Parīze—Rubē

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Parīze—Rubē
Paris-Roubaix logo.png
Pamatdati
Datums Aprīļa sākums
Reģions Ziemeļfrancija
Nosaukums Parīze—Rubē
Vietējais nos. Paris-Roubaix (franciski)
Iesauka Ziemeļu elle
Klasiku karaliene
Lieldienu sacensības
Svētdiena ellē
Disciplīna Šoseja
Sacensības UCI World Tour
Veids Klasiskās viendienas sacensības
Organizators Amaury Sport Organisation
Vēsture
Pirmoreiz 1896
Sacensības 112 (uz 2014. gadu)
Pirmais uzv. Valsts karogs: Vācija Jozefs Fišers
Visvairāk uzvaru Valsts karogs: Beļģija Rožers de Vlēminks
Valsts karogs: Beļģija Toms Bonens
(4 uzvaras)
Pēdējais uzv. Valsts karogs: Nīderlande Niki Terpstra
Ūve Rābs 1995. gada sacensībās

Parīze—Rubē (franču: Paris–Roubaix) ir šosejas riteņbraukšanas viendienas sacensības profesionāļiem, kas notiek Francijas ziemeļu daļā pie Beļģijas robežas. No sacensību pirmsākumiem 1896. gadā līdz 1967. gadam tās sākās Parīzē un noslēdzās Rubē (tā radies nosaukums). Kopš 1968. gada starta pilsēta ir Kompjene (ap 60 km uz ziemeļaustrumiem no Parīzes centra), bet finišs joprojām notiek Rubē. Sacensības izceļas ar sarežģīto apvidu un bruģakmeņu seguma ceļiem daļā distances. Tā ir viena no klasiskajām sacensībām Eiropas riteņbraukšanas kalendārā un tajā var iegūt punktus UCI Pasaules rangā. Parīze–Rubē ir nozīmīgākās viendienas velosacensības Francijā un kopā ar Flandrijas tūri tiek uzskatītas par pašu nozīmīgāko klasisko sacensību pasaulē. To mēdz saukt arī par Ziemeļu elli, Svētdienas elli, Klasiku karalieni vai La Pascale (Lieldienu sacensības).[1] Sacensības organizē Amaury Sport Organisation katru gadu aprīļa vidū.

Parīze—Rubē ir vienas no vecākajām riteņbraukšanas sacensībām, pirmoreiz rīkotas 1896. gadā. Tās ir plaši pazīstamas ar daudzajiem bruģētajiem sektoriem un kopā ar Flandrijas tūres un Gente—Vevelgema sacensībām tās ir vienas no bruģētajām klasikām. Kopš 1977. gada Parīze—Rubē uzvarētājam kā daļa no balvas tiek pasniegts bruģakmens.[2] Ceļa segums ir novedis pie specializētu rāmju, ratu un riepu izstrādes tieši šīm sacensībām. Bieži vien sacensību gaitā tiek pārdurtas riepas un piedzīvotas citas mehāniskas problēmas, kas ir ietekmējis arī rezultātus.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzvarētāji kopš 1977. gada ir saņēmuši no bruģakmeņa veidotu balvu; organizatori sev patur apzeltītu bruģakmeni
Teodors Vjēns, Rubē uzņēmējs

Parīze—Rubē ir vienas no vecākajām sacensībām profesionālajā riteņbraukšanā. Tās pirmoreiz notika 1896. gadā un nav notikušas tikai abu pasaules karu laikā. Sacensības izveidoja divi Rubē tekstilrūpniecības uzņēmēji, Teodors Vjēns (dzimis 1864. gada 28. jūlijā)[3] un Moriss Peress.[4] Jau iepriekš viņi atbalstīja velodroma būvi 46 000 kvadrātmetru teritorijā uz Verte un d'Hempempont ielu stūra. Tas tika atklāts 1895. gada 9. jūnijā.[5]

Vjēns un Peress sarīkoja vairākas sacensības trekā, vienā no tām pirmoreiz Francijā startēja amerikāņu sprinteris Meidžors Teilors. 1986. gaa februārī viņiem ienāca prātā rīkot sacensības no Parīzes līdz viņu velotrekam. Tas radīja divas problēmas. Pirmā bija tāda, ka lielākās sacensības noslēdzās Parīzē un Rubē varētu būt pārāk provinciāla kā galamērķis. Otrā bija tāda, ka viņi varēja organizēt startu vai finišu, bet ne abus.

