Pūķis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pārdabisku būtni. Par citām jēdziena Pūķis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Paolo Učello gleznas "Svētais Juris un pūķis" (apm. 1456) fragments

Pūķis ir fantastisks radījums, kas viduslaiku tekstos parasti aprakstīts kā milzīga čūska ar spārniem un asti, divām vai četrām ķepām, asiem nagiem, necaurduramām bruņām un ugunīgu elpu.

Dažādo mitoloģisko dzīvnieku, ko dēvē par pūķiem, izcelsme, visticamāk, ir dažāda — tie paralēli radās dažādās pasaules kultūrās pēc čūsku un, iespējams, arī dinozauru fosīliju parauga. Ķīniešu pūķi parasti tiek uzskatīti par cilvēkiem labvēlīgiem, savukārt eiropiešu pūķi — par ļauniem (tādi tie ir ne tikai Eiropas kultūrās, bet arī persiešu un citās mitoloģijās).

Pūķa rašanās mīti saistīti ar htonisku radījumu mitoloģiju — tas ir dzīvnieks, kurš dzimis no zemes vai dzīvo pazemē. Senajos Vidējos Austrumos pūķi saistīja ar dzīvības ūdeni. Skandināvu mitoloģijā savukārt Midgardas čūska, kas bija apvijusies pasaulei, nodalīja pirmatnējo haosu no apdzīvotās pasaules.

Pūķa latīņu nosaukums draco (ģenitīvā draconis) nozīmē "čūska". Šis vārds saistāms ar indoeiropiešu sakni derk, kas nozīmē "redzēt", kas saistāms ar pūķa acu mirdzumu, nāvējošo skatienu vai aso redzi. Iespējams, tieši tāpēc hellēnisma, itāļu un ģermāņu folklorā pūķis parādās kā dārgumu sargs.

Atklāsmes 12:3 aprakstīts milzīgs, sarkans pūķis ar septiņām galvām un desmit ragiem, un asti, ar kuru tas norauj no debesīm trešdaļu zvaigžņu. Citos tulkojumos gan lietots apzīmējums "zvērs".

Pūķa tēls bieži parādās viduslaiku stāstos, kur tas tēlots kā varoņa vai svētā pretinieks (ko varonis parasti uzveic). Lai arī parasti ar pūķi cīnās vīrieši, pūķus nogalē vai savalda arī sievietes, bieži — kristiešu svētās.

Vārda etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārda "pūķis" etimoloģija ir saistāma ar indoeiropiešu pirmvalodas sakni *beu-, kuras senākā nozīme bijusi "uzpūst, uztūkt" . Tātad vārds apzīmējis mitoloģisku bagātību piepūtēju, līdzīga izcelsme vārdam "budzis".[1].

Saskaņā ar Pēteri Šmitu pūķa vārds varētu būt aizgūts no vācu puka, savukārt Jānis Endzelīns paudis viedokli, ka tas varētu būt latviešu vārds. Latgaliešu tekstos parādās formas pyučs un pyukulis, lietuviešu valodā pūkys, zviedru puke (=bjära), igauņu puuk, lībiešu pūik jeb pūk.

Pūķis latviešu mitoloģijā un folklorā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms 1610. gada tapušajā Livonijas vēsturē jezuītu priesteris Dionīsijs Fabrīcijs rakstīja, ka "daži tur savā mājā pūķus, kas citiem zog labību un nes mājā", savukārt 1627. gadā Einhorns pūķus pieminēja savos apcerējumos par latviešu elkdievību. Latviešu folklorā pūķis (čūska ar vairākām galvām) ir pārdabiska pretinieka veids līdzās milzim, velnam utt., saistīts ar velnu. Pūķis aprakstīts kā tārps ar deviņām galvām vai čūska, kas "spļauda dzīvas ugunis", lido. Pūķis bieži prasa ziedojumus (īpaši — jaunavas), taču ne vienmēr cilvēkus aprij (dažkārt tur gūstā). Pūķi dažkārt saista arī ar līdzīgām mitoloģiskām būtnēm, piemēram, pazemes ērgli.

