Paškaitējums

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Paškaitējums rokai

Paškaitējums ir tīša sava ķermeņa savainošana bez pašnāvības nolūka. Daži zinātnieki izmanto tehniskākas definīcijas, kas saistītas ar šīs uzvedības specifiskiem aspektiem. Šāda darbība var tikt veikta ar mēķi atvieglot citādi nepanesamas emocijas, nerealitātes sajūtu un nejutīgumu. Slimība ir iekļauta Diagnostiskajā un statistiskajā garīgo slimību rokasgrāmatā (DSM-IV-TR), kā robežpersonības traucējumu un klīniskās depresijas simptoms. Dažkārt tā tiek saistīta ar garīgu slimību, psiholoģisku traumu un piedzīvotu vardarbību, tostarp emocionālu un seksuālu vardarbību, ēšanas traucējumiem vai garīgām īpašībām, piemēram, zemu pašvērtējumu vai perfekcionismu. Tomēr statistiska analīze ir grūti veicama, jo daudzi paškaitnieki slēpj savus savainojumus.

Paškaitnieki nereti tiek uzskatīti par pašnāvnieciskiem, taču lielākajā daļā gadījumu tas tā nav.[1][2] Neletāls paškaitējums ir bieži sastopams jauniešu vidē visā pasaulē [3] un, tā izplatības dēļ, termins paškaitējums aizvien vairāk tiek izmantots, lai apzīmētu jebkuru neletālu paškaitniecisku aktu, neatkarīgi no nolūka. [4]

Pastāv vairākas metodes, ko izmanto paškaitnieku ārstēšanai. Tās lielākoties koncentrējas vai nu uz pamatā esošo iemeslu vai arī pašas rīcības ārstēšanu. Gadījumos, kad paškaitējums ir saistīts ar depresiju, var tikt nozīmēta antidepresantu terapija.[5] Alternatīvas pieejas ir izvairīšanās tehniku apgūšana, kas koncentrējas uz paškaitnieka uzmanības pievēršanu citām darbībām, vai paškaitnieciskās darbības aizvietošana ar drošākām metodēm, kas neizraisa neatgriezenisku bojājumu.[6]

Definīcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paškaitējums apzīmē dažādas uzvedības izpausmes, kurās ievainojumu izraisījis cilvēks pats.[7] Pašizraisīts ievainojums ir specifisks termins, kas saistīts ar karvīriem, lai aprakstītu neletālus ievainojumus, ko cilvēks izraisījis pats, lai nebūtu jāpiedalās kaujā.[8][9] Tas atšķiras no parastās paškaitējuma definīcijas, jo bojāums veikts specifiska sekundāra iemesla dēļ. Plašākā paškaitējuma definīcijā var iekļaut arī cilvēkus ar ēšanas traucējumiem, kas tādā veidā nodara kaitējumu savam ķermenim.

