Peldēšana

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pārvietošanās veidu. Par sporta veidu skatīt rakstu Peldēšana (sports).

Peldēšana ir pārvietošanās veids ūdenī. Tajā netiek izmantota mākslīga palīdzība.

Peldēšanas prasmi vislabāk var apgūt jau agrā bērnībā, kad kustību iemaņas cilvēks apgūst visātrāk un visprecīzāk. Kustību iemaņas (to skaitā arī prasmi peldēt), kas iegūtas bērnībā, cilvēks parasti saglabā līdz sirmam vecumam.

Ir pierādīts, ka peldēšana harmoniski attīsta cilvēka organismu.[nepieciešama atsauce] Palielinās muskuļu masa, muskuļi kļūst spēcīgāki un elastīgi, zūd lielais tauku slānis, nostiprinās sirds un asinsvadu sistēma, nomierinoši tiek ietekmēta nervu sistēma, normalizēts elpošanas kustības, attīrītas ādas pora.[nepieciešama atsauce] Ūdens mehāniskās un termiskās iedarbības rezultātā peldētāja āda kļūst gluda un plastiska.[nepieciešama atsauce] Peldēšana labi attīsta un nostiprina elpošanas sistēmu. Pieauguša vīrieša plaušu tilpums maksimālas ieelpas laikā parasti ir 3000-3500 cm3, taču peldētājiem tas palielinās pusotras un pat vairāk nekā divas reizes.[nepieciešama atsauce]

Atrodoties miera stāvoklī vai lēni ejot, cilvēks uzņem 300 — 400 cm3 gaisa vienā ieelpā. Peldot ieelpa ir ievērojami dziļāka, izelpa pilnīgāka. Šādu padziļinātu elpošanu peldot cilvēks izdara daudzas reizes. Tā, piemēram, lai nopeldētu 500 m, viņš ieelpo 200-250 reizes. Ūdens spiediens uz krūškurvi sasniedz 6-8 kg. Taču peldētājs šo spiedienu sevišķi nejūt, jo tas vienmērīgi sadalās pa visu krūškurvja virsmu. Ieelpojot peldētājam šis ūdens spiediens jāpārvar — tā rezultātā attīstās un nostiprinās elpošanas muskulatūra . Tādēļ ārsti peldēšanu uzskata par lielisku plaušu vingrinājumu. Turklāt svarīgi tas, ka šis vingrinājums tiek izpildīts svaigā gaisā.

Peldēšana kā ārstniecības līdzeklis ieteicams daudzu slimību gadījumos. Tā piemēram lieliski palīdz samazināt vai pat pilnībā likvidēt locītavu kustību traucējumos, nereti arī sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā. Sevišķi labvēlīgi peldēšana ietekmē bērnu organisma attīstību, veicina ēstgribu. Sistemātiskas nodarbības ūdenī pieradina asinsvadu sistēmu elastīgi un ātri piemēroties apkārtējās vides straujajā temperatūras izmaiņām. Tā rezultātā organisms norūdās un spēja sekmīgi pretoties dažādām saaukstēšanās slimībām. Tāpēc daudzu vecāku uzskats, ka peldēšanās izraisa saaukstēšanos ir maldīgs. Bērna organisms pakļauts saaukstēšanās slimībām tikai tas, ja nav zināmi vai netiek ievēroti peldēšanās higiēnas pamatnoteikumi, kā arī nepareizi rīkojoties pirms peldēšanas, peldēšanas laikā un pēc peldēšanas.

Peldēšanas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki pratuši peldēt jau pirms mūsu ēras. Par to liecina gan literatūra, gan arheoloģiskie izrakumi Ēģiptes, Asīrijas un Feniķijas teritorijā.

Peldēšanas plašā izplatība aprakstīta Senajā Grieķijā Homēra "Iliadā" un "Odisejā". Grieķijā par nekulturālu cilvēku mēdz teikt ("Viņš neprot nedz peldēt, nedz lasīt"). Šis aforisms bijis plaši izplatīts arī Senajā Romā.

Pirmie baseini uzcelti mūsu ēras sākumā Romā. Vispazīstamākie bija Karakallu (56x23 m) un Diokletiānu (100x500 m) termās (pirtīs) uzcelti baseini.

17. gadsimtā Pēteris I ieviesa peldēšanas apmācību krievu armijā: „Visiem jauniem karavīriem bez izņēmuma jāmāca peldēt, ne visur ir tilti.”

18. gadsimtā Krievijā nostiprinājās doma par peldēšanas Higiēnisko un lietišķo nozīmi. Tā laika periodiskākajos izdevumos(1776. gadā) lasāms: "Visiem jauniem cilvēkiem ir jāmācās peldēt, jo daudzos gadījumos no tā ir atkarīga dzīvības saglabāšana".

