Pečeņegi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pečeņegu apdzīvotā teritorija aptuveni 1015. gadā.

Pečeņegi (turku: peçenek, latīņu: Pacinacae, Bisseni, grieķu: Πατζινάκοι) bija tjurku valodās runājošu stepju klejotāju cilšu apvienība 9.-11. gadsimtā, kas no Vidusāzijas iebruka Eiropas stepju joslā un izspieda no turienes maģāru ciltis. Viņi pakļāva zemes tagadējās Krievijas Federācijas un Ukrainas teritorijā. Sengrieķu rakstos minēts, ka daļa pečeņegu sevi dēvēja par kangariem (grieķu: Κάγγαρ)[1].

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pečeņegu un senkrievu jātnieku iebrukums Bulgārijā (14. gs. hronikas miniatūra)

9. gadsimta vidū pečeņegi no tagadējās Uzbekistānas pārcēlās uz Volgas lejteci, no kurienes tos padzina hazāri un oguzi. Pečeņegi savukārt padzina maģārus no tagadējās Dienvidkrievijas stepēm starp Doņecas un Kubaņas upēm. 920. gadā pečeņegi karoja ar Kijevas kaganu Ingvaru. Pēc Hazāru kaganāta sagrāves 965. gadā pečeņegi ieņēma tagadējās Ukrainas dienvidu un austrumu daļu. 968. gadā viņi aplenca Kijevu, piedalījās krievu karagājienā uz Konstantinopoli (970-971). Kijevas lielkņazs Vladimirs I (990-995) uzvarēja pečeņegus un nodibināja Perejaslavļas pilsētu, bet lielkņazs Jaroslavs Gudrais viņus sakāva pie Kijevas 1036. gadā.

1091. gadā Bizantijas imperators Aleksijs Komnēns kopā ar kumānu karaspēku sagrāva pečeņegus kaujā pie Levunionas Trāķijā (tagadējā Turcijā). 12. gadsimtā pečeņegu atliekas asimilēja ungāri un bulgāri. Iespējams, ka pečeņegu tiešie pēcteči ir gagauzi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]