Patagonija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Visbiežāk lietoto Patagonijas robežu karte
NASA satelītattēls ziemā
Jūrasziloņi Valdes pussalā
Torres del Paine
Perito Moreno ledājs

Patagonija ir ģeogrāfisks reģions pašos Dienvidamerikas dienvidos. Patagonija aptver Andu kalnu dienvidu daļu rietumos un dienvidos un platkalnes un zemos līdzenumus austrumos. Tiek uzskatīts, ka Patagonija atrodas uz dienvidiem no Riokolorado upes Argentīnā un Bio Bio upes Čīlē, taču precīzas un vienotas robežas nav noteiktas. Bieži vien Ugunszeme tiek pieskaitīta Patagonijai. Patagoniju no ziemeļiem uz dienvidiem šķērso Andu kordiljeri, kas sadala to divās daļās. Rietumpatagonija pārsvarā pieder Čīlei un Austrumpatagonija pārsvarā pieder Argentīnai. Vidējais iedzīvotāju blīvums ir ļoti zems - ap 2 cilvēkiem uz kvadrātkilometru.

Patagonijas nosaukums ceļas no vārda patagón[1], kurā Magelāns nosauca iezemiešus, kurus viņa ekspedīcija aprakstīja kā milžus. Tagad tiek uzskatīts, ka patagoņi patiesībā bija tevelči un to augums bija vidēji 1,80 m salīdzinājumā ar tālaika spāņu vidējo augumu 1,55 m.[2]

Iedzīvotāji un teritorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patagonijas teritorija, iedzīvotāju skaits un blīvums salīdzinājumā ar Argentīnas un Čīles rādītājiem par visu valsti redzami sekojošā tabulā.

Valsts Teritorija Iedzīvotāju skaits Iedzīvotāju blīvums
Argentīna 2 736 690 km2 40 913 584 15,0/km2
Čīle 743 812 km2 16 601 707 22,3/km2
Patagonia 1 043 076 km2 1 999 540 1,9/km2

[3][4]

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā lielāko daļu nokrišņu, kas nāk no rietumiem, aiztur Andi, Patagonija uz rietumiem no Andiem lielākoties ir ļoti sausa. Argentīnas Patagonijas lielāko daļu veido stepei līdzīgi līdzenumi, tā saucamās pampas, kas paceļas ar 13 kraujām terasēm (katra ap 100 metrus augsta) un ko klāj oļi un grants gandrīz bez jebkādas veģetācijas. [5] Ieplakās ir ezeri ar iesāļu vai saldūdeni. Uz Andu pusi grants vietā parādās porfīra, granīta un bazalta lava, fauna kļūst bagātīgāka un flora sāk vairāk līdzināties rietumkrasta florai, kur galvenokārt sastopami dienvidskābarži un kailsēkļi. Lielais nokrišņu daudzums Andu rietumos un zemās jūras virsmas temperatūras krastā veido auksta un mitra gaisa masas, kas palīdz veidoties ledus laukiem un ledājiem - lielākajām ledus klātajām teritorijām Dienvidu puslodē pēc Antarktīdas.[5] Patagonijai raksturīgi pastāvīgi stipri vēji.

Andu Patagonijas daļā vidējais kordiljeru augstums ir 2500 m. Dažas no Patagonijas Andu virsotnēm joprojām ir aktīvi vulkāni.

Visplašāk pazīstamie Patagonijas dabas parki ir Čīles nacionālais parks Torres del Paine un Argentīnas nacionālais parks Los Glaciares, kura slavenākais ledājs Perito Moreno ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Fauna[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visraksturīgākie zīdītāji Patagonijas līdzenumos ir guanako, puma, zorro, svītrainais skunkss un tukotuko (pazemes grauzējs). Guanako, kas ganās ganāmpulkos plašā teritorijā, līdzās nandu strausiem bija galvenā iezemiešu pārtika.

Sastopamas daudzas putnu sugas, kā, piemēram, Andu kondors un baltvaigu karakara. Patagonijas ezeri ir flamingo dzimtene.

Slavenākie jūras faunas pārstāvji ir dienvidu eļļas vaļi, Magelāna pingvīni, zobenvaļi un jūrasziloņi. Bagātās jūras faunas dēļ Valdes pussala ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma saraksts|UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patagonijas reģions pirmo reizi parādījās Eiropas kartēs 1520. gadā pēc Fernāna Magelāna ekspedīcijas. Magelāns nodēvēja sastaptos iezemiešus par patagoņiem un, tā kā iezemieši tika aprakstīti kā neparasti liela auguma cilvēki, radās populārs skaidrojums, ka Magelāns nodēvējis viņus par patagoņiem lielās kājas (pata) dēļ (skat. 1. atsauci). Mīts par milžiem, kas dzīvo Patagonijā, saglabājās vēl 250 gadus un tikai 18. gadsimta otrajā pusē analītiska pieeja guva virsroku un tika atzīts, ka ceļotāju sastapto iezemiešu augums nav bijis lielāks par 2 m.