Pūķis var būt arī bagātības vācējs un sargs. Uzskata, ka šajā tēlā saplūdušas auglības un svētības dievības, taču pūķis ar šādām funkcijām nav pozitīvs tēls. Pūķi var iegūt īpašumā, pārdodot savu (dažkārt arī ģimenes) dvēseli velnam vai nopērkot pūķi no kāda pilsētas kunga. Pircējam atgādina gaidāmās elles mokas un liek atteikties no Dieva. Pūķa īpašnieks nedrīkst piesaukt Dievu, atņemt dievpalīgu, mest krustu utt. Pūķis jābaro ar asinīm un tam jāziedo cilvēki. Pūķa īpašnieks mirst grūtā nāvē vai pašnāvībā, nerod mieru arī pēc nāves. Pūķi var nošaut ar zelta vai sudraba lodi, pret to līdz arī lūgšana, otrādi skaitīta tēvreize, krusti (sevišķi pīlādža). Latviešu mitoloģijā parādās arī aizgūtais baziliska motīvs: pūķa perināšana no 3, 9, 7 vai 12 gadus veca melna gaiļa vai 200 gadus veca kraukļa olas, nēsājot to 3 gadus (vai 9 nedēļas) padusē.

Pūķu raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūķa attēls viduslaiku bestiārijā

Pūķi parasti ir ārkārtīgi lieli čūskveidīgi radījumi, kas cilvēkus un dzīvniekus spēj norīt veselus. Viņu izcelsme aprakstīta reti, lai arī vairākās senskandināvu sāgās pieminēti pūķu mazuļu perēkļi (līdzīgi putnu perēkļiem). Bieži pūķis aprakstīts kā milzīga čūska ar diviem spārniem, divām nagainām ķepām un spēcīgu, bīstamu asti.

Svētās Martas leģendā pūķim ir putna, lāča, zivs, vērša, lauvas un čūskas iezīmes. Viduslaiku enciklopēdiju tradīcijā (piemēram, Seviļas Isidora "Etymologiae") pūķa spēcīgākā daļa ir tā aste; citos avotos savukārt kā pūķa galvenais ierocis parādās indīga vai ugunīga elpa. Pūķi sedz zvīņas vai raga plāksnes, kuras nav iespējams caurdurt; dažkārt pūķa aizsardzību pret dzelzs ieročiem saista ar pārdabiskiem spēkiem.

Atsevišķos tekstos, tostarp tekstos par Sigurdu un vairākās sāgās (piemēram, Ragnara sāgā), pūķis ir cilvēks, kurš pārvērsts par pūķi vai nu alkatības dēļ, vai arī tāpēc, ka viņam piederošie dārgumi ir nolādēti. Šī iezīme varētu būt saistīta ar senskandināvu folkloras tradīciju par draugar jeb haugbúar — kapu iemītniekiem, kas sargā vērtīgus apbedījumu priekšmetus.

Pūķi kā dārgumu sargātāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūķa kā dārgumu sargātāja motīvs parādās sengrieķu mitoloģijā un seno romiešu leģendās. Ģermāņu folklorā šis ir centrālais motīvs: Fāfnirs, Sigurda nogalinātais pūķis, ir Loki nolaupītā zelta sargs, tāpat arī pūķis, ko nogalina Beovulfs, Sigurda līdzinieks. Fāfnirs par pūķi pārvērties alkatības dēļ.

Iespējams, ka, tāpat kā pār Fāfnira dārgumiem, arī pār Beovulfa dārgumiem gulstas lāsts. Lai arī viņam tie pieder tikai neilgu brīdi, tie, šķiet, saistāmi ar viņa nāvi un citām nelaimēm.

Pūķi, kas sargā dārgumus, divreiz parādās Ektora sāgā, un XIV gs. Konrada sāgā varonis uzņemas atrast citpasaules pili, kurā pūķi sargā dārgumus.

Cīņa ar pūķiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rafaela glezna "Svētais Miķelis un pūķis" (apm. 1505.g.)

Iemesli varoņa cīņai ar pūķi mēdz būt divējādi — lai atbrīvotu tautu no pūķa uzbrukumiem vai ar nolūku iegūt dārgumus. Cīņa ar pūķi "Beovulfā" ietver abus šos motīvus.

