Pelēkā dzilna

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelēkā dzilna
Picus canus (Gmelin, 1788)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Dzilnveidīgie (Piciformes)
Dzimta Dzilnu dzimta (Picidae)
Apakšdzimta Dzilnu apakšdzimta (Picinae)
Ģints Zaļās dzilnas (Picus)
Suga Pelēkā dzilna (Picus canus)
Izplatība
Picus canus distr new.png

Pelēkā dzilna (Picus canus) ir dzilnu dzimtas (Picidae) meža putnu suga. Pelēkā dzilna izplatīta Eirāzijas mežu joslā no Eiropas centrālajiem reģioniem un uz austrumiem līdz Klusā okeāna piekrastei, Malakas pussalai un Sumatrai. Vairākās valstīs, kurās pelēkā dzilna ir sastopama, tā ir diezgan reta suga,[1] taču Latvijā samērā parasta ligzdojošā suga.[2] Pēdējos desmit gados to skaits ir pieaudzis vairāk kā par 30%.[3]

Atbilstoši lielajam izplatības areālam pelēkajai dzilnai ir 11 pasugas. Latvijā mājo nominālpasuga Picus canus canus.[2]

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā pelēkā dzilna sastopama visā centrālajā daļā ar nelieliem areāla atzariem līdz Francijai rietumos un Balkāniem dienvidos. Tā nelielā areālā sastopama arī pāri Bosforam Turcijas ziemeļos. Izplatības areāla ziemeļu robeža atrodas Skandināvijas vidienē un Somijas dienvidos, bet virzienā uz austrumiem areāls turpinās Krievijā pāri Sibīrijas dienvidu daļai līdz Tālajiem Austrumiem un dienvidos sasniedz Dienvidaustrumāzijas kontinentālo daļu un lielākās salas. Pelēkā dzilna mājo Sahalīnā, Japānas ziemeļos, Taivānā, Hainanā līdz Sumatras dienvidiem. Daļēji tā sastopama arī Indijas ziemeļos, Nepālā un Mjanmā.[2]

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātītei ir gaiši pelēka galva ar nelielām, melnām "ūsiņām"

Pelēkā dzilna ir vidēji liels putns, kura ķermeņa garums ir 27 - 30 cm, spārnu izplētums 38 - 40 cm,[4] svars 110 - 140 g.[5] Tās apspalvojums atgādina tai tuvu radniecīgo zaļo dzilnu, bet kopumā pelēkā dzilna ir par to gaišāka. Pelēkajai dzilnai ir sūnu zaļa mugura un spārni (ar pelēkām lidspalvām), gaiši pelēks vēders un galva. Abiem dzimumiem ir nelielas melnas "ūsas". Tēviņiem līdzīgi kā zaļajām dzilnām ir sarkana galvas virsa, tomēr sarkana ir tikai pieres daļa.[4] Acis pelēkajai dzilnai ir tumšas ar sarkanām zīlītēm un tās ietver šaura, melnu spalvu josla.[5] Kājas pelēkdzeltenas, bet konusveidīgais knābis tumši pelēks. Jaunajiem putniem līdzīgi kā mātītēm ir pelēka galva.[5]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās dzilna ir nometniece
Dobumu ligzdošanai pamatā izkaļ tēviņš

Pelēkā dzilna pamatā uzturas lapu koku vai jauktu koku mežos kādas ūdenstilpnes tuvumā. Tā izvēlas skrajākas audzes un to bieži var novērot arī parkos un dārzos, vai pat vientuļā, lielā kokā, kas aug atklātā vietā.[4] Lai arī pelēkā dzilna ir nometniece, ziemas periodā, meklējot piemērotākus barības resursus, klejo, neatstājot ligzdošanas areālu.[6] Pelēko dzilnu var novērot arī zemos kalnos, reti atrodoties augstāk par 1000 metriem virs jūras līmeņa. Ļoti retos gadījumos to var novērot virs 2000 metriem virs jūras līmeņa.[4]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkā dzilna līdzīgi kā zaļā dzilna pamatā barojas ar skudrām, bet ir mazāk atkarīga no tām[4] un barojas arī ar citiem kukaiņiem un to kāpuriem, kas gadās tās ceļā. Pelēkā dzilna neatsakās arī no ogām un ziemas periodā labprāt apmeklē mākslīgās putnu barotavas.[5] To var novērot barojamies gan uz zemes, gan zemos kokos un akmeņu krāvumos.[4]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Picus canus

