Pelēkais zorro

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelēkais zorro
Pseudalopex griseus (Gray, 1837)
Pelēkais zorro
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Suņu dzimta (Canidae)
Ģints Zorro (Pseudalopex)
Suga Pelēkais zorro (Pseudalopex griseus)
Sinonīmi
  • Lycalopex griseus
Izplatība
Pseudalopex griseus range map.png

Pelēkais zorro (Pseudalopex griseus) ir suņu dzimtas (Canidae) zorro ģints (Pseudalopex) plēsējs. Pelēko zorro mēdz saukt arī par Dienvidamerikas pelēko lapsu, jeb Argentīnas lapsu, jeb Patagonijas lapsu, jeb čillu.

Vārds "zorro" spāņu valodā nozīmē "lapsa". Lai arī šos dzīvniekus mēdz saukt par lapsām, tie pieder pie suņu cilts nevis lapsu cilts. Tādēļ tos sauc par neīstajām jeb pseidolapsām (Pseudalopex), bet lapsas no lapsu cilts par īstajām lapsām.

Krūmiem apaugušās pampas Argentīnā

Pelēko zorro visbiežāk var sastapt Argentīnā un Čīlē[1]. Tas apdzīvo Andu kalnu abas puses starp 17º un 54º dienvidparalēlēm[2], starp Čīli ziemeļos un Ugunszemi dienvidos. 1920. gados un 1930. gados Folklenda salās tika ievests pelēkais zorro, kas tur šobrīd ir iedzīvojies. Palēkajam zorro patīk gan siltās un sausās Argentīnas krūmiem apaugušās pampas, gan plašās, aukstās Patagonijas stepes un Čīles kalnu meži.

Izskats un ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkais zorro ir neliela auguma zorro: ķermeņa garums 43 - 70 cm, augstums skaustā 40 - 45 cm, astes garums 30 - 36 cm, svars 2,5 - 4 kg. Pelēkā zorro kažoks ir pelēkā krāsā, kas veidojas vienmērīgi jaucoties dažādu toņu spalvām. Pavēdere un pakakle ir bāli dzelgana vai gandrīz balta. Galva ir gaiši brūna, ar rudu toni, zods melns. Zorro ir lielas ausis, un tam ir gara, kupla aste[3].

Pelēkais zorro medī grauzējus, putnus un trušus, bet barojas arī ar sēklām, augļiem, ogām, kukaiņiem, skorpioniem, ķirzakām, vardēm un olām. Pelēkais zorro ļoti reti uzbrūk aitām, biežāk noēd kritušus lopus. Ziemas periodā maita, grauzēji un bruņneši kļūst par galveno pārtikas avotu. Ja pelēkais zorro ir apmeties cilvēka tuvumā, tas var apciemot zemnieka sētu, lai nomedītu vistas.

Zorrito Chile.JPG

Pelēkais zorro veido monogāmus pārus, kuram pieder noteikta teritorija. Reizēm ģimenē dzīvo otra mātīte, kas palīdz pieskatīt jauno paaudzi, lai gan mazuļi dzimst tikai dominējošai mātītei[3].

Grūsnības periods pelēkajam zorro ilgst 53 - 60 dienas. Oktobrī vecāku iekārtotā alā dzimst mazuļi. Parasti piedzimst 2 - 6 kucēni. Kad mazuļiem ir 4 - 6 nedēļas, tie kopā ar māti sāk nākt laukā no alas. Tēviņš palīdz audzināt mazuļus, medījot un apgādājot ar barību mātīti pirmās nedēļas, kā arī vēlāk visu ģimeni. 3 mēnešu vecumā jaunuļi uzsāk medīt sīkus dzīvnieciņus. Dzimumbriedumu pelēkais zorro sasniedz 1 gada vecumā[3]. Zinātniekiem trūkst datu par pelēkā zorro dzīves ilgumu savvaļā. Zoodārzos tas dzīvo apmēram 13 gadus.

Starp vietējiem iedzīvotājiem valda uzskats, ka zorro medī aitas, lai gan pētījumos tas nav apstiprinājies. Pelēko zorro tiek medīts, lai aizsargātu mājlopus un lai iegūtu kažokādu, kas tiek uzskatīta par vērtīgu. Pelēkā zorro kažokādas tiek eksportētas galvenokārt uz Eiropu: Vāciju (72%), Šveici (7,2%) un Itāliju (4,4%).

Mūsdienās pelēkais zorro tiek aizsargāts, un medības tiek atļautas tikai atsevišķos rajonos. Čīlē atsevišķās teritorijās pelēko zorro nedrīkst medīt kopš 1929. gada, lai gan ādas tiek eksportētas arī no Čīles[3].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]