnieku kursus un 1940. gada 27. februārī iecelts par pulka sapieru vada komandieri. 1940. gada 1. aprīlī Skuja kļūst par VI rotas komandiera palīgu.[2]
Pēc Latvijas okupācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Latvijas okupācijas un Latvijas armijas iekļaušanas Sarkanās armijas sastāvā, Skuja nonāk 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. Faktiski vienlaicīgi ar Latvijas armijas likvidāciju Skuja, saskaņā ar izdienu, 1940. gada 8. augustā tiek paaugstināts par virsleitnantu. 10. septembrī Skuju pārceļ uz Dobeli, ieceļot par tur dislocētā 186. strēlnieku pulka I bataljona ložmetēju rotas vada komandieri, 17. oktobrī pārceļot par vada komandieri IX rotā.[2]
Līdz ar pārcelšanu uz Dobeli virsleitnants Skuja uzsāk pretpadomju darbību, pulcējot ap sevi citus patriotiskus virsniekus, karavīrus un civilistus. Skujas grupa drukā un izplata skrejlapas, gādā citiem pagrīdniekiem ieročus un aicina nesadarboties ar padomju varu, viņš pats regulāri dodas uz Rīgu arī bez atļaujas no vadības, izmanto civilapģērbu, lai maskētos. Par spīti piesardzībai, 1941. gada martā Skuja nonāk padomju izlūkdienestu redzeslokā - tiek pārmeklēts viņa dzīvoklis, taču aģitācijas materiālus čekistiem atrast neizdodas. Kamēr Skuja kārtējo reizi atrodas prombūtnē, pienāk ziņa, ka pulkā viņu meklē krievu virsnieki. Nojaušot, ka briesmas ir tuvu, Skuja steidzami šķir savu laulību ar sievu Helēnu, lai pasargātu dzīvesbiedri un jaundzimušo meitu Andu no tālākas vajāšanas, un pats ar vilcienu dodas uz Dobeli.[5] Virsleitnanta Skujas pēdējie vārdi sievai ir:
Audzini Andiņu par latvieti![5]
Pēc ierašanās Dobelē Skuju aiztur divi čekisti - aizbildinoties, ka nevēlas uz ielas atdot savu dienesta ieroci, Skuja viņus pierunā arestu veikt tuvējās viesnīcas telpās. Pēc ieiešanas viesnīcā Skujam izdodas savus aizturētājus pārsteigt nesagatavotus - vienu viņš nošauj, otru apdullina, ielec uz ielas atstātajās kamanās un bēg. Milicija un čekisti bez liekas kavēšanās dodas bēglim pakaļ, taču mežmalā atrod vien viņa virsdrēbes un pamestas kamanas - Skuja ceļu turpina ar slēpēm.[6]
Viņš cer rast glābiņu Lielvācijas teritorijā, vispirms viņš pārnakšņo pie paziņām Aucē, tālāk ceļu mērojot kājām. Par nākamo naktsmītni Skuja izvēlas Koru mājas Kursīšu pagastā, kuru saimnieks ir aizsargs Miķelis Žukurs. Šeit Skuju guļošu pārsteidz čekisti, viņu arestē un aizved uz Saldus cietumu, bet tālāk jau Krievijas PFSR iekšzemi.
Virsleitnantu Pēteri Skuju soda ar nāvi nošaujot 1941. gada 27. novembrī Astrahaņas cietumā. Viņa sievai vēlāk izdodas nokļūt rietumos un ar meitu Andu apmesties uz dzīvi ASV. Par vīra likteni viņa uzzina vien 1995. gadā. Virsleitnanta Skujas kapavieta nav zināma.[5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Daugavas Vanagi, Nr. 25, 1942. g. 11. nov. 8. lpp
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Virsnieki_S». Skatīts: 2015. gada 12. maijs.
- ↑ Kurzemes Vārds, Nr. 180, 1937. g. 13. aug. 6. lpp
- ↑ Brīvā Zeme, Nr. 292, 1937. g. 23. dec. 23. lpp
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Laiks, Nr. 46, 1996. g. 12. jūn. 8. lpp
- ↑ Daugavas Vanagi, Nr. 25, 1942. gada 11. nov. 8. lpp.