Parīzes vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt


Parīzes vēsture ir 2,000 gadu garš stāsts par mazu Gallijas apmetni, senās Romas Lutēciju, kas kļuva kultūras pilsēta Parīze, Francijas galvaspilsēta, modernās Eiropas lielpilsēta un ievērojama pasaules metropole.

Gallu — romiešu laika Parīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romiešu Parisii monēta

Parīze nav iedomājama bez Sēnas, Senajām tautām upe deva iespēju iekopt zemi un izmantot mežus, purvājus un salas. Nesenie arheoloģiskie izrakumi atsedza kanoe laivas, kas darinātas 4500g. p.m.ē., sen pirms ķeltu cilts parīziju apmešanās Lutēcijā 3.gs. p.m.ē. 2.gs. p.m.ē. beigās romieši uzsāka Gallijas iekarošanu, kas noslēdzās ar Jūlija Cēzara karagājieniem (58.51.g. p.m.ē.) Pēc septiņiem gadiem romieši izlaupīja, pārbūvēja un nocietināja Lutēciju, īpaši — Sitē salu un Sēnas kreiso krastu.

Viduslaiku Parīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

viduslaiku Hôtel de Sens

Visā viduslaiku periodā Parīzei līdzīgas pilsētas, kas atradās stratēģiski nozīmīgās vietās pie upes šķērsošanas punkta, bija ietekmīgi politiskās varas un izglītības centri. Pilsētas intelektuālajā un garīgajā dzīvē ļoti nozīmīga loma bija baznīcai. Tā sekmēja izglītību un tehnoloģijas sasniegumus, piemēram, zemes nosusināšanu un kanālu rakšanu. Parīzieši joprojām mitinājās galvenokārt Sitē salā un Sēnas kreisajā krastā. Pēc purvu drenāžas 12.gadsimtā pilsēta varēja izplesties

Renesanses laika Parīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Simtgadu kara ar Angliju Parīze bija pilnībā izpostīta. 1453.g., kad pilsētu atstāja angļu iekarotāji, tā bija sagruvusi un daudzi tās nami bija nodedzināti. Luijs XI atjaunota Parīzes labklājību, un parīziešiem atkal modās interese par mākslu, arhitektūru, rotājumiem un apģērbiem. 16. un 17.gs. Francijas karaļus spēcīgi ietekmēja itāļu renesanse. Arhitekti spēra pirmos soļus pilsētplānošanā, radot elegantas, vienveidīgas celtnes un plašus laukumus, piemēram, lielisko Karaļa laukumu (Place Royale).

Saules karaļa Parīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijā 17.gs. kļuva pazīstama kā Diženais gadsimts (Le Grand Siecle), un to simbolizē Saules karaļa Luija XIV un viņa Verseļas galma žilbinošā ekstravagance. Parīzē tika būvētas iespaidīgas celtnes, laukumi, teātri un aristokrātu savrupnami (hotels). Aiz šī spožuma slēpās karaļa varas absolūtisms. Luija XIV valdīšanas laika beigās viņa izšķērdība un gandrīz nepārtrauktie kari ar Francijas kaimiņvalstīm noveda monarhiju līdz pagrimumam.

Parīze apgaismības laikmetā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīzes uzplauka apgaismības kultūra, kas akcentēja zinātnisku racionālismu un kritisku attieksmi pret valdošajām idejām un sabiedrisko kārtību. Turpretī Luija XIV galmā Versaļā zēla nepotisms un korupciju. Valsts ekonomika strauji attīstījās, māksla pieredzēja vēl nebijušu uzplaukumu, un franču filozofi, piemēram, Voltērs un Žans Žaks Ruso, bija slaveni visā Eiropā. Parīzes iedzīvotāju skaits sasniedza 650 tūkstošus, attīstījās pilsētplānošana, un 1787.g tika radīta pirmā precīzā pilsētas ielu karte.

Parīze Lielās franču revolūcijas laikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa parīziešu 1789.g. joprojām dzīvoja netīrībā un trūkumā — tāpat kā viduslaikos. Pieauga inflācija, un neapmierinātība ar Luija XVI valdīšanu sasniedza kulmināciju. Saniknotais pūlis ieņēma karaļa cietumu Bastīliju. Pēc trim gadiem tika nodibināta republika. Tomēr drīz sekoja terors, un vairāk nekā 60 000 cilvēku , kurus turēja aizdomās par revolūcijas interešu nodevību, bez tiesas sprieduma tika sodīti ar nāvi. Fanātisko revolucionāru Robespjēru asiņaino represiju dēļ gāza, un 1795.g. tika izveidota jauna Francijas valdība — Direktorija.

