Pelēkais bēdrozis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelēkais bēdrozis
Perisoreus canadensis (Linnaeus, 1758 )
Pelēkais bēdrozis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Vārnu dzimta (Corvidae)
Ģints Bēdroži (Perisoreus)
Suga Pelēkais bēdrozis (Perisoreus canadensis)
Izplatība
Perisoreus canadensis range.png
Pelēkā bēdroža izplatības areāls iekrāsots sarkanā krāsā

Pelēkais bēdrozis, Kanādas bēdrozis jeb Pelēkais sīlis (Perisoreus canadensis) ir vidēja auguma vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas pieder bēdrožu ģintij (Perisoreus). Tam ir 11 pasugas.

Pelēkais bēdrozis dzīvo visā Ziemeļamerikas ziemeļu boreālajā zonā, un ir sastopams gan ASV, gan Kanādā.[1] Tā izplatības areāla robeža dienvidos ir līdz Klinšu kalniem Ņūmeksikā un Arizonā. Galvenokārt pelēkais bēdrozis ir sastopams egļu un priežu mežos, priekšroku dodot melno egļu (Picea mariana), Kanādas egļu (Picea glauca), Engelmaņa egļu (Picea engelmannii), Benksa priežu (Pinus banksiana) un Klinškalnu priežu (Pinus contorta) audzēm. Tas nav sastopams Britu Kolumbijas un Aļaskas rietumu piekrastes mežos, kuros pamatā aug Sitkas egles (Picea sitchensis).

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikko pametuši ligzdu jaunie pelēkie bēdroži atšķiras no pieaugušajiem putniem ar savu apspalvojumu, tas ir vienmērīgi tumši pelēks

Kā jau putna nosaukums norāda pelēkā bēdroža ķermeņa apspalvojums ir pelēkā krāsā; mugurspuse tumšāk pelēka, vēderpuse gaišāka. Tā piere, vaigi un pakakle ir balta, pakausis un kakla aizmugure melna. Tam ir īss, melns knābis un proporcionāli gara aste. Abi dzimumi izskatās vienādi.[2] Pelēkā bēdroža apspalvojums ir biezs, kupls un mīksts, radot pūkainu iespaidu. Apspalvojums lieliski silda putnu aukstajās Kanādas naktīs, kad temperatūra var noslīdēt līdz -40 grādiem zem nulles.[3]

Lai arī pelēkais bēdrozis ir izteikti mazāks par zilo sīli (Cyanocitta cristata), tā siluets lidojumā ir pārsteidzoši līdzīgs. Tomēr pelēkā bēdroža lidojums ir mazāk enerģisks un lēnāks, salīdzinot ar dienvidu kaimiņu. Tuvumā abus putnus sajaukt nevar.[3] Jaunie putni, kas tikko pametuši ligzdu, atšķiras no pieaugušajiem bēdrožiem. Tie ir viscauri vienmērīgi tumši pelēki. Faktiski jaunie putni tik ļoti atšķiras no vecākiem, ka ilgstoši valdīja uzskats, ka tā ir cita putnu suga. Apspalvojumu jaunuļi maina jūlija beigās, bet augustā visi pelēkie bēdroži jau izskatās vienādi.[3] Pieauguša putna ķermeņa garums ir 25 - 33 cm,[4] svars apmēram 70 g.[5] Tas ir nedaudz mazāks vai vienāds ar savu radinieku Sibīrijas bēdrozi (Perisoreus infaustus) Eirāzijā.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkais bēdrozis ļoti ātri pierod un labprāt izmanto cilvēku doto barību

Pelēkais bēdrozis barību parasti aiznes uz kādu koka zaru, lai to tur apēstu vai noslēptu.[6] Lai noslēptu barību, tas nelielu kumosu savā mutē saspaida kopā ar siekalām bumbiņā. Bēdroža siekalas ir lipīgas, tādējādi kumosu var piestiprināt jebkurā vietā starp mizas krokām vai skujām, kā arī zaru plaisās un iedobēs.[7] Putna vidējais vecums ir 8 gadi.[5] Vecākā zināmā pelēkā bēdroža mātīta bija 16 gadus veca, bet tēviņš 14 gadus vecs. Putni, kas uzkrāj barību, parasti dzīvo ilgāk kā citi putni.[8]