Viņi uzrunāja Luiju Mināru, vienīgā Francijas ikdienas sporta laikraksta Le Vélo redaktoru. Minārs bija entuziasma pilns, bet teica, ka lēmums, vai laikraksts organizētu startu un piedāvātu publicitāti, bija jāpieņem tā direktoram, Polam Ruso.[6] Minārs varētu būt ieteicis arī netiešu piegājienu, jo rūpnieki savas sacensības piedāvāja nevis pašas par sevi, bet kā sagatavošanos citām. Viņi rakstīja:

Dārgais M. Ruso, tuvojas Bordo—Parīze un šis lieliskais gadskārtējais notikums, kurš ir darījis tik daudz, lai popularizētu riteņbraukšanu, ir devis mums ideju. Ko jūs teiktu par treniņu sacensībām, kuras notiktu četras nedēļas pirms Bordo—Parīze? Attālums no Parīzes līdz Rubē ir aptuveni 280 km, tā būtu bērnu spēlīte Bordo—Parīze nākamajiem dalībniekiem. Finišs notiktu Rubē velodromā pēc vairākiem apļiem pa treku. Katrs tiktu entuziastiski sagaidīts, jo vairumam no mūsu iedzīvotājiem nav nekad bijusi iespēja redzēt lielas velosacensības un mēs paļaujamies uz pietiekami daudz draugiem, lai uzskatītu, ka Rubē ir patiesi viesmīlīga pilsēta. Kā balvas mēs jau uzreiz piedāvājam pirmajai vietai 1000 frankus Rubē velodroma vārdā un mēs sagatavosim dāsnu balvu sarakstu, kurš apmierinās visus. Bet vai šobrīd mēs varam rēķināties ar Le Vélo patronāžu un jūsu atbalstu organizējot startu?[7]

Piedāvātā balva pirmajai vietai tobrīd bija vienlīdzīga septiņu mēnešu algai raktuvēs.[8]

Ruso bija entuziasma pilns un nosūtīja savu riteņbraukšanas redaktoru Viktoru Brejēru sastādīt maršrutu.[9] Brejērs devās uz Amjēnu kolēģa Pola Mejāna vadītā Panhard automašīnā. Nākamajā rītā Brejērs, vēlākais Tour de France organizators un vadoša Union Cycliste Internationale amatpersona, turpināja ceļu ar velosipēdu. Pūta vējš, lija lietus un temperatūra kritās. Brejērs sasniedza Rubē dubļains un pārguris, visu dienu braucot pa bruģi. Viņš zvērēja, ka sūtīs telegrammu Mināram, isakot atmest šo domu, sakot, ka būtu bīstami sūtit sacensības pa ceļu, kuru viņš nupat bija braucis. Bet vakariņas un dzērieni ar Rubē pārstāvjiem mainīja viņa domas.[10]

Lieldienu mistērija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vjēns un Peress ieplānoja savas sacensības Lieldienu svētdienā. Romas Katoļu baznīca iebilda pret sacensību rīkošanu svētākajā liturģiskā gada dienā, norādot, ka braucējiem nebūs laika apmeklēt mesu un arī skatītāji tāpēc varētu neierasties.[n 1] Rubē tika izplatīti traktāti nosodot šo uzdrošināšanos.