Napoleona laika Parīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleons Bonaparts bija franču armijas izcilākais ģenerālis. Pēcrevolūcijas periodā jaunās valdības nestabilitāte Napoleonam deva iespēju sagrābt varu, un 1799.g. novembrī Tilerī pilī viņš sevi pasludināja par pirmo konsulu. 1804.g. maijā Napoleons pasludināja sevi par imperatoru. Viņš nodibināja centralizētu valsts pārvaldi, izsludināja jaunu likumu kodeksu, reformēja Francijas izglītības sistēmu un tiecās padarīt Parīzi par skaistāko pilsētu pasaulē. Parīze kļuva bagātāka ar daudziem lepniem pieminekļiem, to izdaiļoja ar kara trofejām. Tomēr Napoleona vara bija trausla un atkarīga no nemitīgajiem kariem. 1814.g. martā Prūsijas, Austrijas un Krievijas karaspēks iebruka Parīzē un Napoleons aizbēga uz Elbu. 1815.g. viņš atgriezās Parīzē, bet cieta sakāvi pie Vaterlo un nomita trimdā 1821.g.

Lielo pārvērtību laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīze 1848.g. piedzīvoja otru revolūciju, kas gāza nesen atjaunoto monarhiju. Politiski neskaidrajos apstākļos Napoleona brāļadēls sagrāba varu tāpat kā viņa tēvocis — valsts apvērsuma ceļā. 1851.g. viņš sevi pasludināja par Napoleonu III uzticēja baronam Žorža Ežēnam Osmānam, kurš pārveidoja viduslaiku pilsētas pārblīvētās, antisanitārās ielas un radīja harmonisku vidi ar ģeometrisku avēniju un bulvāru tīklu. Pievienojot tuvējos rajonus, piemēram, Oteiju, tika radītas Parīzes priekšpilsētas.

Skaistais laikmets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas — Prūsijas kara kulminācija bija šausminošais Parīzes aplenkums. Pēc miera noslēgšanas 1871.g. varu pārņēma Trešās republikas valdība, kuras uzdevums bija atjaunot valsts ekonomiku. Ap 1890.g. parīziešus sāka priecēt dažādi jaunumi — vieglās automašīnas. Lidaparāti, kino, telefoni un gramofoni, kas pavēra ceļu Skaistajam laikmetam (Belle Époque). Parīze pārtapa krāšņā pilsētā, kuras namus un citas celtnes greznoja jaunā Art Nouveau stila rotājumi. Ogista Renuāra un citu impresionistu gleznas atspoguļoja laikmetam raksturīgo dzīvespriekam (joie de vivre), bet vēlākie Matisa, Braka un Pablo Pikaso darbi vēstīja par modernās mākslas atdzimšanu.

Avangarda Parīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 20.gs. 20. līdz 40.gadiem Parīze kļuva par mākslinieku, mūziķu, rakstnieku, un kinorežisoru Meku. Pilsētā dzima tādi jauni mākslas virzieni kā kubisms un sirreālisms. Tos pārstāvēja Pols Sezans, Pablo Pikaso, Žoržs Braks, Mens Rejs un Marsels Dišāns. Daudzas jaunas idejas nāca no ASV, jo Parīzē apmetās Ernests Hemingvejs, Getrūde Staina, Sidnejs Bečets un citi amerikāņu rakstnieki un mūziķi. Lekorbizjē radīja ģeometrisku formu celtnes, kas kļuva par impulsu modernās arhitektūras attīstībai.

Modernā Parīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīzē 1962.g. sāka īstenot atjaunošanas programmu, kas paredzēja, Marē kvartālu. Šis ieceres turpinājums bija Fransuā Miterāna „lielo darbu” projekts, kas publikai pavēra, labākas iespējas iepazīt vēsturiskus pieminekļus un mākslas kolekcijas, piemēram, Luvrā un Orsē muzejā. Šajā projektā bija ietvertas vairākas monumentālas modernas būves, tostarp Parīzes Bastīlijas Nacionālā opera, Zinātņu pilsētiņa un Nacionālā bibliotēka La Gare krastmalā. Jaunās celtnes līdz ar moderno Defansu, lielo arku un Francijas stadionu Parīzi sagatavoja 21.gs.

Parīzes hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]