Pelēkā bēdroža dabīgie ienaidnieki ir ziemeļpūce (Strix nebulosa), svītrainā pūce (Surnia ulula) un Meksikas plankumainā pūce (Strix occidentalis lucida).[9] Tā atliekas ir atrastas arī zivju caunas (Martes pennanti) un Amerikas caunas (Martes americana) migās. Bet Amerikas rudā vāvere (Tamiasciurus hudsonicus) pie iespējas izēd bēdroža olas.[7] Ja pelēkais bēdrozis tuvumā pamana ienaidnieku, tas brīdina visus pārējos bēdrožus ar īpašu trauksmes saucienu un ķērkšanu, cenšoties plēsēju aizvilināt prom no ligzdas vai vienkārši tam uzbrūk.[6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēko bēdrožu pāris baro putnēnus

Bēdrozis ir visēdājs, bet pie iespējas vienmēr dod priekšroku olbaltumvielām un taukiem bagātai barībai.[10] Tas parasti pārmeklē cilvēku pārpalikumus pikniku vietās. Ja pelēkais bēdrozis kaut reizi tiks pabarots, tas vēlāk vienmēr atpazīs cilvēku ar barību.[7]

Tas barojas ar maziem dzīvniekiem un putniem, maitas gaļu, sēklām, sēnēm, augļiem un ogām. Ir novērots, ka pelēkais bēdrozis ēd arī gļotsēnes (Fuligo septica). Tas ļoti bieži apēd citiem putniem mazos putnēnus un olas. Tas pārmeklē koku pēc koka, vērojot citus putnus.[6] Reizēm bēdrozis nosēžas uz aļņa muguras un pārmeklē tā kažoku, meklējot ērces.[11]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkais bēdrozis dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā. Pāri ir monogāmi un tie paliek kopā uz mūžu, bet, ja viens no pāra aiziet bojā, tiek veidots jauns pāris.[6] Ligzdot pelēkie bēdroži sāk martā vai aprīlī, un to dara 1x gadā. Dominantie jaunie putni padzen pakļāvīgākos brāļus un māsas, bet paši paliek kopā ar vecākiem līdz nākamajam gadam. Apmēram divas trešdaļas no "palicējiem" ir tēviņi.[12] Galvenais palicēju uzdevums ir aizsargāt teritoriju no ienaidniekiem un pēc tam, kad jaunās vasaras putnēni ir apspalvojušies un izlidojuši no ligzdas, tos barot.[12] Pirms tam vecāki pagājušās vasaras bērnus tuvumā pie ligzdas nelaiž.

Dējumā ir 2 - 5 olas. Tās ir gaiši zaļas ar olīvkrāsas raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst apmēram 18 dienas. Olas perē tikai mātīte, bet tēviņš to baro.[13] Putnēnus baro abi vecāki ar daļēji sagremotu barību.[14] Jaunie putni pēc izšķilšanās izlido pēc 22 - 24 dienām. Piecu mēnešu vecumā tie sasniedz pieaugušu putnu augumu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Perisoreus canadensis
  2. Gray Jay
  3. 3,0 3,1 3,2 Bird Fact Sheets: Gray Jay
  4. The Birds of Kananaskis Country: Gray Jay]
  5. 5,0 5,1 The Gray Jay
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 Strickland, Dan; Ouellet, Henri. 1993. Gray jay. In: Poole, A.; Stettenheim, P.; Gill, F., eds. Birds of North America, No. 40. Philadelphia, PA: The Academy of Natural Sciences; Washington, DC: The American Ornithologists' Union.
  7. 7,0 7,1 7,2 Rutter, Russell J. 1969. A contribution to the biology of the gray jay (Perisoreus canadensis). Canadian Field-Naturalist,. 83(4): 300–316
  8. Roberts, Robert Chadwick. 1976. Ecological relationships in the acorn woodpecker (Melanerpes formicivorus), with reference to habitat characteristics, foraging strategies, and the evolution of food-storing behavior. Davis, CA: University of California. Dissertation
  9. U.S. Department of the Interior, Fish and Wildlife Service. 1995. Recovery plan for the Mexican spotted owl: Vols. 1–2. Albuquerque, NM: U. S. Department of the Interior, Fish and Wildlife Service
  10. Maccarone, Alan D.; Montevecchi, W. A. 1986. Factors affecting food choice by gray jays. Bird Behavior. 6(2): 90–92
  11. Addison, E. M.; Strickland, R. D.; Fraser, D. J. H. 1989. Gray jays, Perisoreus canadensis, and common ravens, Corvus corax, as predators of winter ticks, Dermacentor albipictus. The Canadian Field-Naturalist. 103(3): 406–408
  12. 12,0 12,1 Strickland, Dan. 1991. Juvenile dispersal in gray jays: dominant brood member expels siblings from natal territory. Canadian Journal of Zoology. 69(12): 2935–2945
  13. Grey Jays or Gray Jays aka Whiskey Jack
  14. Wildlife and Nature - Gray Jay

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]