Turpmākie notikumi ir neskaidri. Leģenda vēsta, ka Vjēns un Peress apsolīja, ka braucējiem mesa tiks novadīta kapelā 200 metrus no starta, Melo bulvārī. Šo stāstu atkārto sacensību vēsturnieks Paskāls Seržens un sporta vēsturnieks Pjērs Šanī.[11] Seržens pat apgalvo, ka Viktors Brejērs, kurš tur esot bijis, apgalvo, ka četros rītā ieplānotā mesa tikusi atcelta, jo tā bija par agru.[12] Ne Šanī, ne Seržens nepiemin, vai sacensību datums tika mainīts, tomēr pirmās Parīze—Rubē sacensības (saskaņā ar Serženu) notika 1986. gada 19. aprīlī, kamēr Lieldienu svētdiena 1896. gadā bija divas nedēļas iepriekš, 5. aprīlī.[13]

Pirmās Parīze—Rubē sacensības Lieldienu svētdienā notika nākamajā, 1897. gadā.

Pirmās sacensības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajās Parīze—Rubē sacensībās uzvarēja Jozefs Fišers

Ziņas par Brejēra braucienu uz Rubē bija izplatījušās. Puse no pieteiktajiem dalībniekiem neieradās pie Brassérie de l'Espérance, kur notika sacensību starts. Viens no tiem, kuri atteicās no starta bija Anrī Degranžs, ievērojams treka braucējs, kurš vēlāk uzsāka Tour de France rīkošanu. Toties startēja Moriss Garēns, kurš vēlāk uzvarēja Degranža pirmajā tūrē un bija vietējā Rubē cerība, jo viņš ar diviem brāļiem iepriekšējā gadā Parīzes bulvārī bija atvēris veloveikalu.[14]

Garēns finišēja trešais, 15 minūtes aiz Jozefa Fišera, joprojām vienīgā Vācijas pārstāvja, kurš ir uzvarējis šajās sacensībās.[15] Tikai četri dalībnieki finišēja stundas laikā aiz uzvarētāja. Garēns būtu finišējis otrais, ja nebūtu iekļuvis sadursmē ar diviem tandēmiem, ar vienu no kuriem brauca viņa tempa turētāji. Garēns "finišēja pārguris un doktoram Bitrilam bija jāaprūpē vīrs, kuram pēri bija pārbraukuši divi transportlīdzekļi," rakstīja Seržens.[16] Viņš uzvarēja nākamajā gadā, pārspējot nīderlandieti Matiu Kordangu pēdējos divos kilometros Rubē velodromā.[n 2] Seržens rakstīja:

Kad divi čempioni parādījās, viņus sagaidīja ar lielu sajūsmu un skatītāji bija piecēlušie kājās, lai uzgavilētu abiem varoņiem. Bija grūti viņus atpazī. Garēns bija pirmais, viņam sekoja dubļos izmirkusi Kordanga figūra. Pēkšņi, Suddenly, apstulbinot visus, Kordangs paslīdēja un nokrita uz velodroma betona seguma. Garēns nespēja noticēt savai veiksmei. Kad Kordangs bija atpakaļ uz sava velosipēda, viņš jau bija zaudējis 100 metrus. Līdz finišam palika seši apļi. Divi nožēlojami kilometri, kuros bija jānoķer Garēns. Pūlis aizturēja elpu, vērojot neticamo iedzīšanas cīņu. Nozvanīja zvans. Viens aplis. atlicis viens aplis. 333 metri Garēnam, kuram bija 30 metru pārsvars pār nīderlandieti.

Klasiska uzvara bija rokas stiepiena attālumā, bet viņš gandrīz varēja sajust sava pretinieka elpu uz sava kakla. Kaut kā garēnam izdevās noturēt savu divu metru pārsvaru, divus metrus leģendārai uzvarai. Tribīnes eksplodēja un ovācijas vienoja divus vīrus. Garēns līksmoja pūļa sveicienu pavadījumā. Kordangs raudāja rūgtas vilšanās asaras.[17]

Ziemeļu elle[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sacensību finiša braucēji parasti ir klāti dubļiem un smiltīm no ziemeļu Francijas bijušā akmeņogļu ieguves reģiona bruģētajiem un grambainajiem ceļiem. Tomēr tas nav iemesls, kāpēc sacensības izpelnījās nosaukumu l'enfer du Nord jeb Ziemeļu elle. Terminu izmantoja, lai aprakstītu sacensību distanci pēc Pirmā Pasaules kara. Organizatori un žurnālisti 1919. gadā devās no Parīzes izpētes braucienā, lai apskatītu, kā ceļš ir saglabājies pēc četru gadu karadarbības, izmantojot artilēriju un tranšejas. Procycling ziņoja:[18]

