Pašnāvība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pašnāvību skaits pasaulē

Pašnāvība ir darbība, kurā persona pati pārtrauc savu dzīvi. Daudzās vārdnīcās tiek minēta arī tās metaforiskā nozīme, kas ir "tīša paša intereses iznīcināšana".[1] Pašnāvība var notikt daudzu iemeslu dēļ, tostarp depresijas, vainas sajūtas, sāpju, finansiālu grūtību, kā arī citās negatīvās situācijās. Katru gadu gandrīz viens miljons cilvēku mirst no pašnāvības, kā rezultātā tā ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem visā pasaulē.[2] Tiek uzskatīts, ka katru gadu tiek veikti 10 līdz 20 miljoni pašnāvības mēģinājumu, kas nebeidzas ar nāvi.[3]

Uzskatus par pašnāvību ietekmējuši viedokļi par eksistenciālām tēmām, piemēram, reliģiju, godu un dzīves jēgu. Lielākā daļa Rietumu un dažas Āzijas reliģijas - Ābramiskās reliģijas, Hinduisms - uzskata pašnāvību par nosodāmu darbību. Kristieši pašnāvību uzskata par nopietnu noziegumu un grēku pret Dievu, jo tic, ka dzīvība ir svēta. Japānā pastāvošie uzskati par godu un reliģiju noveda pie harakiri jeb seppuku attīstības, kas ir viens no vissāpīgākajiem pašnāvības veidiem. Tas tika pieņemts kā kļūdu vai grēku izpirkšanas veids, vai arī kā protesta izpausme samuraju ērā. 20. gadsimtā pašnāvība, pašuzupurēšanās veidā, tika izmantota kā protesta līdzeklis, vai arī kā militāra vai teroristiska taktika, kas izpaudās kā kamikadzes vai pašnāvnieki-teroristi. Sati bija Hinduistu tradīcija bērēs, kad atraitne sevi sadedzināja uz mirušā vīra bēru sārta.[4]

Pašnāvība, kuru palīdzējis veikt medicīniskais personāls (eitanāzija), un tiesības uz nāvi ir pretrunīgs ētikas jautājums, kas skar cilvēkus, kas ir nāvīgi slimi, cieš ārkārārtīgas sāpes un/vai kam ir minimāla dzīves kvalitāte slimības vai ievainojuma dēļ. Pašuzupurēšanās citu dēļ parasti netiek uzskatīta par pašnāvību, jo tās mērķis nav nogalināt sevi, bet izglābt kādu citu.

Parasti mūsdienu medicīnā tiek uzskatīts, ka pašnāvība ir garīgās veselības traucējumu izpausme. Tā tiek saistīta ar tādiem psiholoģiskiem faktoriem, kā grūtībām cīņā ar depresiju, nebeidzamām ciešanām vai bailēm, vai kādām citām garīgām slimībām vai problēmām. Pašnāvība dažkārt tiek uzskatīta par "saucienu pēc palīdzības" vai uzmanības, vai arī līdzekli kā paust izmisumu un vēlmi aizbēgt, nevis kā patiesa vēlēšanās mirt. [5] Lielākā daļa cilvēku, kas izdara pašnāvības mēģinājumu, no tā nenomirst, taču cilvēki, kas ir veikuši vairākus pašnāvības mēģinājumus pakļauti daudz lielākam riskam mirt no izdevušās pašnāvības.[6]

Pašnāvības fenomens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Domas par pašnāvību[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Domas par pašnāvību var būt dažādas, sākot ar nenoteiktām vai neskaidrām dziņām līdz pat rūpīgi izstrādātiem plāniem un instrukcijām par rīcību pēc nāves. Šādam stāvoklim nepieciešama profesionāla iejaukšanās, lai noteiktu tā nopietnību, tostarp pašnāvības plāna esamību un pacienta rīcībā esošos līdzekļus pašnāvības veikšanai. Nopietnas domas par pašnāvību ir medicīniska krīze, kam nepieciešama neatliekama ārstēšana. [7]

Pašnāvnieciskas izpausmes un pašnāvības mēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažkārt cilvēki var veikt darbības, kas atgādina pašnāvības mēģinājumus, lai arī tās nav veiktas ar šādu mērķi. Tās sauc par "pašnāvnieciskām izpausmēm". Prototipiskas metodes var būt neletāls paškaitējums, kas atstāj nepārprotamas mēģinājuma pēdas, vai arī letāla darbība laikā, kad persona uzskata, ka visticamāk tā tiks izglābta vai tai neļaus to izdarīt līdz galam.

