Paralīze

Vikipēdijas lapa

Paralīze (grieķu: παράλυσις — 'atslābums') ir pilnīgs vai daļējs maņas, jutības vai kustību zudums, kas radies no inervācijas traucējuma.[1]

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • amiotrofiskā paralīze — saistīta ar muskuļu atrofiju;
  • centrālā paralīze — izraisa galvas vai 'muguras smadzeņu bojājums;
  • cerebrālā paralīze — izraisa galvas smadzeņu bojājums;
  • kompresijas paralīze — rodas no spiediena uz nervu;
  • histēriskā paralīze — pārejošs muskuļu vājums vai paralīze bez refleksu zuduma, nervu bojājuma;
  • vietējā paralīze — viena muskuļa vai muskuļu grupas paralīze;
  • multiplā paralīze — skar vairākus locekļus vai ķermeņa apvidus;
  • miopātiskā paralīze — izraisa muskuļu slimības;
  • neiropātiskā paralīze — izraisa nervu slimības;
  • perifēriskā paralīze — pēc perifērisko nervu bojājuma;
  • segmentārā paralīze — skar vienu muguras smadzeņu segmentu;
  • spinālā paralīze — izraisa muguras smadzeņu bojājums;
  • spinomuskulārā paralīze — izraisa muguras smadzeņu pelēkās vielas slimība;
  • vazomotoriskā paralīze — ar asinsvadu atoniju un paplašināšanos;
  • vestibulārā paralīze — pārejoši vestibulārā aparāta funkciju traucējumi, dažreiz streptomicīna terapijas sekas; pazīmes: reibonis, trokšņi ausīs, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, līdzsvara traucējumi;
  • reflektoriskā paralīze — pēc perifēriska kairinājuma, piemēram, elpošanas centra paralīze pēc pleiras kairinājuma u.c. paralīzes formas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Medicīnas svešvārdu vārdnīca, Rūta Vinķele, 711.—712. lpp., 978-9984-800-18-9