Viņi maz zināja par kara paliekošo ietekmi. Deviņi miljoni bija biruši un Francija bija zaudējusi vairāk kā jebkurš cits. Bet, kā visur citur, ziņas bija skopas. Kurš zināja, vai joprojām uz Rubē bija ceļš? Vai Rubē tur joprojām bija? Organizatoru un žurnālistu automašīna devās pa ceļu, kur bija braukuši pirmie dalībnieki. Un sākumā viss izskatījās labi. Apkārt bija postaža un nabadzība un bija savāds vīriešu iztrūkums. Bet Francija bija izdzīvojusi . Bet tad, kad viņi tuvojās ziemeļiem, gaiss sāka smirdēt no plīsušajiem ūdensvadiem, kanalizācijas un trūdošiem liellopiem. Pavasari gaidošu koku vietā bija melni saplosīti stumbri, to izkropļotie zari izslieti pret debesīm kā mirstoša vīra rokas. Visapkārt bija dubļi. Neviens nezina, kurš to pirmoreiz aprakstīja kā 'elli', bet tam nebija labāka apzīmējuma. Un tā tas parādījās nākamās dienas avīzes: ka mazā grupiņa bija redzējusi 'ziemeļu elli.'[18]

Apraksts laikrakstā L'Auto bija:

Mēs nonākam karalauka vidū. Nav neviena koka, viss ir nolīdzināts! Nav kvadrātmetra, kurš nebūtu apgriezts otrādi. Viens šāviņa caurums blakus otram. Vienīgais, kas izceļas uz šīs sakultās zemes ir krusti ar zili balti sarkanām lentām. Tā ir elle! '[18]

Tās nebija sacensības. Tas bija svētceļojums.

Anrī Pelisjē, runājot par savu 1919. gada uzvaru.[19]

Uzvarētāji kopš 1950. gada[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepilnīgs uzvarētāju saraksts