Pūķu kāvēji pūķu nogalināšanai izmanto dažādas metodes. Ikonogrāfijā parasti attēlots, ka Svētais Juris iedur šķēpu pūķa rīklē; leģendās par Sigurdu, kā arī piktogrammās akmenī un kokā Skandināvijā un Britu salās varonis — dažkārt pēc Odina norādījumiem — pūķa ceļā izrok bedri un no tās iedur pūķim pavēderē zobenu. Citās ģermāņu leģendās pūķis ir neievainojams, izņemot noteiktu vietu uz vēdera: tajā pūķim ar zobenu iecērt Viglafs "Beovulfā". Daudzās senskandināvu sāgās viegli ievainojamā vieta norādīta uz kreisā spārna vai gar mugurkaulu.

Vidusangļu darbā "Sers Degarē" varonis sakauj briesmoni ar koka milnu. Īslandiešu hagiogrāfijā bīskaps Gudmunds apslaka pūķi (jūras briesmoni) ar svētīto ūdeni, un tas sadalās 12 gabalos un tiek izskalots krastā.

Vēlākajos īslandiešu bruņinieku romānos varoņi un viņu palīgi dažnedažādos veidos cenšas piekļūt attālajam pūķa midzenim. Atalgojums par pūķa nogalināšanu bieži ir ne vien dārgumi, bet arī līgava un daļa karaļvalsts.

Velsiešu Owain, senfranču Ywain, senīslandiešu Iven sāgās parādās epizode, kurā varonis nogalina pūķi, kurš savos nagos sagrābis lauvu. Pēc tam lauva kļūst par varoņa ceļabiedru un piedalās tā turpmākajos piedzīvojumos.

Lielākā daļa viduslaiku varoņu nogalina pūķus, kurus sastop, taču viduslaiku hagiogrāfiju svētie bieži izdzen pūķi tuksnesī vai neapdzīvotā zemē.

Tidreka sāgā pūķis nolaupa karali, aiznes to uz savu midzeni, kur to sadala gabalos un apēd. Beovulfam izdodas pūķi uzveikt tikai ar Viglafa palīdzību, turklāt viņš tiek nāvīgi ievainots. Pūķu kāvēji aizsargājas no pūķa uguns un indes ar īpašu apmetņu un vairogu palīdzību (piemēram, vairogs, kas apvilkts ar vērša ādu). Ektora sāgā varonis no rūķa saņem burvju ziedi, kas aizsargā no ievainojumiem. Zobeni, ar ko varoņi nogalina pūķus, bieži ir leģendāri vai burvju priekšmeti; tas, ar kuru Viglafs nogalina pūķi "Beovulfā" ir ealsweord eotonisc (milžu darināts sens zobens), kas spēj caurdurt pūķa citādi necaurduramās zvīņas.

Pūķi klasiskajā tradīcijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiskajā tradīcijā pūķi tika uzskatīti gan par pārdabiskiem radījumiem leģendās un mitoloģijā, gan arī par čūsku dzimtas pasugu. Gaja Jūlija Solīna, Plīnija Vecākā un Ailiāna darbos aprakstīts, ka pūķi mitinās zināmās, taču parasti attālās pasaules vietās. Tie bieži parādījās arī bestiārijos, enciklopēdiskā, ģeogrāfiskā un ceļojumu literatūrā, kā arī kā grieķu un romiešu fabulu tēli. Hērodota Historiae un Ktēsija un Megastēna Indijas aprakstos (V-IV gs. p.m.ē.) parādās milzu tārpi un spārnotas čūskas. Paši pūķi aprakstīti daudzos darbos, tostarp Plīnija "Dabas vēsturē", Seviļas Isidora "Etimoloģijās", "Austrumu brīnumos", Lukāna "Farsālijā", Bruneto Latīni Li livres dou tresor, Pjēra Bersuīra Ovidius moralizatus, "Mandevija ceļojumos". Nodaļas par pūķiem ir daudzos bestiārijos, senangļu "Austrumu brīnumos" atrodams 50 pēdas garu pūķu apraksts, un Liber monstrorum pieminēta milzu čūska.

Klasiskajā mitoloģijā ir daudz leģendu par pūķiem un to pretiniekiem — par Jāsonu, Kadmu, Hēraklu, Apollonu.

Pūķi viduslaiku kristīgajā tradīcijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nezināma Bohēmijas meistara "Svētā Margarēta" (apm. 1400. g.)