Bieži tiek uzskatīts, ka paškaitējums tiek veikts uzmanības pievēršanai, tomēr lielākajā daļā gadījumu tas tā nav. Daudzi paškaitnieki ļoti uztraucas par savām brūcēm un rētām un jūtas vainīgi par savu uzvedību, tādēļ veic dažādus pasākumus, lai slēptu savu uzvedību no citiem. [10] Nereti tie melo par savu savainojumu cēloni vai slēpj tos zem drēbēm.[11][12] Šādiem indivīdiem paškaitējums nav saistīts ar pašnāvību vai parasuicīdu uzvedību. Persona, kas pati sevi savaino parasti nevēlas izbeigt savu dzīvi. Tiek uzskatīts, ka parasti paškaitējums tiek izmantots kā mehānisms emocionālu sāpju un ciešanu atvieglošanai.[1][2] Pētījumos ar indivīdiem ar attīstības traucējumiem (piemēram, garīgu atpalicību) atklāts, ka paškaitējums viņu vidū ir atkarīgs no vides faktoriem, piemēram, tas kalpo uzmanības pievēršanai vai lai izvairītos no pienākumiem.[13] Lai arī ne vienmēr, tomēr daži indivīdi cieš no disasociācijas (stāvokļa, kad cilvēks jūtas atdalīts un nesaistīts ar apkārtējo vidi) un tiem ir izteikta vēlēšanās justies īstiem un/vai pakļauties sabiedrības noteikumiem. Biežs paškaitējuma veids ir roku, kāju, vēdera, cisku iekšpušu u.c. ķermeņa apgabalu graizīšana. Tomēr paškaitējuma metodes ir atkarīgas tikai no indivīda izdomas un to vidū ir ādas knaibīšana, matu izraušana, sevis dedzināšana, duršana, saindēšana, pārmērīga alkohola lietošana un paškaitējuma veidi, kas saistīti ar anoreksiju un bulīmiju. Nereti paškaitējums tiek veikts uz ķermeņa apgabaliem, kas ir viegli noslēpjami no citu acīm.[14] Paškaitējumu var ne tikai definēt kā kaitējuma nodarīšanu paša ķermenim. Precīzāk būtu paškaitējumu definēt pēc tā nolūka un emocionālās spriedzes, kuru indivīds vēlas mazināt.[15] Kritērijus paškaitējuma diagnosticēšanai nepiedāvā ne DSM-IV-TR, ne ICD. Nereti tas tiek uzskatīts tikai par pamatā esošas slimības simptomu,[1] lai arī daudzi paškaitnieki uzskata, ka par šo jautājumu jādiskutē.[12]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Fox, C; Hawton, K (2004), "Sometimes it's nice to see that it is me hurting, instead of somebody else", Deliberate Self-Harm in Adolescence, London: Jessica Kingsley, ISBN 142370987X
  2. 2,0 2,1 Suyemoto, K.L. (1998), "The functions of self-mutilation.", Clinical Psychology Review 18 (5): 531–554, doi:10.1016/S0272-7358(97)00105-0
  3. Schmidtke A, et al. (1996). "Attempted suicide in Europe: rates, trends and sociodemographic characteristics of suicide attempters during the period 1989–1992". Acta psychiatrica Scandinavica 93 (5): 327–338. doi:10.1111/j.1600-0447.1996.tb10656.x.
  4. Rodham, K. et al. (2005). "Deliberate Self-Harm in Adolescents: the Importance of Gender". Psychiatric Times 22 (1).
  5. Haw, C. et al. (2001), "Psychiatric and personality disorders in deliberate self-harm patients", British Journal of Psychiatry 178: 48–54, doi:10.1192/bjp.178.1.48
  6. Klonsky, E.D. and Glenn, C.R. (2008). "Resisting Urges to Self-Injure". Behavioural and Cognitive Psychotherapy 36: 211–220. doi:10.1017/S1352465808004128.
  7. LifeSIGNS (2007), LifeSIGNS Self Injury Awareness Booklet, ISBN 0955550602. Atjaunināts: 2008-05-26
  8. Duffy, M., Example of Self-inflicted wounds in World War I. Atjaunināts: 2008-05-26
  9. Spartacus Educational, Reasons for Self inflicted wounds. Atjaunināts: 2008-05-26
  10. Truth Hurts Report, Mental Health Foundation, 2006, ISBN 978-1-90364-581-9. Atjaunināts: 2008-06-11
  11. Who's Hurting Who? Young people, self-harm and suicide, Manchester: 42nd Street, 1996, ISBN 1-900782-00-6
  12. 12,0 12,1 Pembroke, L R (ed.) (1994). Self-harm - Perspectives from personal experience. Chipmunka/Survivors Speak Out. ISBN 1-904697-04-6.
  13. Iwata, B. A., et al. (1994), "Toward a functional analysis of self-injury.", Journal of Applied Behavior Analysis 27: 197–209, doi:10.1901/jaba.1994.27-197
  14. Hodgson, Sarah (2004), "Cutting Through the Silence: A Sociological Construction of Self-Injury", Sociological Inquiry 74 (2): 162–179, doi:10.1111/j.1475-682X.2004.00085.x
  15. LifeSIGNS, What self-injury is. Atjaunināts: 2008-05-26