No otras puses, persona, kas patiešām vēlas mirt var izdzīvot dažādu iemeslu dēļ, piemēram, zināšanu trūkuma, nevēlēšanās izmēģināt metodes, kas varētu beigties ar pastāvīgu sevis kaitējumu (gadījumā, ja mēģinājums nebeidzas ar nāvi}, nevēlēšanās mēģināt metodi, kas varētu kaitēt citiem, nevēlamas izglābšanas iespējas u.c. Var pastāvēt konflikts, kad cilvēks, kas patiešām vēlas mirt ir tik izmisis, ka grib sevi nogalināt, tajā pašā laikā ir pārāk nobijies, lai veiktu ekstrēmās darbības, kas nepieciešamas nāves izraisīšanai. Ir nepareizi sacīt, ka persona, kas izdzīvojosi pēc zāļu pārdozēšanas tikai "sauca pēc palīdzības", lai gan patiesībā šis pašnāvības mēģinājums vienkārši nebeidzās ar nāvi. Tas pasvītro faktu, ka nogalināt sevi veidā, kas nav traumatisks vai sāpīgs, ir grūti. Šīs darbības tiek definētas kā "pašnāvības mēģinājums".

Starpība starp pašnāvības mēģinājumu un pašnāvnieciskām izpausmēm ir grūti nosakāma. Nodoms un motivācija nereti ir grūti atšķirami, jo daudzi pašnāvnieciski cilvēki nespēj izšķirties par to, vai patiešām viņi vēlas mirt. Viena no pieejām uzskata, ka pietiekoši spēcīga pašnāvības vēlme vienmēr beigsies ar nāvi, tādēļ tā attiecas pret visiem pašnāvībai tuviem stāvokļiem kā pašnāvnieciskām izpausmēm. Tomēr tas neizskaidro, kādēļ tik daudzi cilvēki, kuru pašnāvības mēģinājumi nebeidzas ar nāvi, rezultātā cieš no smagiem ievainojumiem, kas bieži ir neatgriezeniski un visticamāk ir nevēlami tiem, kas veikuši pašnāvnieciskas izpausmes. (Skatīt: Paškaitējums.) Cita iespēja ir, ka cilvēki, kas vēlas veikt tikai pašnāvnieciskas izpausmes, nejauši sevi nogalina, jo nav novērtējuši izvēlētās metodes letalitāti vai arī pārvērtējuši citu cilvēku iejaukšanos. Pašnāvnieciskas darbības jāvērtē pēc iespējas nopietnāk, jo gadījumā, ja reakcija no apkārtējiem nav pietiekoša, tā var izraisīt jaunus mēģinājumus.

Tehniskajā literatūrā tiek dota priekšroka terminiem "parasuicīds" vai "tīšs paškaitējums", taču abi šie nosaukumi izvairās no jautājuma par pašnāvniecisku darbību nolūku.

Gandrīz puse no pašnāvībām notiek pēc iepriekšēja pašnāvības mēģinājuma, kas nav beidzies ar nāvi. Cilvēki, kas ir iepriekš veikuši pašnāvības mēģinājumu, ir pakļauti 23 reizes lielākam riskam mirt no savas rokas, nekā cilvēki, kas šādu mēģinājumu nav veikuši.[8] Cilvēki, kas izdara kaitējumu sev, kā grupa ir ļoti atšķirīgi no personām, kas patiešām mirst no pašnāvības. Sievietes izdara pašnāvības mēģinājumus daudz biežāk nekā vīrieši, taču vīriešiem ir 4 reizes liekāka iespēja mirt no pašnāvības. [9]

Pašnāvības krīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašnāvības mēģinājums, kas nebeidzas ar nāvi, vai situācija, kurā persona nopietni plāno pašnāvību vai daudz par to domā, tiek uzskatīta par medicīnisku krīzi, kam nepieciešama iejaukšanās pašnāvības novēršanai.

Pēcnāves vēstule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Pēcnāves vēstule

Pēcnāves vēstule ir rakstisks vēstījums, ko atstājis cilvēks, kas mēģinājis vai miris pašnāvības dēļ, lai arī liela daļa cilvēku, kas izdara pašnāvību līdz galam, to neatstāj.[10] Pētījumu rezultāti par cilvēkiem, kas atstāj pēcnāves vēstuli, ir atšķirīgi - amplitūdā no apmēram 12 līdz 37%. Motivācijas, kas mudina atstāt šādas vēstules, ir dažādas, sākot ar miera noslēgšanu ar tuviniekiem līdz citu vainošanai savā nāvē. Tajā var būt arī atvainošanās palicējiem.

Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsaucoties uz oficiālu statistiku, apmēram viens miljons cilvēku katru gadu mirst pašnāvībā, kas ir vairāk nekā slepkavības vai kara dēļ.[11] Atsaucoties uz 2005. gadā publicētajiem datiem, pašnāvības pārsniedz slepkavību skaitu attiecībā, kas tuva 2 pret 1 un ierindojas 11. vadošo nāves cēloņu saraksta vietā, kas ir augstāk nekā aknu slimības un Parkinsona slimība. [12]

Rietumos vīrieši no pašnāvības mirst daudz biežāk nekā sievietes, lai arī sievietes daudz biežāk izdara pašnāvības mēģinājumus. Šāds sadalījums novērots vismaz pēdējā gadsimta laikā.[13] Daži medicīnas profesionāļi uzskata, ka šādas statistikas iemesls ir fakts, ka vīriešiem daudz raksturīgāk ir izvēlēties efektīvus, vardarbīgus līdzekļus (šaujamieročus, nažus, pakāršanos u.c.), savukārt sievietes galvenokārt izvēlas metodes, kam pastāv liela neizdošanās iespēja, piemēram, zāļu pārdozēšanu. Arī šajā gadījumā šāds sadalījums novērots vismaz pēdējā gadsimta laikā. [13]

Citi uzskata, ka šāda starpība izskaidrojama ar atšķirībām vīriešu/sieviešu psiholoģijā. Tā kā pastāv lielāka sociālā stigma pret vīriešiem, kas cieš no depresijas, un tiem pieejams mazāks sociālā atbalsta tīkls un palīdzība depresijas novēršanā, tie tiek uzskatīti par galvenajiem iemesliem, kādēļ vīriešu pašnāvību skaits ir neproporcionāli lielāks. Pašnāvība kā "sauciens pēc palīdzības" vīriešu acīs nav pievilcīga iespēja. Parasti vīrieši mirst no pašnāvības trīs līdz četras reizes biežāk nekā sievietes, un nav neparasti, ja starpība ir pat piecas vai vairāk reizes lielāka.

Biežāka vīriešu mirstība no pašnāvības novērota arī citās valstīs, ne tikai Rietumos. 1979. — 1981. gadā, 74 valstis ziņoja par vismaz vienu vai vairākiem pašnāvības gadījumiem. Divās valstīs skaits abiem dzimumiem bija vienāds: Seišelu Salās un Kenijā. Trīs valstīs sieviešu pašnāvību skaits pārsniedza vīriešu: Papua Jaungvinejā, Makao, Franču Gviānā. Pārējās 69 valstīs vīriešu pašnāvību skaits pārsniedza sieviešu.[14]

Baraklo (Barraclough) atklāja, ka sieviešu, vecumā no 5-14 gadiem, pašnāvību skaits bija vienāds vai pārsniedza vīriešu pašnāvību skaitu tikai 14 valstīts, galvenokārt Dienvidamerikā un Āzijā.[15]

Pašnāvību skaits gadā uz 100 000 iedzīvotājiem
Vieta Valsts Vīrieši Sievietes Kopā Gadā
1 Karogs: Baltkrievija Baltkrievija 63.3 10.3 35.1 2003
2 Karogs: Lietuva Lietuva 55.9 9.1 30.7 2008
3 Karogs: Krievija Krievija 53.9 9.5 30.1 2006
4 Karogs: Kazahstāna Kazahstāna 46.2 9.0 26.9 2007
5 Karogs: Latvija Latvija 34.1 7.7 19.9 2007
6 Karogs: Japāna Japāna 35.8 13.7 24.4 2007
7 Karogs: Gajāna Gajāna 33.8 11.6 22.9 2005
8 Karogs: Ukraina Ukraina 40.9 7.0 22.6 2005
9 Karogs: Dienvidkoreja Korejas Republika 29.6 14.1 26.1 2006
10 Karogs: Šrilanka Šrilanka 21.6 1996

Pašnāvību skaits dažādās valstīs dažkārt saglabājas stabils. Piemēram, 1975. gadā pašnāvību skaits Austrālijā, Dānijā, Anglijā, Francijā, Norvēģijā un Šveicē bija 3,0 uz 100 000 iedzīvotājiem, kas bija vienāds ar 1875. gada rādītājiem.[16] Rādītāji 1910. - 1914. gadā un 1960. gadā atšķīrās par mazāk nekā 2,5 uz 100 000 iedzīvotājiem Austrālijā, Beļģijā, Dānijā, Anglijā un Velsā, Īrijā, Japānā, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Skotijā, Dienvidāfrikā, Spānijā, Zviedrijā un Nīderlandē. [17]