Gads Braucējs Komanda
1950 Valsts karogs: Itālija Kopi, FaustoFausto Kopi (ITA) Bianchi-Ursus
1951 Valsts karogs: Itālija Bevilakva, AntonioAntonio Bevilakva (ITA) Benotto-Ursus
1952 Valsts karogs: Beļģija Stēnbergens, Riks VanRiks Van Stēnbergens (BEL) Mercier-Hutchinson
1953 Valsts karogs: Beļģija Derike, ŽermēnsŽermēns Derike (BEL) Alcyon-Dunlop
1954 Valsts karogs: Beļģija Impanī, RaimonsRaimons Impanī (BEL) Mercier-Hutchinson
1955 Valsts karogs: Francija Forestjē, ŽansŽans Forestjē (FRA) Follis-Dunlop
1956 Valsts karogs: Francija Bobē, LuizonsLuizons Bobē (FRA) L.Bobet-BP-Hutchinson
1957 Valsts karogs: Beļģija Breine, Freds DeFreds De Breine (BEL) Carpano-Coppi
1958 Valsts karogs: Beļģija Vandāls, LeonsLeons Vandāls (BEL) Faema-Guerra
1959 Valsts karogs: Beļģija Forē, NoēlsNoēls Forē (BEL) Groene Leeuw-SAS
1960 Valsts karogs: Beļģija Serami, PinoPino Serami (BEL) Peugeot-BP
1961 Valsts karogs: Beļģija Lojs, Riks vanRiks van Lojs (BEL) Faema
1962 Valsts karogs: Beļģija Lojs, Riks vanRiks van Lojs (BEL) Flandria-Faema
1963 Valsts karogs: Beļģija Dāmss, EmilsEmils Dāmss (BEL) Peugeot-BP
1964 Valsts karogs: Nīderlande Posts, PetersPeters Posts (NED) Flandria-Romeo
1965 Valsts karogs: Beļģija Lojs, Riks vanRiks van Lojs (BEL) Solo-Superia
1966 Valsts karogs: Itālija Džimondi, FelissFeliss Džimondi (ITA) Salvarani
1967 Valsts karogs: Nīderlande Jansens, JansJans Jansens (NED) Pelforth Sauvage-Le Jeune
1968 Valsts karogs: Beļģija Merkss, EdijsEdijs Merkss (BEL) Faema
1969 Valsts karogs: Beļģija Godefrots, ValtersValters Godefrots (BEL) Flandria-De Clerck
1970 Valsts karogs: Beļģija Merkss, EdijsEdijs Merkss (BEL) Faema
1971 Valsts karogs: Beļģija Rosjē, RožēRožē Rosjē (BEL) Bic
1972 Valsts karogs: Beļģija De Vlēminks, RodžersRodžers De Vlēminks (BEL) Deher
1973 Valsts karogs: Beļģija Merkss, EdijsEdijs Merkss (BEL) Molteni
1974 Valsts karogs: Beļģija De Vlēminks, RodžersRodžers De Vlēminks (BEL) Brooklyn
1975 Valsts karogs: Beļģija De Vlēminks, RodžersRodžers De Vlēminks (BEL) Brooklyn
1976 Valsts karogs: Beļģija Demejers, MarksMarks Demejers (BEL) Flandria-Velda
1977 Valsts karogs: Beļģija De Vlēminks, RodžersRodžers De Vlēminks (BEL) Brooklyn
1978 Valsts karogs: Itālija Mozers, FrančeskoFrančesko Mozers (ITA) Sanson
1979 Valsts karogs: Itālija Mozers, FrančeskoFrančesko Mozers (ITA) Sanson
1980 Valsts karogs: Itālija Mozers, FrančeskoFrančesko Mozers (ITA) Sanson
1981 Valsts karogs: Francija Ino, BernārsBernārs Ino (FRA) Renault-Elf-Gitane
1982 Valsts karogs: Nīderlande Rāss, JansJans Rāss (NED) TI-Raleigh
1983 Valsts karogs: Nīderlande Keipers, HennīHennī Keipers (NED) Aernoudt Rossin
1984 Valsts karogs: Īrija Kellijs, ŠonsŠons Kellijs (IRL) Skil-Sem
1985 Valsts karogs: Francija Madio, MarksMarks Madio (FRA) Renault-Elf-Gitane
1986 Valsts karogs: Īrija Kellijs, ŠonsŠons Kellijs (IRL) Kas
1987 Valsts karogs: Beļģija Vanderārdens, EriksEriks Vanderārdens (BEL) Panasonic-Isostar
1988 Valsts karogs: Beļģija Demols, DirksDirks Demols (BEL) AD Renting
1989 Valsts karogs: Beļģija Vamperss, Žans MarīŽans Marī Vamperss (BEL) Panasonic-Isostar
1990 Valsts karogs: Beļģija Plankārts, EdijsEdijs Plankārts (BEL) Panasonic-Sportlife
1991 Valsts karogs: Francija Madio, MarksMarks Madio (FRA) R.M.O.
1992 Valsts karogs: Francija Duklo-Lasalls, ŽilbērsŽilbērs Duklo-Lasalls (FRA) Z
1993 Valsts karogs: Francija Duklo-Lasalls, ŽilbērsŽilbērs Duklo-Lasalls (FRA) GAN
1994 Valsts karogs: Ukraina Čmiļs, AndrejsAndrejs Čmiļs (UKR) Lotto
1995 Valsts karogs: Itālija Ballerini, FrankoFranko Ballerini (ITA) Mapei-GB
1996 Valsts karogs: Beļģija Musēvs, JohansJohans Musēvs (BEL) Mapei-GB
1997 Valsts karogs: Francija Gesdons, FrederiksFrederiks Gesdons (FRA) Française des Jeux
1998 Valsts karogs: Itālija Ballerini, FrankoFranko Ballerini (ITA) Mapei-Bricobi
1999 Valsts karogs: Itālija Tafi, AndreaAndrea Tafi (ITA) Mapei-Quick Step
2000 Valsts karogs: Beļģija Musēvs, JohansJohans Musēvs (BEL) Mapei
2001 Valsts karogs: Nīderlande Knavens, ServaissServaiss Knavens (NED) Domo-Farm Frites
2002 Valsts karogs: Beļģija Musēvs, JohansJohans Musēvs (BEL) Domo-Farm Frites
2003 Valsts karogs: Beļģija Van Petegems, PetersPeters Van Petegems (BEL) Lotto-Domo
2004 Valsts karogs: Zviedrija Beksteds, MagnussMagnuss Beksteds (SWE) Alessio-Bianchi
2005 Valsts karogs: Beļģija Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Quick Step-Innergetic
2006 Valsts karogs: Šveice Kančellāra, FabiansFabians Kančellāra (SUI) Team CSC
2007 Valsts karogs: Austrālija O'Greidijs, StjuartsStjuarts O'Greidijs (AUS) Team CSC
2008 Valsts karogs: Beļģija Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Quick Step
2009 Valsts karogs: Beļģija Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Quick Step
2010 Valsts karogs: Šveice Kančellāra, FabiansFabians Kančellāra (SUI) Team Saxo Bank
2011 Valsts karogs: Beļģija Vansummerens, JohansJohans Vansummerens (BEL) Garmin-Cervélo
2012 Valsts karogs: Beļģija Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Omega Pharma-Quick Step
2013 Valsts karogs: Šveice Kančellāra, FabiansFabians Kančellāra (SUI) RadioShack-Leopard
2014 Valsts karogs: Nīderlande Terpstra, NikiNiki Terpstra (NED) Omega Pharma-Quick Step

Piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Romas Katoļu baznīca iebilda pret sacensību rīkošanu Lieldienu svētdienā, taču nav saglabājusies informācija par to kurš baznīcas pārstāvis un kādā līmenī iebilda.
  2. 2004. gadā Les Amis de Paris-Roubaix atzīmēja Garēna uzvaras Parīze—Rubē, novietojot bruģakmeni — tradicionālo sacensību uzvarēāj balvu uz viņa kapa. Skatīt Hommage à Maurice Garin (French). Les Amis de Paris-Roubaix (2004-03-03).

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Matt Seaton (2006-04-05). I'm talking total cobbles. The Guardian. Atjaunināts: 2007-09-01.
  2. Hood, Andrew (2009-04-06). Racing this week - Of txapelas and pavé. VeloNews. Arhivēts no oriģināla, laiks: 10 April 2009. Atjaunināts: 2009-06-23.
  3. Document 2 : Une Course célèbre et légendaire.... Association Généalogique des Familles Vienne (2008-02-01).
  4. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p13
  5. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p14
  6. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p17
  7. Sergent, Pascal (trans Yates, Richard), A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
  8. Kļūda atsaucē: Invalid <ref> tag; no text was provided for refs named VoduNo_10.2F10.2F2004
  9. Anthony Tan (2006-04-16). The real Hell of the North. Cyclingnews. Atjaunināts: 2007-09-05.
  10. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p18
  11. Chany, Pierre (1988), La Fabuleuse Histoire de Cyclisme, Nathan, France, vol 1, p157
  12. Saskaņā ar Šanī
  13. Easter Dating Method. Astronomical Society of South Australia (April 2002).
  14. Hommage à Maurice Garin (French). Les Amis de Paris-Roubaix (2004-03-03).
  15. Het Laatste Nieuws, Belgium, 21 April 2004
  16. Sergent, Pascal (1997), trans Yates, Richard., A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
  17. Sergent, Pascal (1997), trans Yates, D., A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
  18. 18,0 18,1 18,2 Les Woodland (2006-04-06). Tales from the peloton, The real Hell of the North. Cyclingnews.
  19. Kļūda atsaucē: Invalid <ref> tag; no text was provided for refs named .C3.89quipe_9_April_2006