Līdz 1881. gadam Patagonija nepiederēja nevienai valstij. Līdz kolonizācijai šo teritoriju apdzīvoja indiāņi, taču smago klimatisko un dabas apstākļu dēļ viņi stipri atpalika attīstībā ne tikai salīdzinājumā ar eiropiešiem, bet arī salīdzinājumā ar citiem Amerikas indiāņiem. 17. un 18. gadsimtā pamatiedzīvotājus (tevelčus un puelčus) sev pakļāva araukāņi, kā rezultātā iedzīvotāji pārgāja uz mapuču valodu.

19. gadsimta sākumā Ziemeļpatagonijas pamatiedzīvotāju araukanizācija kļuva intensīvāka un daudzi mapuči pārcēlās uz Patagoniju, lai dzīvotu kā nomadi vai laupītu Argentīnas lauku rajonos. Laupīšanas reidos nozagtie liellopi tika pārdzīti uz Čīli pa kalnu pārejām un apmainīti pret precēm un alkoholu.

19. gadsimta vidū tikko neatkarību ieguvušās Argentīna un Čīle uzsāka agresīvu ekspansiju uz dienvidiem, intensificējot konfrontāciju ar iezemiešiem. 1843. gadā Čīles prezidents Manuels Bulness nosūtīja ekspedīciju uz Magelāna jūras šaurumu un nodibināja Fuerte Bulnes. Piecus gadus vēlāk galvenais apdzīvotais punkts tika pārcelts uz pašreizējo Punta Arenas atrašanās vietu un tas ir senākā no pastāvīgi apdzīvotajām vietām Patagonijā.

Araukanizētajiem indiāņiem bija spēcīgas saites ar Čīli un tas deva Čīlei noteiktu ietekmi pampās, kas radīja raizes Argentīnas valdībā, jo kara gadījumā iezemieši būtu Čīles pusē. [6] 1870. gados tika uzsākta Tuksneša iekarošanas (Conquista del desierto) militārā kampaņa, kuras mērķis bija pakļaut vai, pēc citu domām, iznīcināt dienvidos dzīvojošos iezemiešus. Līdz 1880. gadu vidum kampaņas mērķi lielā mērā bija sasniegti. Čīle, kas tajā laikā karoja ar Peru un Bolīviju, atteicās no lielākās daļas savu prasību Patagonijā 1881. gada robežlīgumā, lai nodrošinātu Argentīnas neitralitāti Klusā okeāna karā.

Tūrisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ushuaia
Bariloche

20. gadsimta otrajā pusē tūrisms kļuva par aizvien būtiskāku Patagonijas ekonomikas daļu. Lai arī sākotnēji tās bija tūrisma mērķis ceļotājiem, kas meklē civilizācijas neskartas vietas un neprasa komfortu, Patagonija aizvien vairāk kļūst par tūrisma mērķi augstas klases servisa tūristiem, kruīzu pasažieriem, kas ceļo ap Horna ragu vai apmeklē Antarktīdu, kā arī piedzīvojumu meklētājiem un atpūtniekiem, kas velta laiku dažādām aktivitātēm. Galvenās tūrisma vietas ir Perito Moreno ledājs, Valdes pussala, Torres del Paine nacionālais parks, Argentīnas ezeru rajons, Ušvaja (vistālāk uz dienvidiem izvietotā pilsēta pasaulē) un Ugunszeme.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Antonio Pigafetta, Relazione del primo viaggio intorno al mondo, 1524: "Il capitano generale nominò questi popoli Patagoni." Oriģinālais vārds Magelāna dzimtajā portugāļu valodā visdrīzāk būtu bijis (patagão) vai viņa komandas spāņu valodā (patagón). Vārds vēlāk tika tulkots kā "lielkāji", pamatojoties uz vārda pirmo daļu (pata - pēda), un radīja mītu par Patagonijā dzīvojošajiem milžiem. Ticamāka ir versija, ka vārds ir cēlies no literāra tēla vārda spāņu bruņinieku romānā Primaleón, kur "Patagón" ir mežonis, kuru satiek galvenais varonis.
  2. Fondebrider, Jorge (2003). "1.nodaļā (Ámbitos y voces)" (spāniski). Versiones de la Patagonia (1.izdevums izd.). Buenosairesa, Argentīna: Emecé Editores S.A.. 29. lpp. ISBN 950-04-2498-3.
  3. [1] Argentina: CIA The World Factbook, 2009. gada jūlija novērtējums.
  4. [2] Chile: CIA The World Factbook, 2009. gada jūlija novērtējums.
  5. 5,0 5,1 Patagonia: Natural History, Prehistory and Ethnography at the Uttermost End of the Earth, C. McEwan, L.A. Borrero and A. Prieto (eds), Princeton University Press with British Museum Press, 1997. ISBN 0-691-05849-0
  6. Argentina and Chile: The Struggle for Patagonia 1843-1881, by Richard O. Perry © 1980 Academy of American Franciscan History. http://www.jstor.org/pss/981291