Viduslaiku tradīciju būtiski ietekmēja Bībeles materiāls, ģermāņu un ķeltu mitoloģijas motīvi, kā arī austrumu mitoloģija. Teksti bija pieejami daudzās valodās, kas veicināja pūķa tēla parādīšanos folklorā un tautas literatūrā.

Kristīgajā tradīcijā pūķi bieži saista ar velnišķīga ļaunuma iemiesojumu. Viduslaiku bestiārijos pūķis parādās kā alegorisks lepnības grēka — un tādējādi arī šī grēka cēloņa Sātana — simbols.

Pūķi nereti parādījās arī viduslaiku svētos dzīvesstāstos, kas bija viens no svarīgākajiem stāstījuma žanriem Rietumeiropas viduslaiku tradīcijā. Viduslaiku beigās tika uzskatīts, ka ar sātanisku pretinieku pūķa vai milzu čūskas formā cīnījušies jau apmēram 100 svētie, tostarp Sv. Juris, Sv. Antonijs, Sv. Margarēta, Sv. Gregorijs. Daudzi šādi svētie tika pielūgti tikai atsevišķās vietās, taču liela daļa ir kanoniski svētie, piemēram, Sv. Marta, kurai par godu līdz pat XII gs. tika rīkoti svētki, kuros parādījās arī sakautā briesmoņa ķermenis.

Visslavenākais svētais, kurš sakāvis pūķi, ir Sv. Juris. Stāsts, kurā viņš izglābj nāvei nolemtu jaunavu, īpašu popularitāti ieguva Voradžinas Jēkaba XIII gs. Legenda aurea ("Zelta leģenda") dēļ. Sv. Jura cīņa ar pūķi ir diezgan vēlīns viņa dzīvesstāsta papildinājums — iespējams, XI gs. beigu vai XII gs. sākuma. Pētnieki uzskata, ka Sv. Jura tēls saplūdis vai nu ar pūķu kāvēja tēlu no viduslaiku literatūras, vai Perseja figūru (mītam par Andromēdas glābšanu ir izteikta līdzība ar Sv. Jura leģendu par jaunavas atbrīvošanu).

Pūķi ģermāņu un ķeltu tradīcijās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kokgriezums, kurā attēlots, kā Sigurds nogalē Fāfniru

Visbagātīgākās ziņas par pūķiem viduslaiku folklorā gūstamas no tautas eposiem, varoņeposiem un bruņinieku romāniem, kas uzplauka literatūrā ģermāņu valodās. Par visizcilāko pūķu kāvēju šajā laikā tika uzskatīts Sigurds jeb Zigfrīds. Šī leģenda pirmoreiz parādās "Beovulfā", kuru datē ar XIII-X gs. "Beovulfa" varonis, kurš pats vēlāk kļūst par pūķu kāvēju, tiek salīdzināts ar Sigurda tēvu Sigmundu, kuru autors nosauc par lielāko ziemeļu varoni. Vēlākos aprakstos cīņa ar pūķi tiek piedēvēta par tēvu slavenākajam dēlam, kura drosme aprakstīta Volsunga sāgā.

Cita leģendas versija aprakstīta Tidreka sāgā, kurā atrodamas gandrīz tikpat senas leģendas kā "Beovulfā". Par to, ka šī leģenda bija plaši pazīstama, liecina tas, ka Sigurds, pūķa Fāfnira nogalētājs, bieži minēts arī senskandināvu skaldu dzejā, kā arī rūnu rakstos un kokgriezumos no viduslaiku Skandināvijas un Britu salām.

Bez Sigurda un Beovulfa senskandināvu un senangļu tradīcijās stāsti par pūķiem atrodami vēl daudzos senskandināvu dzejas un prozas darbos (blakus tiem, kas jau minēti), it īpaši Poētiskajā Edā (jeb Vecākajā Edā) un Snorres Sturlusona Jaunākajā Edā. Sakša Gramatiķa Gesta Danorum atstāstītas Frodo, Fridleva un Harolda Hadrādas cīņas ar pūķiem. Norvēģijas karalis Harolds saistīts ar pūķiem arī epizodēs, ko Snorre Sturlusons nav iekļāvis "Heimskringlā", piemēram, īslandiešu leģendā "Torstens Ziņkārīgais" un divos prinča Harolda piedzīvojumos Bizantijā.

