Parīzes dārzi, parki un laukumi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pilsētu ieskauj Buloņas un Vensēnas mežs
Jardin des Halles

Parīzes dārzi, parki un laukumi radīti dažādos laikposmos, un pēdējo 300 gadu laikā tiem ir bijusi nozīmīga loma parīziešu dzīvē. Ir saskaitīti divi meži, 16 parki, 137 dārzi, 274 laukumi, arī 8 promenādes un 4 esplanādes.[nepieciešama atsauce] Pilsētu ieskauj Buloņas un Vensēnas mežs ar lekniem, plašiem zālājiem, bet iekšpilsētu izdaiļo eleganti laukumi un ainaviski dārzi, piemēram, Luksemburgas dārzs.

Dārzu, parku un laukumu vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīzes parki, dārzi un laukumi, vēsta par Francijas galvaspilsētas slaveno pagātni. Daudzi laukumi tika radīti Napoleona III valdīšanas laikā, kad pilsētplānotājs Žoržs Ežēns Osmāns pārveidoja pilsētas struktūru un uzlaboja parīziešu dzīves telpu.[1] Šie centieni tiek īstenoti arī mūsdienās.[nepieciešama atsauce] Katram Parīzes dārzam vai parkam piemīt īpatnēja savdabība: daži ir piemēroti pastaigāmi, bet citos var nodarboties ar sportu..

Vēsturiskie dārzi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luksemburgas dārzs

Parīzes vecākie publiskie dārzi tika radīti karalienēm: Tilerī dārzs (Jardin des Tuileries) — Katrīnai Mediči 16.gs., bet Luksemburgas dārzs (Jardin du Luxembourg) — Marijai Mediči 17.gs. Tilerī dārzs ir sākums asij, kas savieno Karusēla triumfa arku, Triumfa arku Šarls de Golls laukumā un Defansas augstceltņu rajonu. Šie dārzi ir saglabājuši regulāro uzbūvi, ko ainavu arhitekts Andrē Lenotrs pirmoreiz izveidoja Versaļas pilī. Līdz mūsdienām saglabājušās daudzas Tilerī dārza oriģinālās skulptūras. Šeit var redzēt arī modernas tēlniecības paraugus, piemēram, Aristīda Maijola (1861 — 1944) bronzas plikņus. Arī Luksemburgas dārzs ir saglabājies tradicionālo regulāro veidojumu. Salīdzinājumā ar Tilerī dārzu šeit valda intīmāka noskaņa, ko rada paēna un daudzie soliņi, bet bērnus priecē izjādes ar poniju un leļļu teātra izrādes.

Andrē Lenotrs radīja arī Elizejas lauku dārzus (Jardins des Champs — Elysees), kas 19.gs. tika pārveidoti angļu stilā. Šeit atrodas Belle Epoque paviljoni, trīs teātri (L’Espace Pierre Cardin, Theatre Marigny un Theatre du Rond — Point) un eleganti restorāni.

Rāms patvērums no pilsētā valdošās burzmas ir elegantas arkādes iesauktais Palērojālas dārzs (Jardin du Palais Royal), ko 17.gadsimtā radīja kardinālam Rišeljē. Šo dārzu ieskauj eleganta arkāde. Monso parks (Parc Monceau), kas izveidots 19. gadsimta gleznainajā angļu stilā, valdzina ar lapenēm un grotām. Nepretenciozie Invalīdu dārzi (Jardins des Invalides) un ainaviskais Marsa laukums (Champ-de-Mars) savulaik iekļāvās Invalīdu nama kompleksa un Karaskolas teritorijā. Šeit notika Vispasaules izstāde,[nepieciešama atsauce] kuras liecība ir Eifeļa tornis. Jauks publiskais dārzs piekļaujas skaistajam Hotel Biron namam, kur tagad atrodas Rodēna muzejs. 17.gadsimta Botāniskais dārzs (Jardin des Plantes) ir slavens ar saviem vecajiem kokiem, puķēm, akmeņdārzu, siltumnīcām un nelielo zooloģisko dārzu.

19. gadsimta laukumi un parki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Place-de-la-concorde

Par plašajiem 19.gs. parkiem un dārziem Parīze var pateikties Napoleonam III ilgajai trimdai Londonā pirms nākšanas pie varas. Haidparka ainaviskās koku un krūmu audzes un paugurainie zālieni un Meifēras ēnainie skvēri valdnieku iedvesmoja apveltīt Parīzi — tolaik piesārņotāko un netīrāko Eiropas galvaspilsētu — ar kokiem, svaiga gaisa oāzēm un parka soliņiem. Viņa vadībā ainavu dārznieks Ādolfs Alfāns pārveidoja divus mežus pilsētas pretējās malās — Buloņas mežu (Bois de Boulogne) un Vensēnas mežu (Bois de Vincennes) — angļu stila parkos ar pīļu dīķiem, ezeriem un puķu dārziem. Buloņas mežā šķērso autoceļš, bet vakaros tas pārtop prostitūtu rajonā. Tā pievilcīgā iezīme ir Bagatelas rožu dārzs.

Daudzi tīkami ir abi nelielie Alfāna veidotie parki — Monsurī parks (Parc Montsouris) Parīzes dienviddaļā un Bitšomonas parks (Parc des Buttes — Chaumont) ziemeļaustrumos. Sirreālistu iecienītie "Buttes" (pakalni) tika izveidoti bijušajās akmeņlauztuvēs, kas pārtapa divos klinšu uzkalnos ar vīteņaugiem, iekārto tiltu, mīlas templi un ezeru tā pakājē. Parīzes vecpilsētas pārbūves plāns paredzēja veidot laukumus un avēnijas ar strūklakām, skulptūrām, soliņiem un apstādījumiem. Viens no skaistākajiem ir Vērgalāna laukums (Square du Vert-Galant) Sitē salā. Observatorijas avēnijā (Avenue de l’Observatoire) Luksemburgas dārzā ir daudz Žana Batista Karpo skulptūru.

Modernie parki un dārzi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrē Sitroena parks

Ēnainie Trokadero dārzi (Jardins du Trocadero), kas plešas no Šaijo pils lejup līdz upei, tika radīti pēc 1937.g. Vispasaules izstādes.[nepieciešama atsauce] Šeit atrodas Parīzes lielākā strūklaka un paveras skaists skats uz Sēnu un Eifeļu torni. Parīzes jaunajiem dārziem raksturīga ne vairs simetrija, bet savvaļīgas daudzlīmeņu koku un krūmu audzes, labirintveida taciņas, bērnu laukumi, un modernās tēlniecības darbi. Tipisks paraugs ir dārzs iepretī Forum des Halles, Andrē Sitroena parks (Parc Andre-Citroen)[2], Viletas parks (Parc de la Villette) un Atlantijas dārzi (Jardins Atlantique) pie Monparnasas stacijas. Tīkama ir pastaiga Parīzes krastmalas dārzos — moderno skulptūru parkā aiz Parīzes Dievmātes katedrāles, Bassin de l’Arsenal dārzā Bastīlijas rajonā un Sēnas piekrastē starp Luvru un Konkordijas laukumu vai elegantajā Sentluī salas dzīvojamo namu rajonā. Klusais, koku ieskautais gājēju ceļš virs Mākslu viaduktu (Viaduc des Arts) ļauj ērti iepazīt Parīzes austrumdaļu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. David H. Pinkney, Napoleon III and the Rebuilding of Paris (Princeton, N.J.: Princeton University Press, 1958; paperback ed., 1972) ISBN 0-691-00768-3.
  2. [1] Andrē Sitroena parks (franciski)

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]