Parastā apse

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par koku sugu. Par citām jēdziena Apse nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Parastā apse
Populus tremula
Parastā apse
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Malpighiales
Dzimta Vītolu dzimta (Salicaceae)
Ģints Apses un papeles (Populus)
Suga Parastā apse (P. tremula)

Parastā apse (Populus tremula L.) ir kārklu un vītolu dzimtas, apses un papeles ģinta suga. Latvijas lapkoku un jauktos mežos bieži sastopams koks.

Apraksts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miza
Lapas, no veca koka (k) un no jauna koka (l)
Pūpoli

Apse ir koks, sasniedz līdz 40 m augstumu un 1 m stumbra diametru. Mūža ilgums 100-180 gadi, reti vairāk. Miza gluda, pelēka, vēlāk (no ap 50 g. vecuma) tumšāka un plaisaina. Apsei ir spēcīga sakņu sistēma, kas sniedzas pat 20 — 30 m aiz vainaga robežām. Vainags skrajš. Zari trausli. Lapu virspuse ir zaļa, apakšpuse gaišāka. Vecu un jaunu koku lapu veidi - nevienādi (sk. att.). Zied aprīlī pirms lapu plaukšanas.

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aug gandrīz visā Eiropā, Āzijā, reti Ziemeļāfrikā.[1] Uzskata, ka parastā apse ir segsēkļu koks ar visplašāko vienlaidu areālu pasaulē. Apšu meži Latvijā 2000. gadā aizņēma ap 3% kopplatības un ap 6% koksnes krājas.[2]

Biotopi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apse ir saulmīļu suga. Siltuma un mitruma mazprasīga. Pret salnām izturīga. Vislabāk aug trūdvielām bagātās augsnēs. Nelabi panes stāvošu ūdeni. Pioniersuga izdegumos un izcirtumos.

Izmantošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apsei ir liela saimnieciska nozīme. Koksne - viegla, mīksta (jauni nolaista), degoša maz rūk. Izmanto sērkociņu ražošanā, celulozes ražošanā u.c. Parasti no apses ir lubiņas jumtam.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Izplatība
  2. Dendroloģija p. 263

Avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Artūrs Mauriņš, Andris Zvirgzds. Dendroloģija. Rīga 2006. ISBN 9984-802-21-3
  • Werner Rothmaler. Exkursionsflora von Deutschland. Gefäßpflanzen: Kritischer Band. München 2005. ISBN 3-8274-1496-2

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]