Pīters Pauls Rubenss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pašportrets

Pēters Pauls Rubenss (Peter Paul Rubens; dzimis 1577. gada 28. jūnijā, miris 1640. gada 30. maijā) bija flāmu baroka gleznotājs.

Antverpenes periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antverpenes sākumposmā (1610-1614) mākslinieks uzgleznoja 2 savas vēlāk slavenās altārgleznas - "Krusta pacelšana" un "Noņemšana no krusta".

Rubensam vienmēr patika gleznot kailus cilvēku ķermeņus, spraigas kustības, patika izcelt šo ķermeņu vitalitāti. Mākslinieks daudz gleznojis mitoloģiskas tēmas par antīko dievu un cilvēku varoņdarbiem. Arī tās ir šo tēmu brīvas improvizācijas, kas būtībā veltītas dzīves skaistuma, drosmes, vīrišķības un prieka slavinājumam.

Rubensa mitoloģiska sižeta kompozīcijas arvien ir ļoti dinamiskas, ekspresīvas, kompozicionāli kārtotas asimetriski, pa diagonālēm vai līkloču līnijām, balstītas uz spēcīgiem tumšāku un gaišāku toņu pretstatiem.

Rubensa pirmā posma darbiem raksturīgas skanīgas, piesātinātas krāsas, daudz intensīvi sarkanu toņu. Meistara gleznieciskais spēks uzplauka tieši ap 17.gs 20. gadu sākumu, kad krāsa kļuva par viņa spēcīgāko izteiksmes līdzekli. Viņš atsacījās no lokālkrāsām un pārgāja uz daudzveidīgu tonālo gleznojumu, sasniedzot ārkārtīgi bagātīgas toņu nokrāsas.

Antīkās pasaules tēliem Rubenss pievērsās arī tad, kad viņam kā galma māksliniekam nācās savos darbos slavināt valdniekus un galminiekus.

Pēc 1620. gada Rubenss daudz gleznojis portretus. Savos portretu gleznojumos mākslinieks turpina dižrenesanses portreta tradīcijas, tikai jaunos vēsturiskos apstākļos, vairāk akcentējot savu personisko attieksmi pret portretējamo.

Mūža otrā puse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. gs 20. gadu beigās Rubensa dzīvē notika dziļš lūzums. 1626.g. mēra epidēmijā nomira viņa sieva Izabella, pēc kuras viņš ļoti sēroja. 1630. gadā ģimenē ienāca Helēna Furmāne, kas atnesa mākslinieka dzīves otrajā pusē daudz personiska prieka un radoša pacēluma. Tagad viņš daļēji atsacījās no daudzajiem oficiālajiem pasūtījumiem, aizgāja arī no diplomātiskā dienesta un sāka vairāk gleznot savam priekam. Tie bija neliela formāta darbi, kur galvenokārt atspoguļojās viņa personiskie pārdzīvojumi. Kompozīcijas tagad kļuva mierīgas, līdzsvarotas, zuda kolorīta spožā krāsainība, tas ieguva tonāli klusinātu izteiksmi, otas triepieni - plašāku uzlicienu.

Mūža nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vasaras Rubensu ģimene tagad pavadīja ārpuspilsētas pilī - Stēnā, tāpēc šo mākslinieka dzīves pēdējo gadu desmitu mēdz dēvēt par "Stēnas periodu". Viena no Stēnas perioda galvenajām tēmām kļuva lauku ainava, kas parasti tika gleznota ar episka varenuma pilnu noskaņu.

Rubensa mākslinieciskās darbības nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rubensa mākslinieciskajai darbībai bija ļoti liela vēsturiska nozīme. Ar viņa daiļradi flāmu mākslas skola kļuva slavena pasaules mērogā.

Rubenss bija tipisks baroka stila pārstāvis, bet tajā pašā laikā viņa māksla ir savdabīga, jo tās tēli izaug no Flandrijas reālās dzīves. Lai ko arī Rubenss gleznoja, viņa gleznojumi nezaudēja saikni ar reālās pasaules patiesīgumu.

Rubensa daiļrade ne tikai nosacīja flāmu glezniecības skolas turpmāko attīstību, bet ietekmēja arī visas Eiropas mākslas virzību.

Rubensa daiļrades mantojums ir milzīgs - viņš atstājis aptuveni 3000 gleznu un gleznu metus.