Pelēkajām dzilnām sezonā ir viens perējums. Tās veido monogāmus pārus uz vairākiem gadiem. Ligzdošanas dobums parasti tiek izkalts lapu kokā, galvenokārt apsēs, alkšņos un bērzos,[5] bet dobums var būt arī dižskābaržos, ozolos, vītolos un reizēm pat priedēs.[4] Kaļ abi partneri, bet galvenokārt tēviņš. Dobuma ieeja ir apmēram 5,7 cm diametrā. Ligzda tiek izklāta tikai ar koka skaidām.[4] Dējumā ir 5 - 10 baltas olas, kuras perē abi vecāki. Turklāt pamatā to dara tēviņš un naktīs perē tikai tēviņš.[7] Inkubācijas periods ilgst 17 - 18 dienas. Jaunie putni ligzdu atstāj 27 - 28 dienu vecumā.[5]

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkajai dzilnai ir 11 pasugas, kas izplatītas no Eiropas līdz Dienvidaustrumāzijai:[8][9]

  • Picus canus canus J. F. Gmelin, 1788 — Eirāzija: no Skandināvijas dienvidiem un Francijas uz austrumiem līdz Rietumsibīrijai;
  • Picus canus jessoensis Stejneger, 1886 — Austrumsibīrijā līdz Sahalīnai, Japānas ziemeļos Hokaido salā, Korejā un Ķīnas ziemeļaustrumos un dienvidos;
  • Picus canus sanguiniceps Stuart Baker, 1926 — Pakistānas ziemeļaustrumi, Indijas ziemeļi un Nepālas rietumi;
  • Picus canus hessei Gyldenstolpe, 1916 — no Nepālas austrumiem līdz Mjanmai, Ķīnas dienvidos un lielākajā daļā Taizemes un Vjetnamas;
  • Picus canus guerini (Malherbe, 1849) — Ķīnas dienvidos un centrālajā daļā līdz Sičuanas centrālajai daļai;
  • Picus canus kogo (Bianchi, 1906) — Ķīnas centrālā daļā no Cjinhai austrumiem līdz Sičuanas dienvidiem;
  • Picus canus sordidior (Rippon, 1906) — Tibetas dienvidaustrumos līdz Sičuanas rietumiem, Mjanmas ziemeļaustrumos un Juņnaņā;
  • Picus canus sobrinus J. L. Peters, 1948 — Vjetnamas ziemeļaustrumi, Ķīnas dienvidaustrumi;
  • Picus canus tancolo (Gould, 1863) — Taivāna un Hainaņa;
  • Picus canus robinsoni (Ogilvie-Grant, 1906) — Rietummalaizijas kalnos;
  • Picus canus dedemi (van Oort, 1911) — Sumatras kalnos.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. А. С. Мальчевский, Ю. Б. Пукинский Птицы Ленинградской области и сопредельных территорий. — Ленинград: Издательство Ленинградского университета, 1983.
  2. 2,0 2,1 2,2 Ornitofaunistika: Pelēkā dzilna Picus canus
  3. Kurām putnu sugām pēdējā desmitgadē Latvijā klājies vislabāk un kurām – vissliktāk?
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 Planet of Birds: Grey-faced Woodpecker (Picus canus)
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Grey-headed Woodpecker
  6. Picus canus Gmelin, 1788 - Седой дятел. Позвоночные животные России. Институт Северцова.
  7. Dabas muzejs: Pelēkā dzilna Picus canus
  8. Winkler, Hans; Christie, David A. 2002. Family Picidae (Woodpeckers) in del Hoyo, J., Elliott, A., & Sargatal, J., eds. Volume 7: Jacamars to Woodpeckers // Pasaules putnu rokasgrāmata = Handbook of the birds of the world. — Barcelona: Lynx Edicions, 2002. — С. 543.
  9. IBC: Grey-faced Woodpecker (Picus can us)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]