Pūķi zem Vortingerna pils parādās Monmutas Džefrija un Tilberijas Gervāsija darbos, darbos, par kuru autoru uzskata Nenniju, Ranulfa Higdena Polychronicon un Roman de Brut, tāpat kā Alliterative Morte Arthure un Melorija Morte Darthur, kur kā pūķu kāvēji aprakstīti Lanselots, Tristans un Īvains.

Citi pūķu kāvēji viduslaiku angļu bruņinieku romānos ir, piemēram, Gajs no Vorvikas, sers Torents no Portingeilas, sers Degarē, Toms a Linkolns, sers Eglamūrs no Artuā, kā arī Sv. Juris, kura leģenda tika pārstrādāta atbilstoši bruņinieku romāna tradīcijām.

Pūķi parādās arī visās leģendas par Tristanu versijās. Bruņinieku romānā "Sers Gaveins un zaļais bruņinieks" varonis cīnās pret pūķiem un citām viņam nelabvēlīgām būtnēm.

Pūķi Āzijas tradīcijās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīniešu pūķis

Pūķis parādās vairākās Āzijas kultūrās, un sevišķa nozīme tiem ir ķīniešu kultūrā. Ķīniešu pūķi (lóng) ir čūskas un — bieži — kāda cita dzīvnieka apvienojums; lielākajai daļai no tiem nav spārnu. Tie atbild par laikapstākļiem un ūdeni, ir spēka simbols. Japāņu pūķi (nihonryū) līdzinās ķīniešu un korejiešu pūķiem, taču tiem ir trīs nagi, nevis četri. Ar dažiem izņēmumiem japāņu pūķi ir cilvēkiem labvēlīgi un var piepildīt to vēlēšanās. Japāņu mitoloģijā pūķi sastopami reti. Korejiešu mitoloģijā parādās trīs veidu pūķi: debesu pūķis yong, kurš atbilst ķīniešu pūķim un saistīts ar ūdeni un laikapstākļiem, okeānu pūķis yo, kuram nav ragu un kurš līdzinās jūrasčūskai, un kalnu pūķis kyo.

Ķīniešu mitoloģijā Haņu dinastijas laikā pūķis tika attēlots ar čūskas ķermeni, zivs zvīņām un asti, brieža ragiem, kamieļa seju, diviem ērgļa nagu pāriem, vērša ausīm, tīģera kājām un dēmona acīm. Zem zoda pūķim atradās liesmojoša pērle. Dažkārt ķīniešu pūķus attēlo ar no priekškājām augošiem sikspārņa spārniem līdzīgiem spārniem, taču lielākajai daļai ķīniešu pūķu spārnu nav.

Pūķim tiek piedēvētas arī dažādas īpašības: tas spēj pārvērsties par zīdtārpiņu, lidot vai paslēpties ūdenī, radīt mākoņus, pārvērsties ūdenī vai ugunī, kļūt neredzams vai tumsā spīdēt.

Ķīniešu pūķis izteikti saistīts ar ūdeni. Ķīniešu mitoloģijā parādās četri pūķu karaļi, kas saistīti ar Austrumjūru (Austrumķīnas jūra), Dienvidjūru (Dienvidķīnas jūra), Rietumjūru (iespējams, Indijas okeāns) un Ziemeļjūru (iespējams, Baikāls). Tā kā uzskatīja, ka pūķi atbild par laikapstākļiem, tiem cēla tempļus.

Ķīnas mākslā un literatūrā parādās deviņi pūķu veidi:

  • debesu pūķis (天龍: Tianlong), kas velk dievu ratus un apsargā to pilis,
  • garīgais pūķis (神龍: Shenlong), kas atbild par vēju un lietu,
  • apslēpto dārgumu pūķis (伏藏龍: Fúcánglóng),
  • pazemes pūķis (地龍: Dilong),
  • spārnotais pūķis (應龍: Yinglong), Dzeltenā imperatora kalps,
  • ragainais pūķis (虯龍: Jiaolong),
  • ezeru pūķis (蟠龍: Panlong),
  • dzeltenais pūķis (黃龍: Huanglong), kurš cilvēkam iemācīja rakstību,
  • pūķu karalis (龍王).

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. II sējums. Rīga: Avots, 1992.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]