Starp dažādām valstīm pastāv ievērojamas pašnāvību skaita atšķirības. Divos pētījumos tika atklāts, ka amplitūda ir no 0 līdz 40 pašnāvībām uz 100 000 iedzīvotāju.[18]

Šķiet, ka visā pasaulē pašnāvību skaits dažādās valstīs pieaug, tas labi dokumentēts daudzās Eiropas valstīs.[19] Šāda tendence varētu būt netiešs rezultāts tam, ka pakāpeniski samazinās nāvju skaits citu iemeslu dēļ, t.i. nāvju skaita samazināšanās citu iemeslu dēļ atklāj iepriekš apslēptu predispozīciju pret pašnāvību.[20][21] Vēl viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka ir samazinājusies ar pašnāvniekiem saistītā sociālā stigma, jo pašnāvība vairs netiek uzskatīta par noziegumu vai grēku. Tādēļ medicīnas darbinieki un policija reģistrē vairāk pašnāvību, šādi palielinot to oficiālo skaitu.

Cilvēki visbiežāk pašnāvības izdara pavasarī un vasarā.[nepieciešama atsauce] Uzskats, ka pašnāvības visbiežāk tiek izdarītas Ziemassvētku laikā, ir bieži sastopams pārpratums.[22] Cilvēki, kas cieš no sezonālajiem afektīvajiem traucējumiem pakļauti lielākam pašnāvības riskam. Dažos pētījumos atklāts, ka gados vecāki cilvēki biežāk pašnāvības izdara savu dzimšanas dienu laikā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Merriam-Webster OnLine. Atjaunināts: 2007-07-21.
  2. CIS: UN Body Takes On Rising Suicide Rates
  3. Suicide and psychiatric diagnosis: a worldwide perspective. World Psychiatry (2002-10-01).
  4. Indian woman commits sati suicide
  5. WHO Europe - Suicide Prevention (PDF). World Health Organization (2005-01-15). Atjaunināts: 2007-12-11.
  6. Shaffer D (September 1988). "The epidemiology of teen suicide: an examination of risk factors". J Clin Psychiatry 49 Suppl: 36—41. PMID 3047106.
  7. Gliatto MF, Rai AK Evaluation and Treatment of Patients with Suicidal Ideation, American Family Physician, March 15, 1999
  8. Shaffer, D.J. (September 1988). "The Epidemiology of Teen Suicide: An Examination of Risk Factorsbutface". Journal of Clinical Psychiatry 49 (supp.): 36—41. PMID 3047106.
  9. National Center for Health Statistics. Deaths: Injuries, 2002. Retrieved on 21 October 2007.
  10. Suicide FAQs Canadian Mental Health Association] Retrieved on May 20, 2008
  11. Suicide prevention. WHO Sites: Mental Health. World Health Organization (February 16, 2006). Atjaunināts: 2006-04-11.
  12. 2005 Data (PDF). Suicide Prevention. Suicidology.org (2005). Atjaunināts: 2008-03-24.
  13. 13,0 13,1 1920 World Book, Volume 9, page 5618
  14. Lester, Patterns, Table 3.3, pp. 31-33
  15. Barraclough,B M. Sex ratio of juvenile suicide. Journal of the American Academy of Child & Adolescent Psychiatry, 1987, 26, 434-435.
  16. Australian Bureau of Statistics, 1983; Lester, Patterns, 1996, p. 21
  17. Lester, Patterns, 1996, p. 22
  18. La Vecchia, C., Lucchini, F., & Levi, F. (1994) Worldwide trends in suicide mortality, 1955-1989. Acta Psychiatrica Scandinavica, 90, 53-64.; Lester, Patterns, 1996, pp. 28-30.
  19. Lester, Patterns, 1996, p. 2.
  20. Baldessarini, R. J., & Jamison, K. R. (1999) Effects of medical interventions on suicidal behavior. Journal of Clinical Psychiatry, 60 (Suppl. 2), 117-122.
  21. Khan, A., Warner, H. A., & Brown, W. A. (2000) Symptom reduction and suicide risk in patients treated with placebo in antidepressant clinical trials. Archives of General Psychiatry, 57, 311-317.
  22. "Are Suicide Rates Higher at Christmas?" (PDF). Centre For Suicide Prevention. 1995. Arhivēts no oriģināla 2005-04-06.