Sporta peldēšanas dzimšana datējuma ar 15. gadsimta beigām un 16. gadsimta sākumu. Viena no pirmajām sacensībām peldēšanā notikušas 1515. gadā Venēcijā. Pirmās peldēšanas skolas Vācijā, Austroungārijā un Francijā vērušas durvis 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. 19gs. Beigās peldēšana kā sporta veids jau bija populārs. Pirmā peldēšanas sporta organizācija pasaulē tika nodibināta Anglijā 1869. gadā. 1890. gadā notika pirmās Eiropas meistarsacīkstes, bet 1896. gadā peldēšanu iekļāva olimpiskajās spēlēs.

Pirmais sporta peldbaseins uzcelts Vīnē 1842. gadā. Pēc FINA datiem, 19. gadsimta vidū pasaulē bija 100 peldbaseinu, 1910. gadā — 1000, 1975. gadā — vairāk par 1 miljonu. 1980. gadā šis skaits tuvojās 2 miljoniem.

Peldēšana sevišķi sāka attīstīties 19. gadsimtā, kad gar upju, ezeru un jūru piekrastēm sāka iekārtot peldēšanas apmācības. 19.gs. otrā pusē Rietumeiropā dažās skolās peldēšana jau bija obligāts mācību priekšmets. Tā kā laucinieku jaunatne parasti iemācās peldēt savvaļa, tad par peldēšanas skolām galvenokārt rūpējās lielpilsētas.

Peldēšanas sportam ļoti liela nozīme tautas veselības uzturēšanā. Tā attīsta un veicina plaušu un sirds darbību, vienā laikā izdarot arī ļoti labvēlīgu ādas masāžu.

Arī Latvijā 19. gadsimtā strauji pieauga peldēšanas popularitāte.

Arvien vairāk cilvēku sāka pavadīt brīvo laiku pie ūdens. Rīdziniekiem par iecienītāko atpūtas vietu izveidojās Jūrmala. Līdz ar peldviesu skaita pieaugumu Rīgas jūrmalā radās nepieciešamība pēc peldēšanas kārtības regulēšanas. Tā kā 19. gs. pirmajā pusē peldēšanās kostīmos bija pilnīgi nepazīstama, jau 30. gados peldviesiem noteica vīriešu un sieviešu peldēšanas stundas. To maiņu tika paziņota ar sarkanas un (vīriešu) un zilas (sieviešu) krāsas karogu uzvilkšanu no jūras puses redzamākajā Dubultu vietā; signalizācijai arī kalpoja zvans. Par peldstundu neievērošanu sodīja.

Turklāt vīriešiem un sievietēm paredzētais laiks nebija vienāds: 19. gadsimta otrajā pusē sievietes jūras peldēm varēja izmantot vidēji dienā 3,5- 4,5 stundas, bet vīrieši — 5,5-9 stundas.

Jau 19. gs. pirmajā pusē tika izteikts priekšlikums visu jūrmalu sadalīt, ar starpzonām, divās daļās. Vienā daļā visu dienu varēs peldēties un pastaigāties sievietes, bet otrajā — vīrieši. 1875. gadā presē parādījās kautrīgs ierosinājums, ka peldēšanas kārtību varētu uzlabot, ja atpūtnieki peldētos peldkostīmos. Pirmo soli, vecu tradīciju laušanā 1881. gada sezonā, spēra Dubultu peldu biedrība. Jaunā peldēšanas kārtība paredzēja, ka no pulksten 6 — 9 vīrieši un no pulksten 9-11 sievietes, varēja peldēties kā iepriekš, toties pēc pusdienām no pulksten 15 — 17 peldēja sievietes kostīmos un no pulksten 17-19 — vīrieši peldēja kostīmos, bet pa jūrmalu varēja pastaigāties kostīmos gan sievietes, gan vīrieši.

Tomēr citās jūrmalas atpūtas vietās ne tikai nepieņēma šo peldēšanas kārtību, bet pat nosodīja to no morāles pozīcijām, un jau nākošajā gadā Dubultu peldbiedrība savu jauninājumu atcēla.

19. gadsimta beigās peldkostīmu piekritēji saņēma lielu atbalstu. 1897. gadā ar gubernatora rīkojumu visā jūrmalā vīriešiem un sievietēm pēcpusdienās tika paredzēta kopēja peldēšanās kostīmos. Beidzot 1914. gadā peldēties bez peldkostīma aizliedz visā jūrmalā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]